Dzīvot starp pasaulēm | Džeimss Holiss

Šoreiz man no sevis nav ko piebilst. Šīs ir arī manās asinīs plūstošās patiesības.

“Atkāpšanās no asinīs plūstošām patiesībām rada neirotisku nemieru. Nemiers rada bezjēdzību, un dzīves jēgas trūkums ir dvēseles slimība, kuras apmēru un nozīmi mūsu laikmets vēl nav sācis izprast” / K.G.Jungs

Tieši šajos grūtajos brīžos dvēseles alķīmiskajā smēdē, vietā, kur karstums pieaug, līdz mazākās molekulas pārveidojas un rodas lielākas, tiek kalts katrs lielāks  ceļojums. Laiku pa laikam “Es” griba pārsniedz ego pasaules vajadzības un bieži vien pieprasa upurēt mūsu dārgākās vērtības.

Tie, kuri ir piedzīvojuši šo pārvērtību, ir bijuši ellē, un viņiem vairs nav jābaidās no tās; viņi zina, ka dzīve nesīs turpmākus pārbaudījumus, bet neļaus atkal iekārtoties vecajā, pazīstamajā vietā. No šī brīža viņi dzīvo ar dziļāku godīguma izjūtu, un viņus arvien mazāk un mazāk nosaka vecās bailes vai daudzās histērijas, kas sastopamas visapkārt. Cenu un bieži vien smagas sekas kompensē dziļākas jēgas pieredze neatkarīgi no tā, vai tava cilts to apstiprina vai nē.

Lai gan man varētu šķist, ka dzīve, izvēles, vērtības un spēja uzdrošināties, ko no manis pieprasa dvēsele, rada sarežģījumus un apdraud manu drošību un paredzamību, dāvana, ko sniedz šāda uzdrošināšanās, ir jēgas pieredze.

Tu nekad nebūsi pilnīgs,
un tā tam arī vajadzētu būt.
Tevī bezgalīgas krātuves atveras cita pēc citas.
Nekaunies būt cilvēks - esi lepns.
/ Tūmass Transtrēmers

Dzīļu psiholoģija saprot, ka dzīves mērķis nav laime, kas tāpat ir īslaicīga, bet gan jēga, kas paliek. Laime rodas kā blakusprodukts tiem retajiem brīžiem, kad esam relaksējušies, kad esam pareizās attiecībās ar savu dvēseli un kad ārējās izvēles saskan ar mūsu iekšējo realitāti. Tiekšanās pēc “laimes” ir vilinoša, bet maldinoša. Dzīve tās ceļojuma pabeigšanai un piepildījumam prasa līdzsvaru starp prieku un bēdām.

“Mēs esam laimīgi….
Ko mēs darīsim tagad, kad esam laimīgi?”
/  Semjuels Bekets “Gaidot Godo”

Mums, protams, ir kaut kas jādara un pēc tam tas jādara vēl un vēl. Kā mums aizpildīt laiku, līdz atnāks vīrs ar izkapti? Aizņemtības imitēšana noteikti aizkavēs nemiera tuvošanos, vai ne? Saikne ar kaut ko “citu” palīdz mazināt stresu, ko rada mūsu eksistenciālā nošķirtība, neaizsargātība un neatkarības trūkums. Daudziem “cits” ir: ēdiens, alkohols, nopērkami materiāli priekšmeti, silts ķermenis, izklaidējoši “sakari” ar elektroniskām ierīcēm, internetu, ideoloģijām, kompulsīvu vingrošanu vai sportu, lūgšanām, mantrām u.tml.

Lai jebkad uzvarētu atkarību, vispirms ir jāspēj apzinātāk izjust to, ko jau izjūtam, ciest to, kas šķiet nepanesams, un izdzīvot šo pieredzi bez refleksīvas pārvaldīšanas sistēmu iesaistes. Mēs nekad “neatrisinām” šīs nelūgtās idejas, jo tās ir mūsu kopējā cilvēciskā stāvokļa intīmā daļa. Cik daudzi spēj apzināties savas būtiskākās bēdas un bažas, ieraudzīt un atzīt, kas tās patiesībā ir? Cik daudzi spēj pārdzīvot šīs bailes bez ārstēšanas plāna, ko esam izveidojuši?

