Un atkal es sastapu Viņu Pavisam citādu nekā pirmoreiz Un tomēr to pašu Tik šoreiz Nosvērtu, rāmu, trauslu un maigu Bet ar to pašu dziļo vaigu Un gara spēku baigu Tām pašām dedzinošajām ilgām Būt ar Viņu Savu Vienīgo Kas šīs alkas var remdēt un mierināt Un pārvērst par prieku Tīru esamības nieku