Tāpēc, ka te ir draugi. Un es neesmu nekāds social animal un draudzēšanās eksperts, taču Cēsīs es pirmo reizi piedzīvoju kopienas sajūtu. Nu, aptuveni tādu, kā filmās rāda. Kur tu draugus satiec gandrīz katru dienu nevis tikai īpašās reizēs un ballītēs.

Es mūs dēvēju par ārzemniekiem no Rīgas. Manā burbulī mēs esam satikušies Cēsīs, lai te audzētu bērnus, taču nu jau mēs kopā arī jogojam, adām, gleznojam, ejam pie viena friziera, masiera, pedikīra un ģimenes ārsta.  Un daudz ko citu. Ir tāda pamatīga “aizmugures” un savējo sajūta - tu zini, ka neesi viens un, ja vajadzēs, būs gan padoms, gan atbalsts, gan risinājums.

Mēs kopā svinējām arī Jauno Gadu. Šogad galīgi nebija noskaņojuma to darīt, tāpat kā iepriekšējos divus gadus.. taču šogad man bija draugi, kas zināja labāk, kas man ir vajadzīgs. Piemēram, zelta kleita. Vakariņas kaimiņu mājā. Un lieliskas ballītes Rūsā un Malā. Nakts karstumā divreiz pazaudēt telefonu un aiziet no klubiņa ar svešu kažoku nešķiet nekāda problēma, jo te visi ir savējie un tu jūties droši, cieši blakus.

Tādas ir Cēsis, kuras radām mēs paši.

Paldies draugiem no Cēsīm un rajona :)