Ir nepieciešams identificēt, pret kādu emocionālo realitāti vai uztvērumu mēs aizsargājamies ar šī “cita” (atkarības) palīdzību, un riskēt ar to, kas tiek uztverts, kā nepanesams. Iet cauri bailēm, nevis aizsargāties pret tām. Nav jākaunas baidīties no pamestības, ciest garlaicību vai piedzīvot depresiju. Kamēr mēs nespēsim izjust to - patiešām izjust, nevis anestezēt - mēs turpināsim būt nemotivēti mainīt savu dzīvi. Mēs atklāsim, ka varam panest nepanesamo, domāt neiedomājamo, ciest neizciešamo… un būt brīvi.

Dzīļu psiholoģija ir mēģinājums tuvoties cilvēkam kopumā, uzsākt sarunu ar būtisko noslēpumu, ko mēs visi iemiesojam. Mēs nevaram uzsākt šo padziļināto sarunu, neiesaistot bezapziņu, šo noslēpumaino sfēru, kurā mums tik daudz kas ir apslēpts, bet no kuras tik daudz kas izplūst mūsu pasaulē.

Sarunas uzsākšana ar personiskajām dzīlēm sniedz mums vairāk mērķtiecības, cieņas, nopietnības un jēgas šajā ceļojumā, ko mēs saucam par dzīvi.  Tas piešķir mūsu ceļojumam dziļu personiskā mērķa, dziļuma un cieņas sajūtu, kam nekādi ārējie sasniegumi vai atzinība no pasaules nekad nevarēs līdzināties; tas dod iekšēju pārliecību, ka mēs dzīvojam savu ceļojumu tik godīgi un uzticīgi, cik vien spējam.

Protams, tas prasa zināmu disciplinētības pakāpi, proti, pārbaudīt savu dvēseli un izrauties no ceļojuma kņadas, no mums neizbēgamo pienākumu radītajiem skaļajiem traucēkļiem, lai pajautātu: Kas šeit notiek?

Mūsu būtība vēlas augt un attīstīties. Kāda dvēseles nodevība notiek, kad mēs sadarbojamies ar sevi kropļojošām bailēm? Un kas, izņemot mūs maksās šos neizdzīvotās dzīves parādus - mūsu bērni, partneri, kolēģi, sabiedrība? Vai mēs neredzam, ka labākais, ko varam darīt citu cilvēku labā, ir atklāt savu labāko, gandrīz autentiskāko patību, lai viņus iesaistītu?

Kā gan mēs uzdrīkstamies nedoties ceļojumā pie tā, kas meklē savu izpausmi caur mums?

Ja mēs zinātu, kā savulaik apgalvojis Jungs, ka ikvienā no mums ir divus miljonus gadus sena personība - klātbūtne, kas nes dabas gudrību, dvēseles vadlīnijas - vai mums nebūtu lietderīgi pievērst uzmanību šai personībai un patiešām izkopt attiecības ar to? Vai nebūtu lietderīgi izrauties no kakofoniskā trokšņa, kas nemitīgi notiek ārpus mums, un no nemiera, kas notiek mūsos, lai ar šo klātbūtni sazinātos?

Mēs visi tik ļoti baidāmies sastapties sevī ar dvēseles rāmo, kluso, bet zinošo balsi, ka ir daudz vieglāk iemūžināt bērnības paradigmu: būt mazam, atkarīgam un cerošam, ka lielais  “cits” visu sapratīs (atrisinās) mūsu vietā.

Psihe vienmēr mūs uzrunā. Tā runā caur ķermeņa, prāta, sapņu un intuīcijas izpausmēm un runā simboliski. Visas šīs modalitātes - sajūtas, enerģijas sistēmas, jēgas mirkļi lielu cīņu un sāpju vidū - ir piemēri tam, kā mums jāmācās lasīt caur mums plūstošās dabas “metaforisko” raksturu.

Mēs bieži vien katru dienu ieguldām savus dārgos resursus, savu dvēseles enerģiju mirušās vietās un brīnāmies, kāpēc neizjūtam gandarījumu, kuram vajadzētu rasties.

