Džeimss Holiss | Saturna Ēnā

Ievada ievads

Ēģiptietis man lūdza, lai es neesot tik nopietna.. [un vispār es bieži šo esmu dzirdējusi kā pārmetumu]. Šoreiz es pie sevis [jo dažreiz esmu pieklājīga vai arī pārāk bailīga] vaicāju, kāpēc? Ko tas tevī aizskar un trigerē? Viņš laikam bija aizmirsis, ka ēģiptiešu skarabejs ir svēts, jo no mēsliem var izcelties dzīvība. Jā, tieši tik nopietna es esmu arī atvaļinājumā :))

Ievads

Un atkal - grāmata par vīriešu ievainojumiem un to dziedināšanu - kura nav domāta tikai vīriešiem. Šķetinot savus mātes/tēva kompleksus un atklājot Animus (vīrišķo psihes/dvēseles daļu) es burtiski iekritu šajā darbā - tik dziļi tas manī novibrēja līdz šūniņām un atpakaļ :)

Es varētu citēt katru otro lapu, tas ir par mani tāpat kā par ikvienu no mums, taču padalīšos tikai ar savā spogulī aktuālāko. Tāpēc labāk (lūdzu) izlasiet visu paši, īpaši jau vīrieši. Tieciet tālāk par astoņiem noslēpumiem, un es domāju, ka tur atradīsiet daudzas ja ne atbildes, tad pazīstamus, vienojošus jautājumus, ko izdzīvot.

Galvenā daļa

Astoņi vīriešu glabātie noslēpumi:

1. Tāpat kā sieviešu, arī vīriešu dzīvi lielā mērā pārvalda ierobežojoši, ar dzimumu lomām saistīti rāmji.
2. Pār vīriešu dzīvi valda galvenokārt bailes.
3. Vīriešu garīgo resursu sadalījumā milzīga ietekme piemīt sievišķajam aspektam (un sieviešu - vīrišķajam).
4. Vīrieši ir sazvērējušies klusēt, lai apspiestu savas patiesās emocijas.
5. Tā kā vīriešiem ir jāatstāj Māte un jāpārvar mātes komplekss, ievainojumi ir nepieciešami.
6. Vīriešu dzīve ir nežēlības pilna, jo viņu dvēsele ir cietusi no varmācības.
7. Ikkatrs vīrietis sevī glabā dziļas ilgas pēc sava tēva un kopīgajiem ciltstēviem.
8. Lai dziedinātos, vīriešiem pašiem jāatrod sevī tas, ko viņi nav saņēmuši no ārienes.

Patrioti? Mazi zēni,
apsēsti ar Lielumu,
Lieliem Daiktiem, Lielu Naudu, Lieliem Sprādzieniem
Auden, W.H. “Marginalia”

Neviens vīrietis neatstās mājas un neizdzīvos pasaulē, negūstot smagus ievainojumus ķermenī un dvēselē, bet viņam ir jāiemācās pateikt: “Es neesmu mana brūce vai aizsargvairogs pret šo brūci. Es esmu mans ceļš.” Dzīves cirstie ievainojumi var vai nu sadragāt dvēseli, vai atmodināt apziņu, taču ceļu apgaismos arvien plašāka apziņa.

Vīrietim ir apzināti jānes ēnas smagums, jo “tikai tā viņš zina, ka pasaules trūkumu sakne atrodas viņā pašā, un, ja vien viņš iemācīsies tikt galā ar savu ēnu, tad būs patiesi palīdzējis visam un visiem” Jung, C.G. “Psychology and Religon”

Vislielākā vīriešu piedzīvotā traģēdija saistībā ar sievišķo aspektu ir baiļu izraisītā atsvešināšanās no sava personiskā Anima arhetipa, kas pārstāv attiecību veidošanu, jūtas un saikni ar dzīvības spēku.

Bez spējas pašam novērot sevī notiekošos procesus, cilvēks ir nolemts dzīvei projekciju veidotā pasaulē.. Tā ir neapstrīdama patiesība: visu, kas mums trūkst iekšienē, mēs projicējam uz ārpusi. Tā kā vīrieši bieži neapjauš, ka anima atrodas iekšienē [un sievietēm - animus], viņi meklē Viņu citās sievietēs, bēg no Viņas, apspiež, lūdz rādīt ceļu cauri pazemei, vai ar darbu un atkarībām notrulina Viņas radītās sāpes.

Lai gan attiecības var attīstīties apziņas līmenī, abas iesaistītās personas ietekmē viņu bezapziņas saturs. Iemīlēšanās notiek tad, kad sastaptais Ārējais (otrs) atbilst indivīda iztēlē radītajai vīzijai par mīļoto. Ārējais reti - ja vispār - spēj attaisnot uz sevi liktās cerības, tāpēc mīlestība bieži vien izsīkst. Vīrieša attiecības ar mīļoto nekad nevar kļūt labākas kā viņa attiecības ar savu anima arhetipu, jo bezapziņa saduļķo saskarsmi ar Ārējo, un tas gluži tāpat projicēs atpakaļ savu bezapziņas saturu.

