Visbūtiskākā problēma cilvēku dzīvē - mēs nekad neesam apmierināti, līdz ar to mēs sev atņemam vissvarīgāko - mierpilnu sirdi, īstu un ilgstošu mīlestību, patiesu draudzību un prieku, kas gūts,  darot pasaulei noderīgo.

No bioloģijas skatupunkta cilvēka sarežģītajās smadzenēs atrodas tā pati primitīvā daļa, kas dzīvniekiem - tā, kas liek instinktīvi tiekties pēc baudas un izvairīties no sāpēm. Tā ir daļa no mūsu būtības, bet tai ir sava cena - patiesas laimes trūkums, pastāvīga neapmierinātība un nezūdoša saspringuma sajūta.

Mēs ilgojamies pēc kaut kā pastāvīga, kas mums var piederēt, ko varam paturēt, kas ir mūžīgs. Taču tā kā dziļi sevī zinām, kas tas nav iespējams (vismaz ne šajā pasaulē), šī vēlme neļauj gūt mieru. Visumā vienmēr viss mainās un viss ir kustībā. Nekas nestāv uz vietas. Tieši tādēļ nav iespējams paturēt iegūto un ierobežot arvien augošās vēlmes.

Tas, kas mūs attur no patiesa miera, ir pastāvīga iekšēja nelaimīguma sajūta un nenosakāmas ilgas. Alkas (pieķeršanās, mantkārība, kaislība, iegribas, ilgošanās, iekāre) rada ciešanas pašas par sevi. Nepārtraukti vēloties to, ko nekad nevaram pilnībā iegūt vai noturēt, rodas aizkaitinājuma un nemiera sajūta. Kaisle, ilgas un iekāre rodas nepiepildījuma sajūtas, neapmierinātības, nemiera. Pieķeršanās būtību labi apzīmē senindiešu vārds “iekšējās slāpes”.

Esam atkarīgi no dažādiem ikdienas apreibinātājiem un stimulantiem, kas dzen prātu auļos un liek justies “dzīvam”: intelektuālās (zināšanu) un fiziskā spēka narkotikas, tai skaitā seksuālā un naudas iekāre, emocionālie, t.sk., dusmu (aizkaitinājums, aizvainojums) enerģija un maldu (nespēja, attaisnošanās), baiļu, nevērtības, izvairīšanās, nolieguma, pārmērīgu raižu, uzmanības novēršanas “depresanti” un “narkotikas”, kas lieliski spēj novērst uzmanību no patiesās situācijas cilvēka dzīvē, taču ar laiku tie nolietojas un ir nepieciešama atkārtota deva. Šīs emocijas saindē, uz laiku liekot aizmirst visu, kas notiek mūsos pašos un visapkārt, taču, kad ietekme beidzas, rodas vilšanās sajūta, kas pieprasa atkal jaunu devu.

Pārmaiņu fakts un tā pieņemšana ir viens no budisma pamatprincipiem, kas tiek uzskatīts par dabas likumu tāpat kā gravitācija. Pārmaiņas vienkārši ir, tās neviens nerada, nevar ietekmēt un nevar izbēg - tās raksturo pasaules darbību.

Mēs nevaram ietekmēt lietu mainību, tāpat arī nespējam izmainīt to, ka smadzenes liek mums vēlēties “labāk” un “vairāk”, taču varam mainīt savu reakciju uz to, ko prāts mums pavēl. Mūsu spēkos ir ietekmēt to, kas veido pieķeršanos - alkas, ilgas un vēlmi visu paturēt sev. Mums nav obligāti jātic un jāreaģē uz to, ko prāts saka (vai ko mēs paši sev iegalvojam).

Domas ir tikai domas, un vēlmes ir tikai vēlmes - varam tām noticēt un pakļauties, taču varam arī vienkārši novērot, kā tās prātā veidojas un izzūd - viss ir atkarīgs no izvēles. Tas rosina secināt, ka ir iespējams sasniegt patiesu brīvību un mierpilnu prātu. Šīs pašas smadzenes arī var izvilkt mūs no šīs ķezas, pateicoties to apbrīnojamai spējai atkāpties soli atpakaļ un vienkārši sevi novērot.

