Dvēseles tumšās naktis | Tomass Mūrs

Man ir laimējies pirms vairākiem gadiem “Centre for Applied Jungian Studies” ietvaros piedalīties Tomasa Mūra lekcijā par psihes (dvēseles) un mūzikas mijiedarbību. Astoņu nedēļu kurss tolaik burtiski apstiprināja manas psihes pēdējo gadu intuitīvo nepieciešamību pēc mūzikas (augšupvedošas un lejupvedošas) kā nozīmīga mani spoguļojoša, "iegremdējoša" un dziedinoša instrumenta. Vien tad es pamazām sāku apjaust dvēseles un mākslas laulības, un ka visi “pašterapijas” priekšnosacījumi mūsos jau ir ielikti no Dabas.  

Savukārt Tomass Mūrs tāpat kā pirmajā savā latviskotajā grāmatā “Rūpēs par dvēseli” atkal un atkal apstiprina, ka ir oriģināls, poētisks, atšķirīgs no [psihoterapijas] kvoruma un tādēļ iespējams ne pārāk populārs. Viņa uzskati par tumšās nakts absolūtu nepieciešamību, dvēseles ciešanām un spēju tās pieredzēt, izturēt un pat padziļināt nevis ārstēt noteikti nederēs kuram katram. Only the brave. Or the mad ones :)

“Lai tumšo nakti iemīlētu, ir jābūt ļoti neparastam cilvēkam, bet, ja tas izdodas, var uzzināt, kādas ir Debesis”

Varētu pie šīs esences arī palikt, taču tad varētu rasties sajūta, ka šie neparastie un drosmīgie cilvēki ir kaut kādi īpaši un izredzēti. Jā un Nē. Visiem ir iespēja piedzīvot un īstenot savas būtības potenciālu - gan ļoti parastos un ikdienišķos, gan arī pamanāmākos veidos. Tikai un vienīgi mūsu priekšstati par realitāti traucē to aptvert.

Mani citāti vairāk ir par dvēseles tumšās nakts “specifiku”, taču grāmatā ir daudz interesanta arī par mīlestību, attiecībām, laulību, seksualitāti, bērna atklāšanu sevī, radošumu, dažādām emocijām, slimībām, novecošanu un nāvi.

Lai skaists mums gada tumšais laiks, ar kuru tik ļoti Daba mūs apdāvinājusi :)

***

“Es vēlos aplūkot, ko mēs varam iegūt no tumšajām naktīm, lai cik sāpīgas tās būtu. Man nav nodoma tās romantizēt vai noliegt, ka tās var būt bīstamas. Es pat nevēlos apgalvot, ka no tumšajām naktīm vienmēr izdodas izkļūt. Taču es tumšās naktis uztveru, kā iespēju pieredzēt iekšēju pārveidi, kādu mēs iepriekš nemaz nebūtu spējuši iztēloties.

Tumšā nakts nav nekas neparasts vai rets, tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa, un no tās iespējams iegūt tikpat daudz, cik no normalitātes periodiem.  Tā ir kas vairāk nekā iespēja mācīties - tā ir dziļa iniciācija dimensijā, kurai uz ārējām problēmām un materiālo labklājību vērstā kultūra mūs nepavisam nav sagatavojusi.

Izturēdamies pret izmisumu un iztukšotību kā novirzēm no idealizētās normālās un veselīgās dzīves, nodarām sev pāri. Līdzīgi kā apgaismība un sasniegumi, arī tumšie brīži atstāj savu zīmogu un palīdz cilvēkam kļūt dziļākam un līdzjūtīgākam. Izvairīties no šīs pieredzes būtu tāpat kā izvēlēties tikai mākslīgo pārtiku, kas nebojājas. Dzīvojot dabiski, cilvēks izjūt plašu emociju gammu un iziet cauri dažādām pieredzēm.

Tumšā nakts var piespiest cilvēku atteikties no kādas daļas iegūto atziņu. Tā palīdz regulāri atsviest atpakaļ sūri grūti izcīnīto ego attīstību un noārdīt gadiem ilgi austos priekšstatus par savu patību un kultūru. Tā ved atpakaļ pie pirmatnīgās nevis heroiskās patības, kas izdeg un neiztur kritiku. 

Organizējiet savu dzīvi tā, lai veicinātu procesu. Jums jāpalīdz piedzimt dvēselei, nevis jāmetas kādā heroiskā piedzīvojumā. Nemēģiniet pasteidzināt ceļojuma beigas! Nemēģiniet to izprast! Nemēģiniet no tā izlocīties! Jūs taču neiejauktos dabisku dzemdību procesā.

