Intimitāte un patiesa tuvība ir tas, pēc kā ilgojamies un no kā baidāmies visvairāk. Mēs neticam, ka mūs var mīlēt tāpat vien. Par to, kādi esam. Jo nejūtamies gana labi. Pelnījuši. Mēs alkstam, taču noliedzam un bēgam no mīlestības klātbūtnes visos iespējamos veidos, ļaujoties dažādām ilūzijām un fantāzijām. Mēs ienīstam sevi, bet piesitam krustā otru. Mēs baidāmies kailuma, ievainojamības, neaizsargātības un neveiksmes. Sāpju. Un nododam mūsu sāpes tālāk - no paaudzes paaudzē.

Kaut arī šobrīd to apzinos, es ne vienmēr varu ko iesākt ar savu destruktīvo uzvedību vai pat domāšanu. Apstādināt, pārtraukt. Izmaiņas iekšējā programmatūrā prasa ilgu laiku. Tas rada lielas ciešanas, taču es ticu pirmajiem soļiem. Piedošanai. Un nodomam. Visdziļākajam. Izbeigt paaudzēs iezīsto vardarbību pret sevi, citiem, pasauli un neradīt jaunus upurus. Pat (un īpaši) ne savā prātā.

Es, viņi, jūs, citi. Mēs