Ir tik interesanti lasīt grāmatas, kad tās nerunā par kaut kādām abstraktām teorijām, bet kaut kādā mērā apstiprina personisko pieredzi. Kad var lasīt nevis intelektuāli, bet ar iekšām. Nevis saprast, bet zināt. Vai nojaust.  

Nezinu, vai es speciāli uzprasītos uz budisma izpēti, ja vien tas neietilptu LKS mācību programmā. Ak, kāda laime, ka tas ietilpst un es varu atpazīt sevī kaut ko no piedzīvotā. Vietām man bija skaļi jāsmejas -  no tās patiesās un skaistās vienkāršības 🙂 Šķiet, ka šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu izlasījusi divas reizes pēc kārtas - pirmajā reizē es to negausīgi apriju kā šokolādes fondantu, bet otrajā  - tieši tāpat 😂 Grāmata vairs nav nopērkama, taču bibliotēkās noteikti ir.

Nododu arī jums īso ekskursu sev svarīgāko citātu formā.

***

Zazen prakse un ikdienas dzīve ir viens un tas pats. Mēs nekur nevaram glābties, tāpēc darbībā jābūt rimtumam un rimtumā - darbībai. Tās nav pretstatā viena otrai. Mēs liekam uzsvaru nevis uz īpašu prāta stāvokli, bet gan uz ikdienas dzīvi. Mums jāatrod realitāte ikvienā brīdī, ikvienā notikumā. Tas ir ļoti būtiski.

Tu atklāj, ka zazen ir vispilnīgākais tavas patiesās esības izpausmes veids - brīvi dzīvot savas esības pilnībā - kad apziņas plūsma nav pieķērusies parastās egocentriskās apziņas modeļiem, kuri nemitīgi atkārtojas. Tā spontāni un dabiski izriet no pašreizējā brīža, tāpēc [skolotājā | tevī ] var uzplaukt neparastas īpašības: dzīvotprieks, enerģija, tiešums, vienkāršība, pazemība, miers, prieks, skaidrs iekšējais redzējums un neaptverama līdzjūtība. Visa viņa esība ir liecība tam, ko nozīmē dzīvot tagadnes realitātē. Ne jau neparastums, bet gan viņa absolūtais parastums mulsina, intriģē un ved dziļumā. Viņš ir viņš pats un tādējādi - savu mācekļu spogulis.

Ja jūsu prāts ir tukšs, tas ir gatavs uztvert jebko, tas ir atvērts it visam. Iesācēja prātā ir daudz iespēju, turpretī eksperta prātā - maz. Sēžot meditācijas pozā, jums ir grūti apturēt prātu, tomēr jūs uz to tiecaties.. turpinot zazen, par spīti duālismam, jūs arvien vairāk saplūdīsiet ar savu mērķi, un tad, kad jūsu prakse kļūst viegla, kad meditējot vairs nav jāpiepūlas, jūs varat apturēt savu prātu. Tas nenozīmē apturēt visas tā darbības. Tas nozīmē, ka prāts caurstrāvo visu jūsu ķermeni. Tas seko elpošanai. Ir jākoncentrējas uz elpošanu tik ilgi līdz jūs to vairs neapzināties.

Vienīgās pūles, kam būs kāda jēga - skaitīt savus elpas vilcienus un koncentrēties uz uz ieelpu un izelpu. Taču koncentrēties uz kaut ko nav patiesais zen mērķis. Patiesais mērķis ir ieraudzīt visu tādu, kāds tas ir. Lūk, ko nozīmē kontrole šī vārda plašākajā izpratnē. Koncentrēšanās ir tikai līdzeklis, ar kuru aptvert “smalko prātu” - to prātu, kas ir itin viss. Zazen nozīmē atrast savu ceļu zināmos ierobežojumos. Kad ierobežojumi vairs nespēj jūs ierobežot - lūk, tā ir prakse.

Iesācējam prakse bez pūlēm nav patiesa prakse. Tā prasa lielus pūliņus. Darīt ir jābūt mērķim, vienkārši turpināt. Patiesais tukšums atklāsies caur praksi. Patiesā vērtība piemīt mūsu centieniem kļūt labākiem. Stingri ņemot, centieni kaut ko sasniegt zazen praksē tikai kaitē, jo tie izraisa prāta viļņošanos, taču bez pūlēm sasniegt pilnīgu prāta rimtumu nav iespējams. Mums ir jāpūlas, bet pūlēs vajag aizmirst pašiem sevi. Kad centieni kļūs tīri, tīrs kļūst arī ķermenis un prāts.

Satraukties par progresu ir pilnīgi lieki. Tas ir tāpat kā apgūt svešvalodu. Atkārtojot atkal un atkal, ar laiku jūs to apgūsiet. Vislabāk necerēt ne uz kādu uz progresu, vienkārši būt patiesam un ik mirkli piepildīt ar patiesu cenšanos - ar to pietiek. Kad vairs nepūlaties un nevēlaties sasniegt ko īpašu, tad jūs kaut ko darāt. Kad darāt kaut ko, nedomājot, ko no tā iegūsiet, tad jūs patiesi kaut ko darāt.

Turpinot šo vienkāršo praksi dienu no dienas, jūs iegūsiet brīnišķīgu spēku. Pirms to esat ieguvis, tas šķiet kaut kas brīnišķīgs, bet pēc tam vairs neliekas nekas īpašs. Tas vienkārši esat jūs pats - nekā īpaša. Un tomēr nav arī tā, ka apgaismība tiešām būtu “nekas”. Vai saprotat? Turpinot šo praksi, jūs iegūsiet arvien vairāk - neko īpašu, tomēr kaut ko.

