Soulcraft - Dvēseles mākslas | Bils Plotkins

Šo grāmatu esmu lasījusi divas reizes, un tūlīt sekos trešā. Šī ir maza daļa citātu, kas manis pasvītroti pirms trim rudeņiem. Gribēju ar tiem "izšļūkt cauri", gatavojot Lasāla Kontemplācijas skolas mājas darbu, taču sajutu, cik citādām acīm un sirdi es šo grāmatu tveru, kad pati uz savas ādas jau vairākus gadus izdzīvoju tajā aprakstītos procesus. Man nešķita, ka es tur vēl ko varētu atrast, taču, sekojot sevis atstātajiem pavedieniem, redzu, ka tā ir īsta dārgumu lāde, kurā man atkal ir jāieskatās. Sekojot spontānajiem impulsiem, sinhronitātēm, mazliet biedējošiem tauriņiem vēderā un savam Lielajam Jā, dalos arī ar jums. 

Tiek meklēti vīrieši un sievietes bīstamam ceļojumam. Svelošs aukstums un spēcīgs karstums, ilgas stundas pilnīgā tumsā, garlaicība, ēdiena trūkums, pastāvīgas briesmas, sastapšanās ar nezināmo, iespēja atgriezties tādam, kāds biji, neliela. Veiksmes gadījumā - vīzijas un vēl vairāk grūtību. /Animas ielejas institūts

Jūs esat kas vairāk nekā zināt par sevi pašlaik.

Ikkatrā no mums mājo spēcīgas ilgas, Mēs ilgojamies atklāt savas personiskās dzīves noslēpumus un mistērijas, atrast savu unikālo veidu, kā būt piederīgam pasaulei, atgūt nekad agrāk neredzētos dārgumus. Atdot savu dvēseles velti citiem ir puse no mūsu garīgajām ilgām. Otra puse ir pieredzēt vienotību ar Visumu, ar visu pastāvošo. Līdzās dedzīgākajām ilgām mīt tikpat lielas bailes atrast to, ko meklējam. Un dziļi iekšienē kāda klusa balss uzstāj, ka nekad neredzētie dārgumi ir jebkādu upuru un grūtību vērti, lai kas būtu jāpiedzīvo, tos iegūstot.

Mēs tiekam aicināti doties “apakšzemes” ceļojumā pa nepazīstamu, taču dīvaini tuvu spēku pasauli un uzticēties nevis savam vieglumam, bet smagumam. Atgriežoties “viduspasaulē”, jūs esat apzinātāk pietuvojies dvēseles mērķim, un jūsu pasaule tādējādi tiek atjaunota gan iekšēji, gan ārēji. Mēs izvēlamies dzīvesveidu, kurā svarīgākais ir jēga un mistērija. Lielākā iespēja un izaicinājums ir atklāt savu unikālo talantu, savu velti, ko pasniegt kopienai. Šīs dāvanas - sava patiesā es - pasniegšana ir būtiskākais, ko varat darīt, lai mīlētu pasauli un tai kalpotu. Tas, ko vēlas jūsu dvēsele, ir tas pats, ko vēlas pasaule (un kas tai ir vajadzīgs). Pasaule jūs atbalstīs.

Dvēsele ir mūsu iekšējā neskartā daba, psihes teritorija, kuru mēs pazīstam vismazāk un kurā glabājas mūsu individuālie noslēpumi. Kad patiesi izejam ārā neskartā dabā - pilnībā atveramies tās mīklainajiem un mežonīgajiem spēkiem - dvēsele atbild ar saviem saucieniem un alkām.

Individuālā dvēsele ir mūsu cilvēciskās esamības pamats, iemesls, kura dēļ piedzimām, mūsu un tikai mūsu konkrētā dzīves mērķa esence. Dvēsele ir svētā zeme, kurā mājo patiesākie mērķi, dziļākā jēga un mūsu katra dzīves ārkārtīgi lielā nozīme. Dvēsele glabā atslēgas no durvīm, kuras ved uz mūsu galvenajām mācībām un dāvanu, ko tikai mēs varam pasniegt citiem.

