Garīgā izdegšana

Pirms gadiem esmu piedzīvojusi ārēju izdegšanu (sauksim tos par ārējās pasaules darbiem), cītīgi konstruējot savu Ego struktūru, taču nu man jāpavēsta, ka var piedzīvot arī iekšēju izdegšanu, tikpat  cītīgi to dekonstruējot. Simptomi līdzīgi.

Protams, kā gan citādāk, ja pie iekšdarbiem ķeramies vēl ar to pašu veco operētājsistēmu, kad pie garīgās izaugsmes strādā ar tiem pašiem instrumentiem un ar tādu pašu motivāciju, kā pie ārējās.

Man tas ir garš ceļš cauri plašam krīžu spektram - tuva cilvēka nāve, šķiršanās, pilnīga ticības (pamatu) zaudēšana sev, sastopoties ar milzīgo ēnas materiālu, vilšanās un bezjēdzīguma sajūta, apvainošanās, dusmas uz Dievu/Mistēriju, traumu atkārtota izdzīvošana, atkarība no ievainojumiem, subpersonu (iekšējās armijas) aktivizēšanās, sevis noliegšana, dzīvošana no upura-tirāna pozīcijas un vēl un vēl..

Šādu garīgo pārdzīvojumu intensitāte vairāk kā 3 gadu garumā neizbēgami atstājusi sekas gan uz manu psihi, gan uz ķermeni..  Es teikšu atklāti - man ir paveicies, ka esmu dzīva vai ka neesmu sajukusi prātā atbilstoši mums pieejamajiem psihiatrijas standartiem. Ka man ir bijušas pietiekami spēcīgi izveidotas Ego struktūras, kas mani izvelk ārā no turbulences un bedrēm. Ka man ir bijis pietiekami daudz spēka iekampt gaisu pirms mani atkal norauj dzelmē. Ka uzticība un paļaušanās uz to Lielo Noslēpumu, kurš mani velk uz priekšu, stāv pāri Visam.

Es zinu, kas ar cilvēkiem notiek, kad viņu zemapziņas materiāls pārmāc viņu apziņu. Bez atbalsta sistēmas (kuras pie mums diemžēl nav), šķiet gandrīz nereāli ar to tikt galā. Jo klasiski tā ir medikamentozi (tās lietderību es nenoliedzu) ārstējama psihoze nevis garīga krīze, kas ir neizbēgamas (daudzskaitlī!), kad dodamies garīgajā ceļā.

Tas ir garš ceļš no upura pozīcijas, kurš labāk piedzīvo šausmīgas beigas, nekā nebeidzamas šausmas (vai varbūt mieru?!), vienlaicīgi mijoties ar spēcīgo izdzīvošanas instinktu līdz veselam, nobriedušam pieaugušajam, kurš spēj uzņemties  atbildību par savām izvēlēm, lēmumiem un procesiem. Izšķirt, kad pateikt Jā un kad pateikt Nē. Ļaut sev sadzīt un dzīvot tālāk.

Viss sākas ar maziem solīšiem. Un viss sākas ar pirmo soli.

Mani sauc Elīna un es uzņemos atbildību par savu Dzīvi.  Es izvēlos dzīvot no savas Spēka nevis Ciešanu vietas.

Un es pirmo reizi dzīvē braukšu tupetj uz kūrortu Ēģiptē, lai mazliet to izlīdzsvarotu :)

Nav komentāru

Komentēt