"Deviņi dvēseles uzdevumi" I.Paičs | Citāti

Turpinu dalīties ar saviem Lassala Kontemplācijas Skolas mājas darbiem - brīvi izvēlētiem citātiem no konkrētām grāmatām - un nu kārta mana skolotāja Induļa Paiča darbam "Deviņi dvēseles uzdevumi". Grāmatu jau biju kaut kad lasījusi, taču šoreiz tā manī izraisīja daudz, daudz dziļāku rezonansi. Šoreiz es zināju, kā saka "ar iekšām" nevis ar galvu, par ko Indulis runā :) Un šoreiz es citātus atlasīju arī domājot par Tevi, lai kas Tu būtu, jo man ir sajūta, ka tie noderēs ne tikai man, lai saliktu pa plauktiņiem un nosauktu vārdā savas dvēseles vētras un viesuļus, bet arī Tev, lai pamudinātu ieskatīties sevī dziļāk..

Tuksnešu tēvu skatījums uz [dvēseles] kaislībām ir ļoti atbrīvojošs stāsts. Atziņas, kas pirmajā brīdī biedē un ir netīkamas, izrādās sniedz mierinājumu un dod cerību.

Kaislību atpazīšana un prasme tās pārvarēt ir personības izaugsmes jeb brieduma mērķis. Citādi mēs nedzīvojam brīvu, apzinātu dzīvi, bet vergojam kādiem impulsiem, kuru izcelsme un nolūks ir neskaidri.

Psihes dziļākie slāņi darbojas neatkarīgi no mūsu izvēlēm. Mūsu racionālā apziņa, “apzinātā griba” ir neliela, trausla daļa no tā, kas risinās mūsu smadzenēs.

Mūsu dvēsele nav pilnībā pakļauta mūsu apzinātajai gribai, bet ietver sevī dažādus spēkus, kas mudina mūs noteiktā veidā domāt, justies un rīkoties. Dziņai piemīt tāda vara, kas salauž pat stiprāko gribasspēku un saprātīgākos argumentus. Kaislību nevar uzvarēt saviem spēkiem - ar prāta spriedumiem, tai jāliek pretī kaut kas, kas spēj mūsu emocijas aizraut citā virzienā.

Kā dabiskas bioloģiskas būtnes mēs visi esam egoisti. Svarīgi saprast, ka šis iedzimtais egoisms nav mūsu “rakstura defekts” vai “audzināšanas neveiksme”. Mēs tā esam būvēti, mums tādiem ir jābūt no bioloģiskā viedokļa.  

Sajūtas ir instruments, caur kuru notiek psihes vadīšana, “dzīšana”. Bauda un sāpes nav realitātes korekts atainojums, tā ir tikai realitātes interpetācija mūsu apziņā. Baudu un ciešanas rada mūsu apziņa - jo tikai tādā veidā mēs tiekam spiesti rīkoties izdzīvošanai noderīgā veidā.

Glābšanai jānotiek tajā brīdī, kad kaislība mūsos vēl tikai dzimst. Jo ātrāk mēs pamanīsim, kas un kā mūsos notiek, jo ātrāk atcerēsimies un paturēsim prātā savus apzinātos mērķus, jo lielāka būs iespēja, ka spēsim novērst destruktīvo kaislību darbību. Izeja pavērtos tajā brīdī, kad mēs saprastu, ka spriedze mūsos ir radusies no mūsu ilūzijām. Kaislība nozīmē pievēršanos ilūzijām.

Kaislību gadījumā palīdz lūgšana kā nemitīga saikne ar Dievu. Tuksneša tēvi sacīja, ka nav cita veida, kā mēs varam sevi pasargāt no kaislību varas, kā vien nemitīgi turēt savā apziņā kaut ko lielāku, kas liek mums domāt par to, kas mums svarīgs un pēc kā mēs patiešām tiecamies. Lūgšana - nemitīga atsauce uz “augstāku atskaites punktu” - ir vienīgais ceļš. Cīņa ar kaislībām ir mācīšanās lūgt.

Brīvība nav pašsaprotama dāvana, tā katram cilvēkam ir “jāapgūst” - brīžiem jāizcīna! - ar savu attieksmi. Cīnoties un mēģinot tikt skaidrībā ar šiem impulsiem sevī, cilvēks garīgi aug. Dvēseles mehānismi nemitīgi spiež risināt izaugsmes uzdevumus.

