Dzens un iemīlēšanās māksla | Brenda Šošanna

“Mēs visi alkstam mīlestības. Mēs visi meklējam ilgstošas attiecības. Tomēr ik reizi šķiet, ka attiecības ir sarežģītas - sarežģīti tās atrast, noturēt un izbaudīt. Bet pamatpatiesība ir tāda, ka pašās attiecībās neslēpjas iekšējas problēmas. Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis. Tad kāpēc mēs nedzīvojam tajā visu laiku? Kas mūs attur no mīlestības, pēc kuras esam tik ļoti izslāpuši?

Pirmais solis ir aptvert, ka iemīlēšanās ir maz saistīta ar kādu citu. Tai ir visciešākais sakars ar paša apziņas stāvokli."

Vēl pirms neilga laika man būtu pārāk grūti pieņemt šajā grāmatā izklāstīto redzējumu par attiecībām, par “īsto” cilvēku savā dzīvē, par mīlestību, par manu personisko atbildību un ieguldījumu tajās. Taču sāpīgo meklējumu pieredze, mācīšanās no tās un apzinātības vairošana ļāvusi man arvien skaidrāk saskatīt savas ēnas puses, pārneses, projekcijas, gaidas, ekspektācijas un traumētās struktūras, kuras nav ļāvušas pilnvērtīgi mīlēt un pieņemt mīlestību.Bēgšana attiecībās, cīņa, pretestība, kontrole, aizsardzība, garlaicība, meklējumi, ilūzijas un gaidas, bailes no tuvības un reizē vislielākās ilgas pēc mīlestības ilgi ir bijis mans attiecību veidošanas musturs, kurš sev līdzi nesis daudz sāpju, konfliktu, ciešanu un šķiršanos. Un ilgi es veicu savus iekšējos arheoloģiskos izrakumus, lai tiktu skaidrībā ar savas dzīves lielākajiem jautājumiem, tai skaitā nespēju izveidot “veiksmīgas attiecības”.Tāpēc šī grāmata man ir kā ķirsītis uz kūkas - saudzīgi, iejūtīgi un precīzi aprakstot mūsdienu cilvēka lielo “attiecību veidošanas problēmu”  zenbudisma tīrajā, skaidrajā un plašajā redzējumā.

Protams, lielākā daļa tic, ka mīlestība ir mūsu pūliņu rezultāts, ka no mums atkarīga tās atnākšana. Lielākā patiesība ir tā, ka viss, ko mēs patiešām varam darīt, ir sagatavot augsni, kurā mīlestībai augt. Mēs varam izraut nezāles no saviem dārziem, mēslot augsni, iesēt sēklas un nodrošināt atbilstošus apstākļus - sauli, ūdeni, ēnu - tad mums jāļauj mīlestībai augt pašai. Noteiktā brīdī mūs jābeidz rušināties dārzā. Mēs nevaram turpināt raustīt dēstus, lai redzētu, kas ar tiem notiek. Atkal kļūstot par dārza īpašniekiem, mēs ļaujam lielākai harmonijai uzņemties rūpes par to. Dzens atkal un atkal māca mums kļūt par sava dārza īpašniekiem.

Mūsu spēja mīlēt ir tā, kam ir kāda nozīme. Kad spējam pilnībā atzīt un pieņemt paši sevi, lai arī kāda būtu otra cilvēka reakcija, mēs vienlaikus spējam pieņemt un atzīt viņu tādu, kāds viņš ir. Mēs nevaram pat uzzināt, ko nozīmē mīlēt kādu, līdz neesam kļuvuši paši.

Lai atrisinātu [savas dzīves] koanu, mums jāiesniedzas citā savas būtības daļā, kas pazīst dzīvi nepastarpināti un kas reaģē skaidrā, spontānā ceļā.

Mēs nevaram zināt, vai tas ir zelts,
Līdz mēs to nepārbaudām ar uguni.
Dzena teiciens

Pati dzīve ir intensīvas apmācības periods, kas sākas piedzimšanas brīdī un ilgst līdz pēdējam elpas vilcienam. Tas turpinās un turpinās, viena diena seko otrai. Lai arī kā mēs justos - cik noguruši, apmulsuši, sakaitināti vai sarūgtināti, mums nav pārtraukuma.

Atšķirt to, kas mums patīkams, no tā,
kas nepatīkams, ir prāta slimība.
Sosans Ganči Dzendži

Prāta slimība ir pastāvīgi noliegt vienu savas, citu vai mūsu pieredzes daļu. Mēs sakām, ka šī pieredze ir laba un tā ir slikta. Es ienīstu šo un mīlu to. Es meklēšu to un novērsīšos no tā. Šāda pieeja dzīvei ir slimība. Tā rada atšķirtību gan no mums, gan no mūsu dzīvēm. Kad mēs neatsakāmies no ciešanām vai nepiedomājam tām neko klāt, sāpēs ir vienkārši sāpes.

Mūsu pērtiķa prāts mīl uzkavēties un pastiprināt visa veida grūtības, tas reaģē uz visu impulsīvi un zeļ, nemitīgi uzkavējotiies pie tām un vērpjot intrigas. Veids, kādā mēs uztveram sāpes, saprotam, kas notiek, un reaģējam uz to, rada atšķirību starp debesīm un elli.