Vilkme pie dvēseles ir kā zemestrīce jūsu dzīvē. Rietumu pasaulē daudzi tiek aicināti, bet tikai daži atsaucas. Par ieeju dvēseles dzīvē - dedzīgā, brīnumainā un kalpošanai veltītā dzīvē - ir jāmaksā augsta cena. Tā ir sava veida psiholoģiskā nāve. Mums ir jāpiedzīvo iniciācijas process, jāpalaiž vaļā tas, kas ir pazīstams un ērts.

Neviena dziesma nav tev par sīku,
tu dzīves ozols, kur bites spieto,
tu mūžīgās tapšanas dzīle. / Rainers Marija Rilke

Reiz dzirdēju, ka tādās niknās skavās
pat dievi Dievu lūdz. /Deivids Vaits

Mēs esam šeit, lai kalpotu dvēselei. Gars mūs rada. Katra dvēsele pastāv, lai īstenotu gara uzdevumu. Un veselīgam ego jeb personībai ir jāīsteno dvēseles un tātad arī gara uzdevums. Dvēsele mums parāda, kādā veidā mēs kā indivīdi atšķiramies no visiem citiem. Gars mums atklāj, kādā ziņā mēs esam tādi paši kā viss cits, kā esam vienoti ar visu pastāvošo. Attiecībā uz garu visiem ir jāiemācās viens un tas pats, piemēram, līdzjūtība, mīloša laipnība pret visām būtnēm, kā māca budisms, taču attiecībā uz dvēseli mums katram ir savas mācību stundas un īpašības, tikpat unikālas kā pirkstu nospiedumi.

Vidējā (viduspasaules) ego izaugsmes sfēra ietver emocionālo ievainojumu dziedēšanu, personisko saišu izveidošanu; uzmanības centrā  ir fiziskais ķermenis, emocionālās izpausmes, empātija, tuva saskarsme un personības autentiskums. Otrā attīstības sfēra (apakšzeme) padziļina spējas, kas piemīt individualitātei, atklājot mūsu īpašo vietu pasaulē un katra unikālo kalpošanas veidu. Trešajā attīstības sfērā (augšpasaule), gara realizēšanā, mēs atbrīvojamies no pieķeršanās individualitātei un iemācāmies atteikties no identificēšanās gan ar ego, gan ar dvēseli.

Mūsu garīgajai izaugsmei ir jānotiek abos virzienos: pretī auglīgajai tumsai un brīnišķīgajai gaismai. Katram no mums ir iespēja savienot zemi un debesis - pazemi un debesu valstību - ar saviem šīs pasaules stumbriem. Ego izaugsme, dvēseles uzdevuma īstenošana un gara realizēšana ir vienlīdz svarīgi, lai nonāktu pie vienota veseluma.

Tu tumsa, no kuras es cēlies,
No kuras es dziļumus smēlies:
Par liesmu tu lielāka,
Kas pasaulei pāri slīdz
Un šaurā lokā tik spīd,
Aiz kura neviens vairs to nezina. / Rainers Marija Rilke

Nokāpšana un uzkāpšana ir pretēji un savstarpēji papildinoši garīgās attīstības poli, tie nevar pastāvēt viens bez otra. Pasaule un psihe meklē līdzsvaru. Augšējais un apakšējais. Vīrišķais un sievišķais. Gaisma un tumsa. Gars un dvēsele. Universālais un unikalitāte.

Tu redzi - es gribu daudz.
Varbūt gribu visu:
Ikkatra norieta dzisu
Un kāpumu katru, kas līdz mani sauc. / Rainers Marija Rilke

Nobriedis ego saprot, ka dažkārt nepieciešams padoties vai ļaut, lai mūs sakauj kāds lielāks spēks. Dvēseles iniciāciju bieži attēlo kā nāvi un otrreizēju piedzimšanu, jo mūsu pirmais ego nomirst un vēlāk piedzimst sakņots dvēselē ego, šoreiz nevis no kultūras, valodas un ģimenes matricas, bet gan no dabas klēpja.