Heroiskais ideāls, saskaņā ar kuru jānokauj pūķis un jāpārvar visi šķēršļi, ir dziļi iesēdies mūsdienu cilvēka iztēlē. Rodas sajūta, ka cilvēkam ir pienākums tikt galā ar visām savām problēmām un neskaidrībām. Nepieciešamība atrast risinājumu var padarīt cilvēku vai traku, tā ka viņš nerod mieru, līdz viss ir nokārtots. Bet ir kāds cits ceļš. Dvēseli labāk dziedina dzeja nevis heroiskums. Simboliskas darbības un morālas uzvaras dziļākā līmenī ir nozīmīgākas nekā burtiski panākumi.

“Neviena dzīva būtne nespēj sasniegt augstāku savas būtības kvalitāti, nebeigdama eksistēt” (Ananda Kumarsvāmī) Tumšajā naktī kāda cilvēka būtības sastāvdaļa - ego, patība, radošums, dzīves jēga - beidz pastāvēt. Šajā tumsā var izdoties atrast durvis uz saviem pirmsākumiem, lielāko dvēseli, kas padara cilvēku par to, kas viņš ir, un glabā viņa eksistences noslēpumus.

Kopumā es dvēseliskumu vērtēju daudz augstāk nekā veselīgumu un pareizumu. Nobriedusi personība ir komplicēta, un tai ir kompleksas idejas un vērtības. Tumšās nakts minora tonalitāte piešķir personībai un dzīvesveidam nozīmīgu un vērtīgu kompleksumu.

Tumšās nakts laikā der tikai viens psalms: dziesma par godu tumsai. Tā ir vienlaikus jūsu sāpes un glābiņš, tā ļoti apgrūtina jūsu ierasto dzīvi, un tomēr tas ir vispiemērotākais ceļš, lai sasniegtu to, ko liktenis jums lēmis.

Tumšā nakts ne tikai iesviež cilvēku tumsā, bet arī sit viņu, tāpēc cilvēks reizēm jūtas emocionāli salauzts un noasiņojis. Alķīmiķi šo procesu aprakstīja, kā mortificatio (mors, mortis, nāve), kas saistīts ar nomiršanu savai gribai un ego. Var likties, ka tiekat sodīti par pieļautajām kļūdām vai par to, ka neesat ideāli, taču mortificatio izjūtām ir būtiska loma. Šī apziņa neremdē sāpes, taču palīdz saprast, ka emocionālās ciešanas ir kāda plašāka, pozitīva procesa sastāvdaļa.

Arhetipiskajā psiholoģijā mēs uzdodam jautājumu “Ko grib dvēsele?” Jautājums ir nevis “ko jūs gribat”, bet gan “kas tiek gribēts” virs un zem apziņas līmenī. Atrodot atbildi uz šo jautājumu, būsiet spēruši lielu soli pretī atlabšanai.

Dzīve nemitīgi pārceļ mūs jaunā brieduma pakāpē. Mēs parejam no vienas stadijas citā, un katra pārmaiņa ir izaicinājums. Patības metamorfozes nekad nebeidzas, un mums nepieciešamas efektīvas metodes, lai sekmīgi izietu cauri katram posmam.

Viena no atšķirībām starp depresiju un tumšo nakti, ir tā, ka depresija ir stāvoklis, kas jāiztur un jāpārdzīvo, turpretī tumšā nakts ir process, kura laikā raupjā dvēsele attīrās un padziļinās inteliģence. “Dvēseles tapšana” ir alķīmiska reakcija, kas neapstrādāto pieredzi pārvērš arvien dziļākā personībā un pilnvērtīgākā dzīvesveidā.

Ir smalks veids, kā pakāpeniski un nopietni piekļūt īstajam emocionālajam stāvoklim. Tā ir prodepresīva rīcība, kas neauklējas ar sāpīgajām emocijām, bet gan aizved tās kaut vai solīti dziļāk. Garīgs redzējums sublimē tumsu. Tas izmanto ciešanas kā izejas punktu un līdzekli, lai ieraudzītu pasauli no jauna.

Pastāv būtiska atšķirība starp konfrontāciju ar tumsu, kuras varā esi nonācis, un vienkāršu ļaušanos, lai tā tevi pārņem un iznīcina. Jāļauj tumsai sevi emocionāli un intelektuāli iespaidot, bet ne burtiski iznīcināt.

