Viduspāreja | Džeimss Holiss

Nekā citādi, kā “pusmūža krīze” jeb kā saudzīgi un trāpīgi to savā grāmatā “Viduspāreja” par Viduspāreju nosauc un apraksta Junga psihoanalītiķis Džeimss Holiss, šo savas dzīves “ieilgušo” posmu es nevarētu nosaukt. Mēdzu augstprātīgi iedomāties, ka nu jau gan es būšu daudz ko sapratusi, ieraudzījusi, pieredzējusi un atrisinājusi. It kā tas būtu kāds skaidri izmērāms un sasniedzams projekts ar novērtējumu galā. Maldīgi arī cerēju, ka kaut kad taču sāksies tā jaunā dzīve brīvībā, apskaidrībā, laimē un gaismā, bez savām važām un ēnām. Taču izrādās, ka tā jaunā dzīve paģērē sadzīvot un dzīvot ar visu savu bagāžu, priekšstatiem, kompleksiem, ēnām un projekcijām, neļaujot tām dominēt un noteikt manu uzvedību. Kas joprojām notiek daudz un dikti. Ka manam cietajam diskam ir nebeidzami daudz upgreidu, updeitu un paplašinājumu, kuri jāspēj integrēt. Ja vien ļaujos instalēties. Un tā JAU ir pavisam cita izvēles un atbildības brīvības pakāpe, ko man sniedz mana nemitīgi evolucionējošā apziņa, kura kļūst arvien tīrāka, sirds skaidrāka un griba noteiktāka. Varbūt  😄 Lieliska grāmata, kurā rast skaidrojumus, mierinājumu, kā arī iedvesmu, ja esi uz mūžīgā [sevis] meklējumu ceļa. Vai arī tev vienkārši ir pusmūža krīze 😄

“Daudzi no mums uztver dzīvi kā romānu. Mēs pasīvi šķiram dzīves lappuses un pieņemam, ka pēdējā atvērumā autors paskaidros, par ko īsti bija stāsts. Kā reiz teicis Hemingvejs: ja varonis neiet bojā, rakstnieks nav pabeidzis darbu. Tātad pēdējā lappusē mēs ejam bojā - vienalga, apskaidroti vai ne. Viduspāreja aicina mūs atmodināt apziņu, uzņemties atbildību par atlikušajās lappusēs aprakstītajiem notikumiem un uzdrīkstēties dzīvot tik lielu dzīvi, kādā esam aicināti.

Dzīļu psihologi zina, ka izaugsmes iespējas  ir atkarīgas no cilvēka prasmes internalizēt informāciju un uzņemties personisku atbildību. Ja vienmēr uztversim savu dzīvi kā problēmu, kuru izraisījis kāds cits un kuru nepieciešams “atrisināt”, nekādas pārmaiņas nenotiks. Turklāt cilvēka dzīves reālie fakti ir krietni mazsvarīgāki nekā tas, kā mēs tos atceramies, kā esam internalizējuši, kā tie virza mūs tālāk un kā spējam tos apstrādāt. Mūsu “slimības vēsture” ir daiļliteratūra, un atmiņas spēj gan mūs stiprināt, gan maldināt un turēt bērnišķības grožos.

Pirmajā briedumā mēs reaģējam uz dzīves cirstajām brūcēm, izveidojam virkni uzvedības modeļu un dzīvojam saskaņā ar savu nepilnvērtīgo redzējumu, to racionalizējot un attaisnojot. Bezapziņas saturu rada vai nu iekšējas ciešanas vai ārējas projekcijas.

1939. gadā Jungs pauda novērojumu, ka esam spiesti izvēlēties starp ārēju ideoloģiju un personisku neirozi. Dzīvotspējīga alternatīva varētu būt tikai individuācija. Individuācija ir attīstības procesa uzdots pienākums katram no mums pilnveidoties tik tālu, cik vien iespējams, ņemot vērā nolemtības uzliktos ierobežojumus, vienlaikus atceroties: ja nestāsimies pretī nolemtībai, paliksim tai piesaistīti. Mums jānošķir tas, kas esam, no tā, ko esam ieguvuši - faktiskās, taču mākslīgās pašuztveres.

Pievēršanās individuācijai nav narcistiska; tas ir vislabākais veids, kā pakalpot sabiedrībai un atbalstīt citus tās locekļus tajā pašā ceļā. Pasaulei nav nekādas jēgas no cilvēkiem, kuri ir atsvešinājušies no sevis un citiem, nedz arī no tiem, kas, sāpju mocīti, moka apkārtējos.