Jūsu dvēsele pieder gan jums, gan pasaulei. Atsvešināšanās no dvēseles nav tikai garīgās veselības krīze. Tā ir, ļoti iespējams, pati būtiskākā planētas problēma, mezgls mūsu dilemmu centrā. Dvēseles zaudējums rada ne tikai mūsu iekšējās ciešanas, tas ir arī viens no ārējās pasaules krīzes cēloņiem.

Dvēsele ir gaidījusi šo brīdi, kad jūsu ego būs gatavs nokāpšanai, pietiekami nobriedis, lai izturētu “izšķīšanas” pieredzi, tomēr vēl pietiekami ievainojams, lai tas varētu “izšķīst”. Kad izdzirdēsiet aicinājumu, jums būs jāaiziet - ja ne fiziski, tad vismaz psiholoģiski - no kopienas ierastās dzīves. Kad pie durvīm pieklauvē, no jums tiek prasīts nokāpt psihiski garīgajā tumsā, noslēpumu pilnajā nakts pasaulē, īstu raksturu dzemdinošajā klēpī. Aicinājums nevis atgādinās iespēju izbēgt, bet gan šķitīs kā urdoša nepieciešamība doties vilkam rīklē vai naktī vētrā. Jūs zināt, ka esat piederīgs tam, kas jūs aicina, lai gan nekad agrāk neesat ar to sastapies un patiesībā nevarētu neko par šo aicinājumu pateikt. Jūs esat topošais imigrants.

Ne visi, kas klejo, ir pazuduši. / Dž.R.R.Tolkīns

Labam ceļotājam nav stingru plānu un nolūka ierasties noteiktā galamērķī. / Laodzi

Klejotājs atkal un atkal šķērso robežas, lai atrastu kaut ko, kā atrašanās vieta ir nezināma un neizdibināma. Klejojumos viņš rada pats savu ceļu. Klejotājam jātiek galā ar psiholoģisko atkarību no citiem cilvēkiem un jāatmet savas lomas sabiedrībā. Viņš vairs neziedos savu īsto dzīvi, lai pats un citi justos ērti.

Klejotājs meklē apslēpto, noslēpumaino, mežonīgo. Viņš zina, ka pārmaiņas, kas notiek meklēšanas procesā, ir tikpat svarīgas kā meklētā atrašana. Viņš nesteidzas. Klejošana ir tikpat vērtīga kā visas citas iespējamās nodarbes. Klejotājs klīdīs gan psihē, gan dabā, līdz vairs nespēs atšķirt vienu no otras. Klejošana kļūs par viņa dzīvesveidu.

Visi ego izaugsmes uzdevumi nekad nav paveicami. Tas ir projekts, pie kura nāksies strādāt visu dzīvi. Katra personībā ir kā stāsts, kura sižets vienmēr attīstās, tas nekad nav pabeigts. Sasniedzot augstāku attīstības līmeni, parādīsies jaunas problēmas, ar kurām būs jāstrādā.

Ievainojums var kļūt par “ielūgumu uz mūsu atdzimšanu” - tas kļūst svēts, kad esam gatavi atbrīvoties no piesaistes vecajiem stāstiem un kļūt par izpausmes līdzekli, ar kura palīdzību varēs parādīties jaunais stāsts. Drosmīgi ienirstot savos ievainojumos, pacietīgi ļaujot ciešanām darīt savu darbu, sāpēm nedz nododoties, nedz tās apspiežot, jūs iekļūsiet psihes dziļākajos līmeņos, kur sastapsieties ar savu lielāko (dvēseles) stāstu. Riskantais uzdevums, kas saistīts ar ievainojumiem, ir tos atsegt, lai dvēsele varētu ienākt caur vaļējo brūci. Atvēršanās svētajam ievainojumam ļauj patiesi iemīlēt sevi.

Dvēseles iniciācijas kandidāts zina, ko viņš ir apņēmies izdarīt. Viņš gatavojas nomirt, lai atdzimtu. Viņš sēros, lai ļautu savai sirdij atkal pilnībā atvērties. Viņš zina, ka šo bēdu ūdeņu dziļumā atrodas dārgums, lielākas dzīves avots. Mēs ienirstam tik tumšās dzīlēs, ka baidāmies no nāves, un savā ziņā to tiešām piedzīvosim. Tumsa būs jūsu gaisma. Samierinieties, ka neko nezināt, un dedzīgi uzticieties šai neziņai. Dvēseles iniciācijā mūsu dzīve tiek mainīta uz visiem laikiem un neatgriezeniski.