Mēs esam Dieva radītas bioloģiskas būtnes, bet vienlaikus arī aicinātas nest Dieva līdzību šajā pasaulē, aicinātas pārspēt kaislību, pārvēršot to radošā spēkā.  Kad mēs savas dvēseles vajadzības esam veselīgi un pozitīvi pabarojuši, tad arī mazinās tās greizās izpausmes, kas rodas no apspiestās enerģijas.

Tuksneša tēviem sevis iepazīšanas ceļš bija ļoti svarīgs priekšnoteikums tam, lai cilvēks varētu apzināti sastapties ar Dievu. Ja vēlamies doties uz priekšu savā garīgajā ceļā, mums ir labi jāiepazīst dvēseles “karte”, soli pa solim iegūstot arvien pilnīgāku ainu.

Ja mēs ļaujamies fantāzijām un sapņiem, koncentrējamies uz to, kā nav vai kas varētu būt, strauji pieaug mūsu vilšanās sajūta. Reālā dzīve paliek aizvien vairāk ēnā. Pasaulīgās skumjas ir neīstas - par to, kas šķietami būtu varējis būt. Dievišķās skumjas ir ilgas pēc saturīgas un piepildītas dzīves, ilgas labāk pazīt Dievu un pilnvērtīgāk dzīvot savu dzīvi.

Problēmas rada tas, ka mēs nespējam piedzīvot šo mirkli tādu, kāds tas reāli ir, bet uzreiz aizsedzam to ar savu vērtējumu. Tajā brīdī, kad paskatāmies uz realitāti, uz sevi un šo mirkli bez iepriekšēja vērtējuma un apņemamies nevērtēt situāciju, neizdarīt spriedumus, nemēģināt interpretēt to, kas ar mums notiek, bet vienkārši būt “šeit un tagad”, mēs piedzīvojam, ka šis skatījums ir ļoti atbrīvojošs un miera pilns.

Būt dzīvam cilvēkam nozīmē dzīvot ar šo nemitīgi svārstīgo iekšējo kompasu… mēs mācāmies apzināties, ka mūsos ir šis nemitīgais mainīguma un nemiera avots, kurš pats no sevis rada sajūtu, ka mums nav labi ar to, kas mums ir. Kad pieķeram sevī šo nemiera sajūtu, mēs to atpazīstam un atgādinām sev, ka tas vienkārši ir mūsos mītošais avots, kas uzmetis kārtējo burbuli. Mēs mācāmies nenoticēt šai akkedia (nemiers, neapmierinātība, nomāktība, apnikums) sajūtai - atpazīt, piefiksēt, bet nenoticēt - jo tā nav patiesa. Šādi mēs atbrīvojamies no sekundārās trauksmes - par to, ka esam satraukušies, nemierā par to, ka esam nemierīgi.

Tuksneša tēvi un citi garīgie autori galvenokārt iesaka rīkoties pretēji tam, kā liek sākotnējais impulss. Proti, augstprātību var apkarot, cenšoties būt pazemīgiem. Atbrīvoties no slavaskāres un pārmērīgas atkarības no citu vērtējuma var, ļaujot sev nonākt situācijās, kur citi var mūs nesaprast, neatbalstīt un izsmiet. Mācīties to panest - tas attīstīs zināmu neatkarību no cilvēku spriedumiem.

Savās attiecībās mēs bieži nemaz neesam attiecībās ar otru cilvēku, bet gan turpinām reaģēt uz savas pagātnes notikumiem.. Attiecības nav starp cilvēkiem, bet starp viņu projekcijām un pagātnes monstriem, kuri turpina savā starpā cīnīties.

Daudzas problēmas attiecībās rodas no mūsu neskaidrā priekšstata pašiem par sevi un par to, kas ir tā “mūsu teritorija”, ko gribam nosargāt.

Ego - apzinātā, racionāli spriestspējīgā personības daļa - pats par sevi nav ļauns vai “atmetams”. Ego psiholoģiskajā līmenī ir kā mūsu āda. Tas, ko mēs parasti saucam par egoistu, ir nevis cilvēks ar veselīgām un skaidrām robežām, kurš saprot atšķirību starp sevi un pasauli, bet gan cilvēks ar neskaidrām robežām - tieši tāpēc viņš ir tik ļoti nodarbināts ar sevi, ka viņam nav iekšēja miera un izpratnes par to, kas viņš ir un kur ir viņa dzīves robežas.