Kad atzīstam, ka mūsu dzīve ir iespiesta rāmjos, mūsu apvāršņi ierobežoti un prizma - primitīva, mēs vai nu pārlecam pār kuģa bortu vai izbaudām ceļojumu. Tiem, kuri raizējas, kā viņu ceļojums ietekmēs citus, jāatgādina: vislabākais veids, kā varam palīdzēt apkārtējiem, ir izteiksmīgi dzīvot savu dzīvi, lai viņi justos brīvi dzīvot savējo.

Mēs nekad droši nezināsim, cik brīva vai iepriekš noteikta ir mūsu dzīve, taču kā atgādinājuši eksistenciālisti, mums ir jāuzvedas tā, it kā mēs būtu brīvi. Šāda rīcība spēj atjaunot pašcieņu un mērķtiecību cilvēkā, kurš citādi turpinātu ciest upura lomā.

Pieņemot, ka dzīves jēga ir tieši saistīta ar apziņas plašumu un personas attīstību, ēnas iebrukumi pusmūžā ir nepieciešami un varbūt pat dziedinoši. Jo vairāk uzzinu par sevi, jo pilnvērtīgāk varu īstenot savu potenciālu, jo raibāki kļūst manas personības toņi un jo bagātīgāka būs mana dzīves pieredze.

“Šo [dzīves] opusu veido veido trīs posmi: izpratne, izturība un drosme. Psiholoģija ir nepieciešama tikai pirmajā posmā, bet otrajā un trešajā galveno lomu spēlē gara spēks” K.G.Jungs

Lai gan mums ir skaidrs, kāpēc nepieciešams meklēt [pašiem] savu ceļu, šo procesu apgrūtina ievērojami šķēršļi. Uz brīdi atcerēsimies pusmūža pārejas posmam raksturīgos simptomus: apnikums, darba vai partneru vairākkārtēja maiņa, aizraušanās ar atkarību izraisošām vielām, pašdestruktīvas domas vai rīcība, krāpšana, depresija, trauksme, apsēstība. Šie simptomi slēpj divas pamatpatiesības. Pirmā: no dzīlēm uz mums tiek izdarīts milzīgs spiediens. Tas nedod mieru un apgrūtina ikdienu, izraisot trauksmi, ja tiek atzīts, vai depresiju, ja tiek nomākts. Otrā: vecie rīcības modeļi, kas agrāk sargāja no iekšēja nemiera, tiek arvien saspringtāk atkārtoti, taču zaudē iedarbīgumu. Jauns darbs vai attiecības ilgtermiņā nesniedz jaunu pašuztveri, un kad agrākie paradumi vairs nespēj iegrožot augošo iekšējo spiedienu, sākas identitātes krīze. Ja atmetam sociālās lomas un psiholoģiskos refleksus, mēs patiesībā nemaz nezinām, kas esam. Un mēs nezinām, ko darīt, lai mazinātu spiedienu. Šie simptomi vēsta, ka cilvēka dzīvē nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Ciešanas atmodina apziņu, un no jaunas apziņas var rasties jauna dzīve. Uzdevums ir biedējošs, jo vispirms jāatzīst, ka nav nedz glābiņa, nedz vecāku, kas vērsīs visu par labu.

Pusmūža krīze nozīmē nevis mūsu būtības, bet gan pieņēmumu sabrukumu. Dzīve nav slimība un nāve nav sods.

Lai veidotu nobriedušas attiecības, cilvēkam ir jāspēj atzīt: “Neviens cits man nevar sniegt to, ko es visvairāk gribu vai ko man vajag. To varu tikai es pats. Bet vienlaikus es arī novērtēju visu, ko spēj dot attiecības, un esmu gatavs tajās ieguldīt darbu” Kad cilvēks ir atteicies no projekcijām un lielajiem slēptajiem plāniem, partnera citādība var viņu bagātināt. Koncentrējoties uz iekšējo izaugsmi, cilvēks sāk aptvert pats savas dvēseles bezgalīgās āres. Ārējais mums palīdz paplašināt psihes iespējas. Tā kā projekcijas ir neapzinātas, nekad nevaram būt droši, vai mūsu attiecības ar Ārējo ir patiesas, taču, tiklīdz paši uzņemsimies atbildību par sevi, būtiski samazināsies varbūtība, ka projicēsim iekšējā bērna atkarību un nereālistiskās cerības."

Bon voyage!

Ulysses | Alfred, Lord Tennyson

The lights begin to twinkle from the rocks:
The long day wanes: the slow moon climbs: the deep
Moans round with many voices. Come, my friends,
'T is not too late to seek a newer world.

We are not now that strength which in old days
Moved earth and heaven, that which we are, we are;
One equal temper of heroic hearts,
Made weak by time and fate, but strong in will
To strive, to seek, to find, and not to yield.

Nav komentāru

Komentēt