Ja izdotos novērtēt tumšās nakts spēju attīrīt jūsu dzīvi, personību un jūsu pasauli, varbūt jūs nemaz tik ļoti neilgotos, lai tā ātrāk beidzas. Tajā ir iespējams iegremdēties, ļaujot darboties iztēlei un saprotot, ka šīs pieredzes mērķis ir aizmēzt lielāko daļu šķēršļu, kas traucējuši gūt svarīgas atskārsmes. Nākamais solis ir daudz atklātāk un godīgāk, ar jaunu skaidrību izteikt sevi.

Iztēlojieties, ka tumšā nakts izretina jūsu dzīves koka zarus! Varbūt tā ir pārāk biezi saaugusi un daudz spēka tiek tērēts tam, lai pabarotu nevajadzīgas atvases un zarus. Var gadīties, ka tie jāizgriež, lai būtu iespēja īstai izaugsmei.

“Tieši tie aizsargmehānismi, kas viņam nepieciešami, lai pašpārliecinātam un pilnam pašcieņas virzītos pa dzīvi, kļūst par lamatām uz mūžu. Lai paceltos sev pāri, cilvēkam jāsalauž tas, kas nepieciešams, lai dzīvotu. Tāpat kā Līram, viņam jānomet visas “liekās kultūras grabažas” un jāstāv kailam dzīves vētras varā.” (Ernests Bekers, The Denial of Death) Ikvienam cilvēkam nepieciešams iesaistīties dzīvē šķīstītam un atbrīvotam no jauna.

Tumšā nakts nevis “ražo” nevainojamas, līdzsvarotas personības, bet gan padara cilvēku saturīgu - viņu ir  vērts iepazīt, uzklausīt un mīlēt visā viņa daudzpusībā. Vislielākā tumšās nakts velte var būt vienkārši dvēseles spēks un dziļums, kas ļauj cilvēkam būt īstam un patiesi klātesošam. Apzinātības trūkums līdzīnās neveselīgai pārtikai. Ar to var viegli virzīties uz priekšu pa dzīvi, bet tā nesniedz vajadzīgās uzturvielas.

Ļoti labs veids, kā izrauties no nopietnā un “traģiskā” ego valgiem, ir attīstīt ironiskā un komiskā izjūtu. Tādējādi iespējams nonākt līdz atskārsmei: ja vēlies būt laimīgs, dziļi un godīgi jāpieņem bēdas, kas gaida tevi visos dzīves līkločos. Ciešanas nav jāslēpj, bet gan jāieauž dzīvē un personībā.

Taču dvēseles tumšajai naktij nav noteikti jābūt depresīvai vai traģiskai. Mūsdienās sliecamies uzskatīt visas emocionālās negativitātes formas par depresiju, kaut gan patiesībā vienkārši jūtam pasaules spiedienu. Cilvēkam tumšās nakts laikā ir iespējams būt gudram, radošam, ideju un fantāziju pārpilnam. Īstā tumšā nakts nav tik smaga, kā pretošanās tai - tajā ir daudz vairāk dzīvības un daudz mazāk ego. Ir jāatceras, ka tumšās nakts sāpes nav bezmērķīgas, bet gan konkrētas norises, kas notiek ar apziņu dziļākos psihes līmeņos.

Ir nepieciešama transcendenta savas dzīves situācijas izpratne un par tiešajiem apstākļiem plašāks pasaules redzējums. Tas prasa zināmu spēku un iztēles bagātumu, kurus dāvā tikai garīgs skatījums.

Izvēlēties homeopātisku (līdzīgais ārstē līdzīgo)  pieeju dvēselei nozīmē strādāt ar tumsu veidos, kas ar to saskan. Drūmās izjūtas netiek pārvarētas - tās tiek paceltas visaugstākajā līmenī. [Piemēram] māksla izmanto pārdzīvojumus un pastiprina tos, atbrīvojot no burtiskuma un pakļaujot iztēles iedarbībai. Māksla piedāvā emocijām katarsi, transformējot izjūtas tēlos, nevis ļaujot tām akli izpausties. Tā rodas iespēja saskatīt savās izjūtās dziļāku nozīmi, un šis atklājums sniedz atvieglojumu.

Modernā medicīna lielākoties ir alopātiska, tā cenšas apkarot problēmu, izmantojot vielas, kas novērš simptomu cēloni. Cilvēki bieži izturas alopātiski arī pret emocionālām ciešanām - viņi cenšas uzmundrināt tos, kuri ir noskumuši un sēro, viņi atzinīgi vērtē pozitīvu attieksmi un domāšanu un viņiem patīk, ja traģēdiju pārdzīvojušie atrod spēku dzīvot tālāk. Viņi grib izgaismot visus psihes noslēpumus. Attiecībā pret tumšo nakti visas šīs darbības ir alopātiskas.