Tikai daži cilvēki mēdz uzdot lielākus dzīves jautājumus, bet klejotājam nav nekā svarīgāka par tiem. Viņš meklē apslēptus dārgumus, tuksnesī burbuļojošu avotu un pasaules dziesmu. Dažkārt ir pacietīgi jāgaida un jāiegulda daudz darba.

Pateikt Jā dvēselei nevienam nenākas viegli. Mūsu dziļākās bailes nav tās, ka neesam pietiekami stipri. Visvairāk baidāmies no tā, ka esam neizmērojami spēcīgi.

Kā mēs sadzirdam Citu? Pārdabiskos sapņu vēstījumos, dziļās tēlainības ceļojumos, iekšējās balsīs, piepešās atklāsmēs, sinhroniskumā, spēcīgās emocijās, mīlestībā, nāvē, Dieva balsī un dabas epifānijās. Šie vēstījumi nāk no iekšpuses (dvēsele) vai ārpuses (daba), no tām abām vai nevienas (gars) un veido Cita saziņu ar mums.

“Es nemitīgi piepildos - pat tagad, agrā rudenī, bet arī nemitīgi iztukšojos. Mani piepilda mīlestības ūdeņi no kalna virsotnes, es tos uz brīdi apskauju, tomēr tiem nepieķeros. Esmu vieta, kas apskauj ūdeņus un ļauj tiem brīvi plūst sev cauri.”

Lai kā mēs izsakām savu dvēseli pasaulē, tā ir mūsu māksla. Dvēseles izteikšana, tāpat kā patiesa māksla, ir dabisks akts - mēs darām to vienkārši tāpēc, ka tas rada prieku, nepazīstot tādus slēptus motīvus kā izklaide, bagātība un slava. No mākslas darbiem, kas spontāni izplūst no mums, var daudz uzzināt par mūsu dvēseles mērķi.

Stāsts ir pašā mūsu dzīves pamatā. Katras attiecības ir stāsts. Katrs sapnis. Katra pieredze. Katra dvēsele ir stāsts, kas ilgojas tikt izstāstīts. Pati pasaule ir stāsts.

Dzeja, sapņi, daba un dvēsele ir savijušies. Sapņi ir mūsu dvēseles dzejoļi. Dvēsele ir mūsu dziļākā cilvēciskā daba, dzīves apakšzemes sapņa straume. Daba ir zemes sapnis, un mūsu dvēseles ir būtiski šī sapņa elementi. Jūs varat iepazīt savu dvēseli, lūkojoties “iekšup” pa iztēles un emociju logiem, un varat to iepazīt, skatoties uz “āru”, uz dabas pasauli.

Kad Dvēsele runā visspēcīgāk un vistiešāk, tā runā metaforās, simboliski bagātos tēlos, jo ir no tiem veidota. Dvēseles vēlme ir ego liktenis. Lai cik dziļi ego nokļūtu, vienmēr var nonākt vēl dziļāk; dvēsele ir kā bezdibenis.   Dvēseles izpratnei nepieciešams diezgan nobriedis ego.

Dvēsele uzņem sevī pretpolus. Mēs esam gan gaisma, gan tumsa; mēs gan zinām, gan nezinām; esam reizē pazuduši un atrasti; gan dzīvojam, gan mirstam; esam pilni eņģeļu un dēmonu. Ja spējam pieņemt pretējos elementus un panest to sadursmi, esot pie pilnas apziņas, tad varam arī uzņemt šos pretpolus sevī. 