Ja vienkārši novērojam savas domas un izjūtas, tām neļaujamies un tās nevairojam, tās rodas un beidzas pašas no sevis. Tātad arī pieķeršanās, tāpat kā viss cits, ar laiku izzūd, un var secināt, ka mums piemīt patiesa izvēles brīvība. Galvenais ir saprast, ka tas ir iespējams. Šis ceļš ir atbrīvošanās no ieraduma pieķerties.

Budisma ceļš pieprasa pilnīgu un galēju prāta skaidrību. Atturība jeb skaidrs prāts ir iespējams. Tā ir atbilde uz jautājumu, kā gūt personīgu piepildījumu un nokļūt pie garīgas patiesības. Tas ir vienīgais veids, kā dzīvot bez pašu radītiem šķēršļiem. Tas arī pieprasa pieņemt sevi tādu, kāds esi, un pilnībā mainīt dzīvesveidu.

“Apskaidrība” nav stāvoklis vai pieredze, bet gan esības būtība, kas pieprasa atteikšanos no domāšanas par lietām. Tā tiek salīdzināta ar pamošanos no ilga sapņa, atgriešanos mājās, iznākšanu no cietuma vai būšanu skaidrā pēc reibumā pavadītas dzīves.

Atteikšanās no pieķeršanās ir nepieciešama, lai atbrīvotos no ciešanām un lai tuvinātos patiesībai, jo pieķeršanās rada sarežģītu cēloņu un seku virkni, kas izkropļo mūsu dabisko spēju redzēt un saprast pasauli, kāda tā ir.

Apskaidrība kā pastāvīgs esības stāvoklis ir sastopams reti, jo tas nozīmētu pilnīgu un ilgstošu atbrīvošanos no pieķeršanās un ilūzijām, tomēr ir daudz tādu cilvēku, kuri ir spējuši atmest kaislību un atkarību važas uz pietiekami ilgu laiku, lai varētu kaut uz brīdi pieredzēt un izjust apskaidrību. Šos cilvēkus sauc par “straumē ienākušajiem”, un ar vienu reizi ir gana, lai pilnībā mainītos viņu dzīve.

Apskaidrība var nozīmēt cilvēka esības stāvokli jebkurā brīdī, kad viņš ir vienots ar laika, telpas un esības plūsmu, pat ja pēc mirkļa cilvēks atkal pie kaut kā pieķeras un atgriežas pie ierastās pasaules uztveres.

Svarīgi ir apzināties, ka mūsu dzīvē pastāv fundamentāla problēma, un pirmais solis nozīmē cilvēkam pašam sev atzīties, ka viņš ir atkarīgs un līdz šim nekas nav palīdzējis, tādēļ ir nepieciešama pavisam cita pieeja.

Pieņemšana budisma izpratnē nav kaut kas, ko jāatrod vai mākslīgi jārada - tā vienkārši ir dziļas izpratnes rezultāts. Un no spējas pieņemt rodas miers.

Dzīvošana patiesībā (melu neesamībā, skaidrībā) ir mūsu dabiskais stāvoklis, kad tiek izkliedēti dažādu apreibinātāju un uzmanības novērsēju radītie meli. Patiesībā kā realitāte ir budisma prakses galējais mērķis - dzīvot un būt tuvāk tam, kas ir.

Budismā nav grēka (un arī dvēseles) jēdziena. Visas nevēlamās darbības tiek uzskatītas par kļūdām, taču budisti tās nenosoda. Katrs cilvēks ir personīgi atbildīgs par savu rīcību, un no kļūdām ir jāmācās un no sirds jācenšas nākamreiz rīkoties labāk.