Paradoksāli mēs pieķeramies atmiņām un sāpīgām emocijām, domājot, ka, ja mēs tās neatmetīsim vai neaizmirsīsim, mēs būsim no tām ko mācījušies un briesmīgais notikums vairs neatkārtosies. Tomēr bieži notiek tieši pretēji. Jo vairāk mēs pie tā kavējamies, cīnāmies vai pretojamies, jo vairāk mēs tajā iesaistām savas dzīves. Tas, kam pievēršam uzmanību, izplešas. Mēs par to kļūstam. Kavējoties pie savas problēmas, mēs bieži vien faktiski bloķējam dziedināšanu un atjaunošanu.

Kad viņš bija apgaismots,
viņš varēja neapbēdināts iet caur dubļiem.
Viņš aptvēra, ka dubļi bija tikai dubļi.
Dogens Dzendži

Mūsu kultūrā “īstā cilvēka nolūkošana” tiek uzskatīta par normālu, pat veselīgu. Mums tiek mācīts vēlēties visu, panākt savu vajadzību apmierināšanu, mācēt attiecībās veiksmīgi laipot. Mūsu patiesā būtība tiek paslēpta zem tā, cik veiksmīgi mēs spējam kontrolēt savas attiecības, kuras uzsākam. Mēs reti veltām laiku, lai iedziļinātos milzīgajā stresa un satraukumu gūzmā, kas tiek radīta vajadzībā kontrolēt citus un sevi, pastāvīgi radot kaut ko, lai saglabātu savu vērtību, vienmēr meklējot tādas vai citādas savas vēlmes piepildījumu. Tas viss rodas no iedomas, ka mums uz saviem pleciem jānes gan pasaule, gan mūsu attiecības.

Īsta mīlestība neizvirza prasības vai lūgumus. Tā dod dabiski visu vajadzīgo. To nevar atņemt, jo tā nevienam nepieder. Tā ir pieejama un piepildīta, kā gaiss, ko elpojam.

Atver savas rokas, ja gribi tikt turēts
Dzena teiciens

Lai uzsāktu patiesu darbību, vispirms mums jāiemācās nedarīt neko. Tas nozīmē, ka mums jāpārtrauc darīt tas, ko mēs bijām raduši darīt. Mums jāpārtrauc savas atgriezeniskās pretdarbības, un jābūt spējīgiem paciest raizes, apjukumu un visu, kas no tā rodas. Daudziem cilvēkiem ierasto darbību pārtraukšana šķiet gandrīz kā nāve, jo viņi domā, ka tas, ko viņi dara, ir tas, kas viņi ir.

Lai pārvarētu nepastāvības sāpes, mums jāapzinās atšķirība starp vientulību un vienatnību. Ja mēs nespējam būt vieni ar sevi, ja nespējam atzīt un pavadīt sevi, būt aci pret aci ar pārmaiņām, ko rada dzīve, lai arī cik cilvēku būtu kopā ar mums, mēs vienmēr paliksim vientuļi. Šis nav ieteikums kļūt par vientuļniekiem vai eremītiem vai noraidīt draudzīgas attiecības. Tieši pretēji. Mums vienkārši jāmācās kļūt par vienu veselu un pilnīgu sevi, brīvu būt kopā vai atsevišķi no draugiem, brīviem būt atkarīgiem no sevis, zināt, kas mēs esam. Kad tu esi spējīgs to izdarīt, tev nav jāuztur mākslīgais imidžs, lai justos mīlams. Attiecības kļūst par brīnišķīgu piedzīvojumu, nevis par kaut ko, pie kā ķerties, lai izdzīvotu. Tagad tu vari mīlēt visus, kas šķērso tavas dzīves ceļu. Tu vari dalīties it visā ar viņiem, un, kad pienācis laiks atvadīties, tu viņiem ļauj arī iet.

Gan kopība, gan atšķirība ir daļa no vienotības pieredzes. Abas ir nepieciešamas.

Vienīgā patiesā vientulība rodas, pametot sevi - neesot sev pašiem. Tad mēs vēršamies pie citiem, lai tie mūs piepilda.

Mīlestība nenes bēdas. Bagāža, ko mēs stiepjam, gruži, ko uzkrājam un pie kā turamies, ir mūsu ciešanu iemesls.

Līdz mēs pilnībā izzinām sevi, visi citi mums šķiet svešinieki.

Dzen ir ceļš uz apmierinātību, kas nāk no savas patiesās būtības izdzīvošanas.

Ikviena būtne uz zemes ir mīlama. Mēs nespējam citus mīlēt tikai tāpēc, ka mums acīm priekšā ir mākoņi. Un tie aizpeldēs brīdī, kad mēs to vēlēsimies. Vissvarīgākais ir iemācīties izkliedēt ilūzijas, bailes un apjukumu, kas mūs ielenc it visā, ko darām.  

Sākums ir tur, kur tu esi.
Dzena teiciens

Nav komentāru

Komentēt