Spēja izturēt paradoksu - nenoteiktības tolerance - ir “garīgā spēka mērs un drošākā brieduma pazīme. Pastāv “dievišķā virzība”: no konflikta uz paradoksu, no paradoksa uz atklāsmi ”/ R.Džonsons

Reizēm vien tumsā un
Kairā vientulības gūstā
Var uzzināt,
Ka visi un viss,
Kas tevi neaizdedz,
Ir tev par mazu. /Deivis Vaits

Vienalga, vai cilvēks apmaldījies fiziski, emocionāli, dvēseliski vai garīgi, izkļūt no šī stāvokļa viņš var, tikai dziļi iepazīstot “pazušanas” pieredzi. Klejotāja dziļākais izdzīvošanas instinkts ir pretrunā ar viņa kaismīgajiem meklējumiem. Ko viņš iesāks?

Pirms dvēseles iniciācijas ego izjūt patiesu, neremdināmu vientulību un ilgas. Tas patiešām vēlas, lai kaut kas to padarītu pilnīgu, taču šīs ilgas nav piepildāmas romantiskās attiecībās ar otru cilvēku. Tikai dvēsele padara ego pilnīgu. Iniciēts pieaugušais saprot, ka cilvēciska mīla var padziļināt svēto laulību starp ego un dvēselo, bet nespēj to aizstāt.

Klejotājs zina, ka attiecībām piemīt potenciāls atklāt noslēpumus, sniedzot gan priecīgas, gan sāpīgas mācības. Viņš zina, ka partneris ir tikai katalizators. Uz dvēseli vērstās attiecībās mīlētāji negaida konkrētu attiecību rezultātu un necenšas padarīt attiecības sev “ērtākas”, jo, tā rīkojoties, viņi nespētu būt pa īstam klātesoši patiesas sarunas maģijā. Kā jau allaž ar svētiem noslēpumiem, nav zināms, kas notiks tālāk, taču varam būt droši - lai kas notiktu, tas atklāsies autentiski un godīgi un abu mīlētāju ceļojums kļūs vēl dziļāks.

Taču, protams, viss nav tik patīkami un viegli. Ne tuvu! Mēs nemitīgi atklājam, kā projicējam uz otru savu ēnu - gan tās gaišos, gan tumšos aspektus. Dvēselisku attiecību deja vienmēr ietver šo projekciju un pārneses atzīšanu. Attiecības atklās mums visu, ko sevī esam emocionāli nobloķējuši, aizseguši, ievainojuši, iesprostojuši vai kā citādi ierobežojuši.

Partnera citādības mīlēšana ir transcendents notikums, jo cilvēks ieiet patiesajā attiecību noslēpumā, no kura tiek vests vēl tālāk - nevis uz “tu+ es”, bet gan uz “mēs, kas kopā esam vairāk nekā mēs paši.” Klejotājs apjauš, ka seksuāla mīlestība ir ne vien miesiska, bet arī garīga pieredze.

Klejotājs mācās saprast, kā, pilnībā izpaužot savu dziļo, neiegrožoto, veselīgo seksualitāti - padziļinās viņa saikne ar dabas pasauli. Pilnībā pieņemta, seksualitāte atmodina mūsu visdziļāko radošumi un mudina ieiet dabas un psihes noslēpumos. Tā aizved mūs tālāk par ikdienišķā ego ierobežojošajiem uzskatiem par sevi, partneri un pasauli, atverot apziņu līdz pašiem būtības dziļumiem un padarot iespējamu saziņu starp dvēselēm. Neierobežota seksuālā atvēršanās spēcīgi izmaina apziņu. Daba un seksualitāte ir cieši saistītas. Ļaujoties vienai, neizbēgami nonākam otras apskāvienos.

Dāvana, ko saņemam apakšzemes ceļojumā, kļūst par velti, ko mēs savukārt dāvājam dzīvei. Šīs dāvanas izdzīvošana ir mūsu ieguldījums nemitīgajā cilvēku sugas evolūcijā.

Sastapšanās ar dvēseli ir dziļa paštēla restrukturēšana. Šī pieredze pilnībā izmaina mūsu priekšstatu par sevi un pasauli. Lai notiktu šī sastapšanās, ir nepieciešama ego sakāve un trauma. Lielākoties par ieeju dvēseles dzīvē ir jāmaksā barga cena.

