Šizofrēniska saruna ar Sevi

Es, protams, labāk gribētu sacerēt skaistu simfoniju vai uzņemt kino, taču izskatās, ka vispirms būs jāuzraksta grāmata. Man nav pārāk daudz prasmju pirmo divu realizēšanai, lai cik spēcīgi es ticētu, ka viss ir iespējams un ka pasaule sadosies rokās manu vēlmju īstenošanai. Esmu nepacietīga, turklāt nelabojama reāliste, kaut ticu pūķiem un savai dvēselei. Bet rakstīt es varētu mēģināt, lai arī nezinu, kāpēc un par ko.

Es neprotu izdomāt, sacerēt un izfantazēt. Detektīvs vai romāns nebūs mans žanrs. Dzejai vēl jāpakrājas. Un vienīgais, kas man ir, esmu es pati, kā tāda laboratorijas žurka, kuru pētīt un pierakstīt empīriskus novērojumus.

Viena cilvēka garīgā anatomija

Psiholoģija šķērsgriezumā - no dzimšanas līdz pusmūža krīzei

Publiski par dziļi personisko

40 gadi tuksnesī

Elīna un viņas vīrieši (šo ieliku apzināti, jo sex sells, bet, ja godīgi, ar Daniellu reiz sarunā mums izpeldēja šāds nosaukums)

Kuram gan tas interesēs, vai ne?

Es cītīgi mēģinu atrunāties no šīs grāmatas rakstīšanas uzdevuma, izdomājot visus iespējamos, kāpēc ne, un bērnišķīgi īdot: es iešu pēc datora tikai tad, ja nokritīšu no šī šūpuļkrēsla. Nenokritu. Bet gāju uz tualeti un tad jau vairs citas opcijas nebija. Cik tomēr paredzami Viņa mani apspēlē.

Vārdu sakot, kādā siltā septembra pēcpusdienā (šodien), savā trešajā no piecām izbrīvētajām solo / vienatnes / nošķirtības dienām laukos, kad biju sūri, grūti pieņēmusi un akceptējusi, ka līdzšinējā dzīve man atkal ir par mazu un ka šis prasīs ATKAL kārtējās nekomfortablās korekcijas, pārmaiņas un lēcienu nezināmajā, kā arī apsolījusi, ka vecajiem stāstiem un sevis konstruktiem (kuri gan ir tikai pāris gadus veci)    a t k a l  jāliek punkts un jāiztukšo telpa nākamajiem, Viņa man saka, ka jāraksta grāmata.

What? Es iebilstu. Es iebilstu, ka tas atkal būs vecais Stāsts. Cik ap to var ņemties! Bet viņa neielaižas diskusijās. Viena cilvēka anatomija ir visu cilvēku anatomija. Punkts.

Es saku, ka šis ir prāta izmisums. Mentāls izdomājums, kad vajag kaut kur pieķerties neskaidrajā nākotnes vīzijā. Jo impulss no Dvēseles ir citādāks - kā dedzinoša uguns, kurai nespēj pretoties; kā būtu sadzēries trīskāršo espresso un caur artērijām plūst nekontrolējama sajūta, kuru nevari apturēt. Un galu galā Es Zinātu. Nevis kaulētos. Man vajag 100% garantiju.

Viņa saka: beidz ākstīties, tu un nekaulētos? Turklāt es runāju daudzās valodās.

Mamma, protams, būtu priecīga, jo neskaitāmas reizes man ir teikusi, ka par manu dzīvi varētu uzrakstīt grāmatu. Bet par jebkuru var! Par jebkuru, nudien! Arī par tavu un kaimiņu Ņinas tantes.

Gaidu, ko Viņa atbildēs. Pauze. Kaut ko ļoti garīgu droši vien. Uz ko es neuzķeršos. Un viņa sit zem jostas vietas: Tev tāpat tagad nebūs nekā cita, ko darīt.

Blaukš. Nē, nu humors tev ir, jāatzīst.

Bet ja nopietni. Tava dzīve ir parasta cilvēka dzīve. Mums nevajag slavenību un autoritāšu stāstus, kuri liek mums justies maziem un nevarīgiem. Mums vajag patiesus, biogrāfiskus, parastu cilvēku stāstus par to, kā viņš ir izgājis cauri iekšējai transformācijas ellei, (ne)nomiris un atgriezies. Kā turpina kuģot nenoteiktības ūdeņos, mēģina atrast savu Dāvanu, lai kalpotu pasaulei.

Nē, nu banāli. Paldies. Vēl varēji kaut ko par iedvesmošanu pateikt. Paklusēšu.

Un tomēr mēģinu Viņu apmānīt, ka paņemšu datoru, pierakstīšu šito sviestu, un tad jau liksies mierā. Tāpat jāēd pusdienas. Un tad vakariņas. Un tad jau pāries. Kā citas impulsīvas idejas.

Čukstu: un tas taču ir tikai dialogs manā galvā, kurš var palikt tikai feisbuka ārēs…

Nav komentāru

Komentēt