Meditācija neaicina mūs izkropļot mūsu psihi, “izoperējot” no tās ego, tā māca, ka mūsu ego ir funkcionāls un ļoti svarīgs. Pirms mēģinām atmest ego, vispirms izveidosim to! Mums ir garīgi jānobriest, jānovelk robežas, un tikai tad mēs varam tās atvērt, lai uzņemtu ciemiņus.

Meditācija mums māca iepazīt to, ko jūtam un domājam. Cilvēks pats sev ir lielākā mīkla un uzdevums. Savu var atklāt, ja novērš skatu no pasaules un velta uzmanību tam, kas ir Visa Avots. Jo, tikai ieskatoties Avotā, mēs atklājam sevi - unikalitāti, kas mūs vieno ar visu pārējo.

Vienīgi caur nopietniem dvēseles pārbaudījumiem, cīnoties ar saviem dēmoniem, mēs garīgi augam, nobriestam un kļūstam par normāliem, pilnvērtīgiem cilvēkiem. Mūsu personība un individualitāte var izveidoties tikai un vienīgi nemitīgā spriegumā, ko sevī nesam. Spriedze pastāv starp uzdevumu, ko iekšējie dvēseles impulsi liek mums pildīt, un mūsu garu, apziņu, kurai jāpieņem lēmums, kā uz šiem impulsiem reaģēt. Mūsu dvēseles dziņas kļūst par mūsu mocītājiem tikai tad, ja neprotam dvēseles enerģijas ievirzīt pareizā gultnē.

Mūsu dvēsele ir mūsu uzdevums - tā ir pasaule, kuru mums jāmācās apdzīvot, sargāt, apstrādāt (1 Moz 2:15). Dvēseles kaislības mūs izaicina, un mūsu atbildes veido mūs par cilvēkiem. Mēs varam būt dzīvi un laimīgi tikai tad, ja visi dažādie, savā starpā saistītie dvēseles uzdevumi tiek risināti. Ja enerģija nekur neiestrēgst un katra dvēseles daļa saņem to, kas tai vajadzīgs, cilvēks kļūst harmonisks un var atvērties dzīves svarīgākajiem uzdevumiem.

Ja ķermenis ir vesels un var normāli pildīt savas funkcijas, tas mums netraucē. Tāpat tas ir ar dvēseli! Dvēseles veselība nozīmē vien to, ka viss mūsos darbojas saskaņā ar saviem uzdevumiem, dvēseles spēki harmoniski funkcionē, pozitīvi ievirzīti uz mērķi, katram ir sava vieta un nekur nekas nav “nosprostots”.  

Patiesa gudrība ir mācīties šīs [dvēseles] enerģijas atpazīt un ievirzīt vēlamajā gultnē. Mēs mācāmies noturēt līdzsvaru starp to, ka ierobežojam savu dziņu, neļaujot tai kā sprādzienam mūs pilnībā iznīcināt, un to, ka dodam tai iespēju un virzienu konstruktīvi izpausties.

Neticiet tiem, kuri apgalvo, ka viņi mūsu vietā attīrīs “enerģētiskos centrus” - tas būtu tāpat, ja kāds piedāvātu mūsu vietā nedusmoties vai nebūt skaudīgiem. Neviens mūsu vietā nevar piedzīvot briedumu! 🙂

Aiz visas turbulences ir tas, ko meditācijas skolotāji sauc par dziļo miera punktu mūsos, kur caur savu garu saskaramies ar Dieva klātbūtni, un atgādina, ka neesam dvēseles kustību vergi (mēs neesam pilnībā atkarīgi no savām sajūtām un dziņām). Pateicoties dvēselei, mūsu dzīve ir interesanta un dažkārt ļoti grūta, bet mūsos ir arī garīgā daļa, gars, kas vēro un pieredz šos dvēseles spēkus un kustības un spēj izturēt dvēseles lielās vētras.

Būt cilvēkam nav viegli, bet tas ir ļoti interesanti!  🙂

Nav komentāru

Komentēt