Personībai ir jābūt labi sagatavotai gan apakšzemes ceļojumam, gan dvēseles darba ceļam, pa kuru būs jāiet pēc tam. Dvēseles ceļojums sola atjaunošanos, bet ietver arī izšķirošas sakāves iespēju. Izaugsmi nodrošina gan viena, gan otra. Šis ceļojums ved uz dzīves neskartajām teritorijām. Lai saplūstu ar savu likteni, jums ir jāatrod, jāatbrīvo un jāizdzīvo tas, kas jūsos ir patiesi mežonīgs. Dvēseles mērķis ir izdzīvot savu prieku.

Lai kādas metodes jūs izmantotu savam jāvārdam, atcerieties, ka dvēseles tēls dzīvo jūsos kā kvēlojoša, vitāla enerģija un ilgojas tikt izpausts. Ja to neizdzīvojat, tas var pavērsties uz iekšu un izpausties kā depresija, dusmas, letarģija vai citi psiholoģiski un fiziski simptomi. Dvēsele nebūs mierā, ja tikai domāsiet vai lūgsieties. Tā ir jūsu dzīvības enerģija, un jums jārīkojas, lai plūstu tai līdzi. Jums ir jābūt gatavam riskēt ar ego nozīmību, ja vēlaties iegūt kaut ko lielāku. Tas ir ceļojums visa mūža garumā.

Cik sīks ir tas, ko pārspēt varam,
Cik liels ir tas, kas pārspēj mūs!
Ja sevi šādi, rimstot garam,
Mēs pārspēt ļausim vētras sparam,
Mums vārdā nesaukts guvums būs. /Rainers Marija Rilke

Griezties atpakaļ vairs nav iespējams, likmes kļūst augstākas, piepildījums - dziļāks, un dvēseles izaugsmes iespējas - biežākas un nozīmīgākas.

Ja vēlamies izdzīvot, ir jārada jaunas kultūras prakses, kas apmierinātu cilvēka dziļo vajadzību pēc neparastiem stāvokļiem, ļautu veidot saikni ar citiem un izjust gan savu individualitāti, gan piederību pie kopienas. Mums jārada tādas svēto meklējumu formas, kuras būtu vismaz tikpat iesaistošas, dzīvudarošas un sarežģītas kā karš un, kas vēl svarīgāk, veicinātu dzīvību, kopienu uzplaukumu, veselīgu vidi, patiesu izglītību, priecīgu kalpošanu, dvēselisku briedumu, kultūras evolūciju un mīlestību. Mums vajag spēli, kas ir labāka par karu. Dvēseles iniciācijas rezultātā rodas nobrieduši vīrieši un sievietes, kuri spēj mierīgi risināt konfliktus un kuri jūtas pa īstam dzīvi, iesaistoties dažādos radošos, dzīvi uzlabojošos projektos. Iniciēti cilvēki apzināti vai neapzināti kļūst par pozitīvu kultūras pārmaiņu veicinātājiem.

Apakšzemes ceļojums nesola rožu dārzu. Tas pat nesola savest kārtībā jūsu dzīvi. Patiesībā nokāpšanas ceļojums bieži izposta veco dzīvi, mazinot iespēju, ka sagribēsiet pārdomāt un pie tās atgriezties. Tā jums tāpat bija par mazu, tāpēc jau jūs no tās atteicāties. Atrast jaunu, lielāku stāstu un iemācīties to izdzīvot ir bīstams un sarežģīts izaicinājums. “Veiksmes gadījumā - vēl vairāk grūtību.” Tāda ir dvēseles ceļa daba.

Taču labā ziņa ir tāda: ja apņemsieties atklāt un izdzīvot savas dvēseles tēlu, uzsāksiet aizraujošāko un noslēpumaināko ceļojumu savā dzīvē. Ja uzdrīkstēsieties dziedāt savu īsto dziesmu, pieredzēsiet dziļākas dzīves skaistumu, gandarījumu un šausmas. Guļot uz nāves gultas, jūs nepārņems nožēla par neizdzīvotu mūžu. Jūsu dziļākā cilvēciskā daba atkal pievienosies varenākai dabai un jūs sāksiet apzināties, cik lielā stāstā dzīvojat.

Nav komentāru

Komentēt