Estētiskā psiholoģija apzinās, ka pat sāpju nomocīta dvēsele ir skaista, taču ir jāmācās saskatīt tās skaistumu un tad jāreaģē līdzīgi kā saskaroties ar mākslas darbu. Par dvēseli jāuzņemas atbildība un jākļūst par tās kuratoru.

Dvēselei ir savs grafiks un savas vajadzības. Cilvēks atgriežas iztēles klēpī, lai tiktu no jauna iznēsāts. Cilvēkam tēli ir vajadzīgi, pretējā gadījumā viņam atliek tikai neapstrādātas emocijas un abstraktas idejas.

Virspusēji sakārtot dzīvi nenozīmē nodrošināt dvēselei to, kas tai nepieciešams. Var gadīties, ka tai vajadzīgs lielāks haoss, vēl bezcerīgāks strupceļš un dziļāka tumsa. Dvēseles teritorija līdzinās džungļiem, turklāt tā satur pirmatnēju informāciju, kas iesniedzas tālu bērnībā un arī cilvēces kultūras pirmatnīgajos dziļumos.

Mīlestības tumšā nakts piespiež cilvēku no jauna izvērtēt mīlestības nozīmi viņa dzīvē. Mīlestībai ir sava pazemes valstība. Nav iespējams dziļi mīlēt, iekams neesat kļuvis par dziļu cilvēku, un sarežģītas mīlestības mokas ir tieši tas pārbaudījums, kas liek jums tādam kļūt. Mīlestība pret otru cilvēku, it īpaši tad, ja tā ir sarežģīta vai neiespējama, atstāj dziļu ietekmi un sagatavo citādam veidam, kā mīlēt.

Mīlestības sāpes daļēji izraisa apstāklis, ka neviens cilvēks, lai cik piemērots un patīkams būtu, līdz galam neapmierina alkas pēc mīlestības. Vienmēr paliek kāds tukšums, jo mīlestība aizved mūs pāri cilvēciskās sfēras robežām. Tā nodibina saikni ar visaugstāko kaisles objektu un aicina cilvēku pacelties pāri sev pašam, kļūt lielākam nekā jebkad agrāk.

Mīlestība ir ne tikai cilvēciska emocija, bet arī kaislība, kuras uzdevums ir panākt, lai dzīve neapstātos. Tai ir plašāki mērķi par cilvēcisko uzdevumu - noslēgtu laulību un nodibinātu ģimeni - mīlestība ir dzīves dzinējspēks. Daudzi cilvēki cenšas izveidot ārēju saderību, nevis nodibināt dziļu, neracionālu saikni.

Intīmas attiecības no jauna izspēlē dzimtas sāgas, kā arī arhetipiskas, mītiskas drāmas, uz kurām balstās visa cilvēka dzīve. Mīļotais cilvēks iemieso sevī vairākas atmiņā saglabātas un no mītiem aizgūtas personas, un ne vienmēr ir skaidrs, ar kuru no tēliem cīnāties vai kuru mīlat. Mīlestības emocijas ir kompleksas, ārkārtīgi noslēpumainas un lielākoties veidotas no personiskās vēstures, rakstura un likteņa kaleidoskopa.

Viens no iemesliem, kāpēc rodas “problēmas”, ir pārlieku liela ticība saprātam. Cilvēka dzīve tikai retos gadījumos ir racionāla. Ik uz soļa cilvēks kļūst par varoni stāstā, ko nevar izprast, jo viņš tajā ir iesaistīts. Viņu aizrauj līdzi notikumi un personāži. Galu galā viņš attopas emociju biežņā un tomēr iedomājas, ka varēs no tās tikt ārā, pateicoties prāta spēkam. Nepareizi priekšstati par cilvēka dzīves norises principiem liek izjust vilšanos un frustrāciju.

Vai jums tas patīk vai nepatīk, bet cilvēka dzīve ir drāma, un tāpēc bieži vien tā ir pārblīvēta ar ērmīgiem personāžiem un šokējošiem scenārijiem. Ikvienam cilvēkam ir atvēlēta sava skatuve, tādēļ jāmēģina salikt kopā un izprast šīs daudzās, dažādās lugas. Nevienam nav bijis izdevības iepriekš iepazīties ar lugas tekstu, un tomēr katram dalībniekam atvēlēta noteikta loma. Visi, kas cenšas noskaidrot sižeta līniju, ir tēli, kuri meklē autoru.