Kad darām to, kas mums nāk par labu, kaut kas mūsos rada atbalsta  sajūtu un ved mūs cauri pat smagākajiem un grūtākajiem dzīves brīžiem. Tiekot cauri grūtām situācijām, mēs tiekam atalgoti ar pareizības sajūtu, mērķa izjūtu, jēgas pieredzi, kas ir radusies no piedzīvotā.

Un jēga ir atrodama tikai kopainā, nevis grūtajās daļās, kas tiek izrediģētas, kā cilvēki bieži vien to dara savās tiešsaistes atskaitēs pasaulei. Nekāds daudzums pareizas domāšanas, ticības vai prakses neglābs mūs no tikšanās reizēm ar “cilvēcisko stāvokli”.

Mēs pārdzīvojam grūtus laikus, izejot tiem cauri, kā visi pirms mums, kas mācījušies, veicot šo pašu ceļu. Kāpēc mums vajadzētu domāt, ka mūsu ceļam vajadzētu būt vieglākam par to, kuru gājuši viņi? Kāpēc mēs uzskatām, ka esam atbrīvoti no dzīves grūtībām?

Mēs vienmēr pretojamies dzīves apstākļiem proporcionāli trauksmei, ko mūsos rada neskaidrības, pārmaiņas, nenoteiktība. Šādas pretestības pārvarēšana ir gan psiholoģisks, gan garīgs uzdevums, jo tas ietver ne tikai trauksmes izraisītas krīzes, bet arī vērtību krīzes.

Pretstatu spriedzes noturēšana līdz brīdim, kad parādās “trešais” (alternatīva), ir vienīgais veids, kā nonākt pie mums pareizās izvēles. “Trešais” ir tas, ko šī konkrētā pretstatu tikšanās piedāvā kā attīstības programmu. Tikai sāpīga, ilgstoša un pārdomāta iekšējā konflikta izciešana var panākt, ka cilvēks ciena to, ko ar savām izvēlēm cenšas panākt viņa Es.

Ko darīt, ja atklājam, ka tieši grūtākajos, nemierīgākajos ciešanu apcirkņos ir atrodama patiesā jēga? Ja nonākam pie šādas izpratnes, mūsu apziņa paplašinās, un mūs uz priekšu virza nevis bēgšana no grūtībām, bet gan tāda uzdevuma apzināšanās, kas  apvieno grūtības un jēgu un padara iespējamu visu dzīvi un visus priekus.

Cilvēkam reizēm vienkārši ir “jāpaliek vienam, ja vēlamies uzzināt, kas ir tas, kas mūs atbalsta, kad nekas cits un mēs paši vairs nespējam sevi atbalstīt. Tikai šī pieredze var sniegt mums nesatricināmu pamatu”/ K.G.Jungs

Izturot neizturamo, mēs ejam cauri tuksnesim, lai nonāktu pie spirdzinošas oāzes, par kuras pastāvēšanu līdz šim nenojautām.

Kad mēs sasniedzam vienatni, mēs neesam vieni, kad esam vieni. Mēs esam klātesoši paši sev, un mums notiek sirsnīga saruna ar to Citu, kas esam mēs paši.

Kad ego apziņa spēj saskaņoties ar Es gribu, rodas dziļa pareizības, miera, saskaņas sajūta, kas izriet no pilnības brīža, kurā esam sevī vienoti, nevis sašķelts, sadalīts, karojošs kaprīzu daļu pulciņš.

Lai gan mēs nekad neesam brīvi no ciešanām, konfliktiem un zaudējumiem, esam aicināti augt lielāki par to, ko katrs no iepriekš minētajiem mūsos izraisa. Problēmas ir viegli atrisināmas, mainot uzvedību un attieksmi; mēs visi to zinām. Taču tikai retais zina vai vēlas atzīt, ka dzīves pamatjautājumi nekad netiek atrisināti. Labākajā gadījumā mēs varam pāraugt dažus no mazāk svarīgajiem risinājumiem, kurus esam radījuši, lai tos atšķetinātu. Tādējādi jebkura izpratne, ko es gūstu šodien, noteikt būs jāpārskata, ņemot vērā to, ko dzīve man atnesīs rīt.