Ja nav grēka un nav dvēseles, nepastāv arī vaina, nosodījums, grēku izpirkšana, atlaišana, lāsti, pestīšana, un nevar pastāvēt arī ļaunums - tā tradicionālajā izpratnē. Visu šo priekšstatu vietā budistiem eksistē tikai rīcība un tās dabiskās sekas. Budisti kļūdoties tiecas izprast savas rīcības cēloņus, lai nākamreiz rīkotos citādi, nevis cenšas atrast sevī ļaunuma sakni un to iznīdēt. Budismā cilvēka rīcību skaidro ar nezināšanu, nevis ļaunumu, un būtiski ietekmē to, kā budisti raugās gan uz savā, gan sabiedrības problēmām.

“Rīkoties pareizi” patiesībā ir ļoti vienkārši - veidot (seksuālas) attiecības tā, lai netiktu sarautas saites ar mīlestību.

Kad cilvēks ir atklājis savu sirdsbalsi (“Budas dabu”, “sirdsprātu”, intuīciju, iekšējo gudrību), ir iespējams atrisināt “pareizu centienu” paradoksus, jo kļūst skaidrs, ka centieni var būt dažādi.

No sirdsbalss izriet kāds cits pūliņu veids - gatavība (nevis griba) rīkoties. Gatavība atbrīvoties no lietām - idejām, viedokļiem, iegribām, bailēm, ideāliem, spriedumiem… no visa. Gatavība vienmēr mācīties un būt atvērtam jaunām idejām. Tā ir gatavība darīt jebko, ko dzīve piespēlē. Tā, šķiet, rodas no godīguma un drosmes, nevis no gribas. Uzticība un paļāvība ir balstīta sirdsbalss gudrībā.

Ceļa īstā vieta ir sirds dziļumos, nevis zinošajā prātā. Ceļš ir atrodams vienmēr.

Apzinātības praksē uzmanība un apzināšanās izpaužas bez iekšējām emocionālām reakcijām par to, ko apzināmies. Tā ir neitrāla sevis un pasaules vērošana, ko nesarežģī domas, jūtas, spriedumu utt. Prakses kodols ir pilnībā apzināties pasauli tādu, kāda tā ir, neko nepieliekot un neko neatņemot.

Meditācijai ir nozīmīga loma budismā, tā ir kā lokomotīve, ar kuru priekšgalā viss kustas uz priekšu, bez tās vilciens stāv uz vietas vai aizripo atpakaļ lejā no kalna.

Ieradumi cilvēka prātu darbina tieši pretēji. Mēs vēlamies, lai kaut kas novērš mūsu uzmanību, izklaidē vai liek aizrauties; mums šķiet, ka vajag uztraukties, plānot un baidīties; mēs vienkārši bezgalīgi pļāpājam ar sevi. Tie ir apreibināšanās ieradumi jeb veidi, kā saglabājam gan savas pieķeršanās, gan atkarības, bet meditācija spēj nocirst tos pašā saknē. Ja cilvēks neļauj prātam skriet šajā virzienā vairāku gadu garumā, var pamanīt patiešām apbrīnojamas pārmaiņas. Pieķeršanās spēks mazinās, pļāpāšana galvā pieklust, un rodas skaidra apjausma par lietu patieso būtību.

Kad cilvēki sāk praktizēt, mainās viņu pasaules uztvere. Pārmaiņas ir pakāpeniskas un smalkas, taču tām ir tālejošas sekas.

Budisti uzskata, ka “tu” un “es” ir tikai idejas un vārdi, kurus uzspiežam fundamentālajai plūsmas pieredzei. Priekšstats par “es” ir kā kodols, ap kuru veidojam dažādus uzskatus un pieķeršanās, tāpēc ir jāredz cauri šai “es” ilūzijai. Atbrīvojoties no “es” priekšstata, rodas prieks, kas patiesībā ir ir vienkārši prāta dabiskais stāvoklis, kad pārtraucam sevi atdalīt no nedzimušā, nemirstīgā, mūžam plūstošā Visuma.