Dzīvojot radoši, cilvēks nepārtraukti neražo nākotni, bet gan kopj dzīvi, kāda tā ir šobrīd. Viņš priecājas, jo ir atradis kaut ko dzīvu. Viņa dvēsele ir modra, un viņam piemīt dievišķuma dzirksts. Taču, vēloties būt radošam, ir jāizdzīvo viss stāsts. Ir jāpieņem kā tumšās naktis, tā žilbinoši panākumi. Ir jāiztur kritika un neveiksmes. Ir smagi jāstrādā un jāklausa mūzas pamudinājumiem. Radošs darbs ir drosmīgs mēģinājums līdzināties Dievam. Būt radošam nozīmē tikt radītam.

Dziedināšana dzimst paša cilvēka dziļākajā esībā. Šis avots ir tik dziļš, ka ir garīgs, aiz saprāta un kontroles robežām pastāvošs, ne gluži cilvēcisks. Caur dziļo refleksiju aku var izkļūt ārpus sevis, nonākot kontaktā ar dabu, tur, kur īstenībā notiek atveseļošanās. Saules gaisma nepieciešama ikdienišķajai atlabšanai, bet dziļākā līmenī atveseļošanās notiek tumsā - dziļākos psihes līmeņos, līdz pašai savas dzīves jēgas pazemei. Ir jāsakopo savi dziļumi un sabiezējušajā tumsā jāizlaužas cauri jēgas apvalkam, kas līdz šim palīdzējis saglabāt veselību. Nu ir jāpāraug pašam sevi, dodoties lejup, un jāsaredz savs liktenis.

Dvēsele vienlīdz lielā mērā pārtiek kā no tumsas, tā gaismas. Dzīve līdzās tumsai ir pilnībā savienojama ar labu humoru un pozitīvu attieksmi. Tumsa tikai noslēdz kopainu. Bez tumsas cilvēkam paliktu tikai viņa laimīgā sejas izteiksme un skumjas būtu jāapspiež. Šādā stāvoklī laime ir tēlota un humors vienīgi izrādīšanās. Bēgt no skumjām nozīmē ieslīgt hroniskā nomāktībā. Skumjas ir pozitīvas, plūstošas emocijas, kas palīdz regulēt citas jūtas.

Dvēselei skaistums ir tas pats, kas prātam - fakti. Skaistums baro dvēseli, kalpodams garam. Garīguma būtība ir paplašināt pasaules redzējumu. Pakļaujiet sevi skaistuma iedarbībai un gaidiet, kas notiks. Jums tikai jāuzticas skaistumam un jāatveras tam.

Ikdienas dzīve ir dvēseles aprūpēšanai vispiemērotākā vide. Izaugsme ir garam raksturīga iedoma. Dvēsele jūtas labi drīzāk nelielā, lokālā vidē, kur ambīcijas mīkstina citas vērtības, piemēram, ģimene, vide, daba un miers.

Cilvēks ik mirkli vienlaikus dzīvo un mirst, sper soli dziļāk dzīvē un iet prom no tās. Tomēr ir kāda būtības daļa, pār kuru laikam nav varas.

Vai tiešām dzīvē kaut kas jāsasniedz, lai tā būtu ko vērta? Es varētu pārrakstīt visas 3 lapas par šo tēmu :) (SAVAS EKSISTENCES ATTAISNOŠANA 340. - 342.lpp.) Dzīves jēgu veido tie sīkie uzdevumi, kas tev jādara šobrīd, - vienalga, kādi tie būtu. Ja gribi attaisnot savu eksistenci, dari to, ko tu dari. Esi tam klātesošs.

Tāpat visa noslēdzošā nodaļa ATRAST CEĻU CAURI TUMŠAJAI NAKTIJ ir citējama :)

Tumšā nakts ir fikcija :)  Tā ir vēstījums, par kura varoņiem mēs esam kļuvuši un kura tapšanā iztēlei ir tikpat liela nozīme kā faktiem. Saskatot notiekošā jēgu, ir iespējams pārdzīvot gandrīz jebkādas pārmaiņas, lai cik dārgi par to būtu jāmaksā. Dvēsles tumšajai naktij nav nepieciešams galīgs risinājums - nekāda mūžīga atpestīšana un pilnīgi noteikti ne uzvara.

Visu vēlmju galējais objekts ir pati dzīve vai, kā saka mistiķi, Dievs. Kad esat atklājuši savu dzirksti, Dievu sevī, daudzi psiholoģiskie ievainojumi pēkšņi sadzīst.

Visas tumšās naktis mudina cilvēku dzīvot! Mēs protam reizē smieties un raudāt."

Nav komentāru

Komentēt