Vīrieši pretrunīgi uztver pazemi.. tā viņus vienlīdz aizrauj un biedē.. viņi nojauš, ka tur rodams visu lietu pirmsākums un arī iespēja dziedināties, taču tur var arī pazust.. tāpēc viņi met baiļu pagales, tādējādi padzenot iespēju atjaunot saikni ar šīm dzīlēm.

Naba ir pasaules brūce, mūsu ķermeņa stūrakmens, kas cieši ievērpts saules pinumā, un atgādinājums un liecība par mūsu visu zaudēto saikni.. šī brūce ir atšķēlusi mūs no dzīvības avota, izsūtījusi mūs trimdā - dzīvē.. tā ir neatgriezeniska un vienmēr klātesoša un uzliek mums nošķirtības, kā arī noslēgtības un ilgu ciešanu krustu. Juzdami nedzīstošo ievainojumu, vīrieši meklē patvērumu sievietes apskāvienos un lūdz dziedināšanu, ko viņa nespēj sniegt, vai arī paslēpjas mačo raksturīgās ārišķībās vai piespiedu vientulībā.

Būtībā mātes un tēva kompleksi ir uzlādētas enerģijas kopas, kas darbojas neatkarīgi no apziņas. Katram vīrietim ir jāizpēta sevī uzņemtie imago un jāizprot, ko tie vēsta par viņa dzīves spēju ritēt bez ārējas palīdzības un kā ietekmē viņa spēku cīnīties par kaut ko diženāku.

Vīrieša dzīve norisinās kā uz naža asmens starp regresiju un progresu, iznīcību un individuāciju. Viņš ilgojas apturēt garīgo stresu, kas sācies līdz ar piedzimšanu, bet ģenētiskais mantojums virza viņu pretī sava potenciāla realizēšanai - gan kā indivīdam, gan savas kultūras piederīgajam.

Ikdienu mums tiek pasniegts griezīgs asmens - iespēja apzināti izciest pasaules radītās sāpes.. cik gan liels ir kārdinājums paslēpties alā vai ieslīgt mierinošās skaujās..  Lai izvairītos no sāpēm, kas iet rokrokā ar atvērtu apziņu, mēs esam attīstījuši smalkus, sarežģītus paņēmienus: daudzi domās, emocijās un darbos paliek bērna līmenī, citi aizmirstas narkotikās un alkoholā, vēl citi pievēršas ideoloģijām, vientiesīgiem -ismiem, reliģijām vai sociopolitiskiem uzskatiem, kas piedāvā melnbaltas atbildes uz daudzslāņainiem jautājumiem. tādējādi atbrīvojot indivīdu no nepieciešamības cīnīties ar pretmetu radīto spriedzi…  reizēm, apzinādamies, ka nav iespējams atgriezties mātes klēpī, vīrietis šīs ilgas projicē Visumā…

Ikviens tiek aicināts pieaugt, taču ne katram šis uzdevums ir pa spēkam.. Šādas pārmaiņas ne tikai pamodina apziņu, bet arī liek izvēlēties, atmest ilgas pēc bezrūpīgas dzīves un kā nobriedušam cilvēkam uzņemties atbildību.

Lai cik ciešas būtu mūsu saites ar cilti un sabiedrību, mēs savu ceļu ejam vieni un mums ir jāiemācās smelties spēku un mierinājumu sevī, citādi nekad nekļūsim pieauguši.

Bez jēgpilniem rituāliem mēs pakļaujam dvēseli vissmagākajam ievainojumam, kāds vien iespējams, - dzīvei bez dziļuma.

Atsevišķiem vīriešiem ir jāuzdrīkstas izpaust savu individuālo patiesību, jo to kā savu  izjutīs arī daudzi citi. Lai pārtrauktu melot un uzturēt klusēšanas zvērestu, vīriešiem ir jāuzdrošinās izrādīt sāpes.

Bailes ir vīrieša uzdevums. Ja neizdodas to izpildīt, mēs ar troksni iekrītam bramanīgas kompensācijas vai kaunīgas līdzdarbošanās slazdā. Patiesības teikšana kļūs par mūsu dzīves vislielāko pārbaudījumu.. Varbūt pēc tam mums vairs “neriebsies būt vīriešiem”

To, kurš pateiks pareizo vārdu, sadzirdēs tūkstoš jūdžu attālumā (ķīniešu paruna)

Vīriešiem ir jāatzīst savas dusmas un jāievirza tās gultnē, kas veicina atlabšanai nepieciešamās pārmaiņas. Bērnībā mums neatliek nekas cits kā ciest pasīvi; kamēr grimstam bezapziņā, mēs neizbēgami ieņemam upura pozīciju. Bet tiklīdz esam pamodušies, mums uzgulst atbildība par mūsu dzīvi.

Mūsdienu varoņa ceļš vijas cauri nevis reālajai pasaulei, bet gan pa dvēseles tukšainēm…

Visa cilvēce ir dubļu pika, katrs no mums ir dubļu pika. Kāds ir mūsu pienākums? Panākt, ka no mūsu miesas un prāta mēsliem uzplaukst mazs ziediņš. Kazantzakis, N. “The Saviors of God”

Nav komentāru

Komentēt