Daudzas dzīves problēmas nav atrisināmas. Dažkārt kāda daļa traumas, daži “kvanti” paliek cilvēka sistēmā un izplata signālus, kas arī turpmāk apgrūtina mūsu dzīvi, gluži tāpat kā nogrimis kruīza kuģis gadu desmitiem izdala okeānā atkritumus. Šī pieredze vienmēr būs daļa no mūsu psihoaktīvās vēstures. Taču mēs apzināti varam pievērsties dzīvei tagadnē, uzņemoties atbildību par to, kas caur mums izplūst pasaulē.

Mani tracina tie, kas muld par cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši daudz ciešanu - viņiem esot jāatrod noslēgums, jāpieliek punkts. Cilvēki nekad nepieliek punktu! Brūce vienmēr asiņo! Bet ar laiku mēs izaugam pietiekami lieli, lai savaldītu to, kas draudēja mūs iznīcināt.

Dzīvot ar neskaidrībām, pārāk nepieķerties vecajām “noteiktībām” un mācīties sadzirdēt to, kas dzīvei mums jāpasaka, neatkarīgi no tā, vai mums šķiet, ka esam vai neesam tam gatavi, ir vienīgais veids, kā varam augt, kļūt varošāki un spējīgāki.

Daudz ciešanu indivīdiem ir radījusi grupas baiļu kodifikācija normatīvos noteikumos - “vajadzētu” un “jādara”. Tur, kur dabas balss ir ierobežota, Ēna aiziet pazemē un izpaužas caur patoloģijas sazarotajiem ceļiem.

Mēs esam “veselīgi neirotiķi”. Mēs esam “neirotiski”, jo ciešam no dziļas sašķeltības iekšienē, bet mēs esam “veseli”, ja to zinām un cīnāmies ar šo sašķeltību tik drosmīgi, cik spējam.

Mums visiem ir jāierodas. Jābūt. Jādara viss, kas mūsu spēkos. Jāiemet sevi tajā. Neviens nav nevainojams; neviens nekad nav pabeigts; neviens nebeidz šo dzīvi dzīvs. Vienkārši dariet tik labi, cik vien spējat. Mēģiniet šajā ceļojumā laiku pa laikam sev arī piedot. Dzīve ir šeit, lai tai kalpotu. Tas viss ir ziedošs noslēpums, un mēs to nekad nesapratīsim (un nepievērsiet uzmanību nevienam no tiem pamuļķiem, kas jums stāsta, ka ir to sapratuši).

Kaut kas vienmēr cenšas caur mums iespiesties pasaulē. Lai augtu un attīstītos, ir nepieciešams būt atvērtam tā sastapšanai, ļauties un padevīgi kalpot jēgas izlobīšanai, ko šī sastapšanās piedāvā.

Viss ir grūtniecība un tad piedzimšana. No Toma evaņģēlija - ja mēs radīsim to, kas ir mūsos, tad tas, ko mēs radīsim, kalpos mums, un, ja neradīsim to, kas ir mūsos, tad tas, ko nebūsim radījuši, mūs iznīcinās.

Pārmaiņas ir dabas dabā, un mēs esam dabas daļa. Daba mūs ir sagatavojusi šim ceļojumam. Ceļojums ir mūsu mājas. Mājas ir mūsu ceļojums. 

Kas mēs tādi esam, lai iebilstu?

***

Manas eksistences jēga ir tā, ka dzīve man ir uzdevusi jautājumu. Vai otrādi - es pats esmu jautājums, kas adresēts pasaulei, un man ir jāsniedz atbilde, jo citādi es esmu atkarīgs no pasaules atbildes.
/ K.G.Jungs

Neviens tev nevar padomu sniegt un līdzēt, neviens…
Dziļu atbildi meklēdams, ienirsti sevī.
/Rainers Marija Rilke

Ik minūti ir jācenšas tikt vaļā no tās dzīves,
ko esi ieplānojis, lai sasniegtu dzīvi,
kura gaida, lai kļūtu tava.
/ Džozefs Kempbels

Mazākā no lietām, kurai ir nozīme, dzīvē vienmēr ir vērtīgāka par lielāko no lietām bez tās.
/ K.G.Jungs

“Labā ziņa ir tā, ka es zinu, kas es esmu; un tā ir arī slikta ziņa”
/Stīvens Dans

Nav komentāru

Komentēt