Nāve rada lielas izmaiņas mūsu ķermenī, prātā un apziņā, kuru mums tik ļoti patīk uzskatīt par “es”, tomēr tā ir nenozīmīga salīdzinājumā ar mūsu vienotību ar plūsmu. Domājot par nāvi, budisti mierinājumu gūst no šīs plūsmas, nevis no pārliecības par mūžīgu “es” turpinājumu - dvēseli.

Absolūtā vienotība ir gan ticības stūrakmens, gan budistu prakses virzītājs. Cilvēks uzticas ticības patiesumam (pat tad, ja patiesība ne vienmēr ir redzama), un tā palīdz tikt pāri dzīves daudzajām grūtībām. Tā novērš uzmanību no centieniem kaut ko iegūt un palīdz atbrīvoties no šķēršļiem, kuri traucē ieraudzīt to, kas mums jau ir.

Kad cilvēks pieņem, ka viņš jau pēc būtības ir Buda, ir iespējams atbrīvoties no fantazēšanas maldiem un praktizēt pašas prakses dēļ. Tad cilvēks spēj darīt to, kas jādara, un viņam nav citu iemeslu, kā tikai šis - tas vienkārši ir jādara.

Klasiskais budisms uzskata, ka prātam ir pašam savi likumi un tie ir tikpat dabiski un loģiski kā fizikas un bioloģijas likumi.

Empātija ir viens no gudrības un apskaidrības aspektiem un šis ir process, kurā cilvēki tiek mudināti garīgi pieaugt un nobriest. Tas nav sods, kuru sev neapzināti piemērojam, bet gan labvēlīgs process, kura laikā mūsu pašu sāpes (vajadzība izjust to, ko ir jutis cilvēks, kuram nodarīts pāri) sniedz vērtīgu mācību un padara mūs gudrākus un līdzjūtīgākus.

Cēloņsakarībai starp cilvēka rīcību un izjūtām ir dots vārds “karma” - un tas iespējams ir visvairāk pārprastais jēdziens budismā. Jebkura rīcība, kura rada jebkāda veida kaitējumu vai labumu, veido vai nu negatīvu vai pozitīvu karmu, kas kļūst par sāpīgām vai patīkamām izjūtām cilvēkam, kurš šo darbību ir veicis.  

Karma ir plūsmas traucējums, ko radījusi postoša rīcība. Ja šie traucējumi ir gana lieli, tie neizzūd, līdz kāda līdzcietīga un empātiska rīcība ļauj tiem norimt (arī pēc cilvēka nāves). Līdz ar to sāpes, ko radījušas cilvēces pieļautās kļūdas, nekad nav veltīgas, jo mēs turpinām attīstīties (telpas, laika un esības neierobežotajā un bezgalīgajā plūsmā) - lai arī lēni, tomēr tuvojamies apskaidrībai. Tātad mēs dzīvojam ārkārtīgi līdzcietīgā un mīlošā Visumā, kurš ar dabas cēloņu un seku likumu palīdzību uzņem sevī jebkuras ievainotas būtnes ciešanas un pat mūsu visbriesmīgākās kļūdas pacietīgi vērš par labu. Tādēļ Visuma plūsmā turpina eksistēt traucējumi, līdz kāds kaut kur (kaut kad) gūst mācību. Pozitīvā un negatīvā karma mijiedarbojas.

Tā kā maldi, atkarība, sāpes, nezināšana un pieķeršanās rodas, tiek radītas un tām ir savi nosacījumi, savā būtībā tās ir nepastāvīgas, taču pamatpatiesība nerodas, netiek radīta un tai nav nosacījumu, tādēļ tā ir pastāvīga savā būtībā.

Patiesība ir Visuma “noklusējuma iestatījums”. Budistiem pavisam noteikti nešķiet, ka pasaule ir ciešanu un bēdu ieleja, bet gan nepārtraukta evolūcija ceļā uz patiesību un apskaidrību. Katrs mirklis ir neatkārtojama iespēja dot savu mazo, bet nozīmīgo artavu lieliskākajā piedzīvojumā no visiem - Visuma pozitīvajā garīgajā evolūcijā.