Mēs izjūtam ciešanas par visu lietu pārejošo dabu. Ciešanu cēlonis ir pārejamība. Mums jāatrod pilnīga esamība caur nepilnīgu esamību. Mums jāatrod pilnība nepilnībā. Prieks ne ar ko neatšķiras no grūtībām. Labais neatšķiras no ļaunā. Atrast prieku ciešanās ir vienīgais veids, kā pieņemt pārejamības patiesību. Nakts un diena nav divas atšķirīgas parādības, tās abas ir viens un tas pats, reizēm to sauc par dienu, reizēm par nakti.

Mēs neko - pat vienotību - neizceļam īpaši. Ignorējot dažādību, cilvēki mēdz uzsvērt vienu absolūto esamību, taču tā ir vienpusēja izpratne -tajā pastāv plaisa starp dažādību un vienotību. Taču tās abas ir viens un tas pats. Un ja kaut kas ir viens, nav vajadzības šo vienotības aspektu uzsvērt.

Tas, ka pieķeramies skaistumam, jau pats par sevi ir Budas darbs. Arī tas, ka mums nerūp nezāles, ir Budas darbs. Mums tas jāzina. Ja paturam to prātā, pieķeršanās nav nekas slikts. Ja tā ir Budas pieķeršanās, tā ir nepieķeršanās. Budu neinteresēja ne tas, kādi elementi veido cilvēku, ne arī metafiziskas idejas par esamību. Viņu vairāk interesēja, kā izdzīvot katru mirkli. Īstā prakse ietver sevī atkārtošanu - vēl un vēlreiz, līdz saprotat, kā kļūt par maizi. Mūsu ceļā nav nekāda noslēpuma. Vienkārši praktizēt zazen un ielikt sevi krāsnī.

Izpaužot savu patieso dabu, mēs esam cilvēciskas būtnes. Būt cilvēkam nozīmē būt Budam. It visam un viss ir Budas daba. Vienkārši sēdiet uz sava spilvena un neko negaidiet. Tad jūs ar laiku atgriezīsieties pie savas patiesās dabas - pareizāk sakot, jūsu patiesā daba atgriezīsies pati pie sevis.

Esiet pateicīgi par sava prāta nezālēm, jo ar praksi tās pārvēršas garīgā  mēslojumā, un mums ir nepieciešama šī pieredze. Nedūmojiet! Sadedziniet sevi pilnībā. Kaut ko darot, veiciet to ar visu savu ķermeni un prātu, dariet to pilnībā, kā labs ugunskurs. Ja tā nedarīsiet, jūs atstāsiet sava ego pēdas it visā, ko darāt. Aiz jums paliks kaut kas nesadedzis. Zen darbība ir darbība, kas ir pilnībā sadegusi, atstājot aiz sevis tikai pelnus.

Arī tad, ka saceļas viļņi, prāta būtība ir skaidra: kā gluda ūdens virsma, kurā jaušami vien sīki vilnīši. Patiesībā ūdens vienmēr viļņojas. Viļņi ir ūdens darbība. Runāt par viļņiem, nepieminot ūdeni, vai par ūdeni, nepieminot viļņus, nozīmē dzīvot ilūzijās. Ūdens un viļņi ir viens veselums. Smalkais prāts un pamatprāts arī ir viens veselums. Patiesībā prāts, kurā notiek viļņošanās, ir nevis problemātisks, bet gan paplašināts. Lai ko jūs piedzīvotu, tā vienmēr būs smalkā prāta izpausme. Tas, gūstot jaunu pieredzi, kļūst arvien smalkāks, apgaismotāks. Ar smalko prātu mēs katru pieredzi uztveram kā seju, ko spogulī atpazīstam kā savējo. Sadalījies pilienos vai ne, ūdens ir ūdens. Kad ūdens atkal atgriežas savā sākotnējā vienībā ar upi, tam vairs nav nekādu individuālu jūtu; tas atgūst savu patieso dabu un nomierinās.

Patiesā būtība pati par sevi ir dzelzceļa sliedes. Skati, ko redzam pa vilciena logu mainās, bet sliedes par kurām pārvietojamies, visu laiku ir vienas un tās pašas.. tām nav ne sākuma, ne gala, nav mērķa, kas jāsasniedz, nav nekā. Vienkārši braukt pa šīm sliedēm ir mūsu ceļš. Tomēr uz sliedēm nav jāskatās - var sareibt galva. Pasažieriem nav jāpēta sliedes. Kāds par tām parūpēsies. Vienkārši izbaudiet skatus pa logu!

Iepazīt budismu nozīmē iepazīt sevi. Iemācīties nenozīmē iegūt zināšanas, kuru jums agrāk nebija. Pirms kaut ko iemācāties, jūs jau to zināt. Nekrājiet zināšanas, labāk iztīriet savu prātu. Ja jūsu prāts ir skaidrs, jums jau piemīt patiesās zināšanas.

Debesis vienmēr ir debesis. Pat ja tās piedzīvo mākoņus vai zibeni, debesis tas netraucē. Pat ja sastopamies ar apgaismības zibeni, prakse to tūliņ aizmirst. Tad tā ir gatava jaunai apgaismībai, kura ir jāpiedzīvo pastāvīgi, ja iespējams - ik mirkli.

Kad jūsu prakse ir rāma un parasta, pati ikdienas dzīve ir apgaismība. Cenšoties sasniegt apgaismību, jūs uzkraujat savam prātam smagu nastu. Viss, ko darāt, ir prakse. 

Patieso zen vērtību jūs sajutīsiet nevis sēžot, bet dzīvojot. Tas gan nenozīmē, ka zazen var atstāt novārtā - bez šīs pieredzes jūs neko neieraudzīsiet.

Mēnesim - mākonis, puķei - vējš.