Es eju Pati Sevi

Es jums pat nevaru izstāstīt, cik bieži es jūtos “maza”, slikta, augstprātīga, neapzināta un nevērtīga. Mana bērnu audzināšana un attiecības ir feils, no jogas un rakstniecības es neko nesaprotu, un es esmu viltvārde, jo nespēju iemiesot to, kam es ticu un ko “sludinu”.

Man nav jēgas, jo es nedaru neko sakarīgu. Viss mans darbs ar sevi, dvēseliskums un garīgums ir kaķim zem astes. Rokas nolaižas, ieraugot to darba okeānu, ar ko būtu jātiek “galā”. Šaubas un vilšanās apēno Visu.

Jā, tā ir mazā Elīna, ar kuru Lielajai Elīnai, kura savukārt redz plašāk, tic, mīl un paļaujas uz Dzīvi bez nosacījumiem, ir jāsadzīvo zem viena jumta diendienā.

Pēc šiem sāpīgajiem iekšējiem kritieniem mēdz sekot liela pazemība, ievainojamība, kailums, jēlums.. un sava veida attīrīšanās sajūta un vieglums. Un Pateicība. Par grūto ceļu.

Vai es varētu izvēlēties vieglāku ceļu... es tiešām nezinu.

Es ticu Ceļam
Kurš nemitīgi mainās
Es Esmu Ceļš
Kurš iet Pats Sevi

Nav komentāru

Komentēt