Adventa pārdomas

“Gaidot Ziemassvētkus” | Ričards Rors 

Es vairs nezinu, cik gadus es katru Adventa laiku lasu šo grāmatu, bet gandrīz katru gadu es pasvītroju citas vietas.  Šogad es atļaujos tās atskaņot pa savam. Nedēļa #1

“Advents ir aicinājums uz pilnīgu apzinātību un brīdinājums par šīs apzinātības augsto cenu. Patiesas pārveides cena ir augsta. Iespējams, tieši ciešanas, neveiksmes un kļūdas ir mūsu lielākie garīgie skolotāji.”

Protams, mūsu Ego tas izklausās un ir dramatiski, jo tā pārveide patiešām ir ciešanu pilna un dzīves nekontrolēšanas cena ir augsta - iemainīt savu mazo, ikdienišķo drošību un iedomāto labklājību pret ne(ap)tveramu Dieva Valstību, kas ir tik abstrakta kā Mīlestība..  kuram gan ir laiks par to domāt, maksājot rēķinus, barojot bērnus, pērkot nebeidzami saražotās lietas un pakalpojumus, uzturot savu iluzoro pasauli. Kuram gan ir laiks aizdomāties par vāveres riteni, kuru visi kolektīvi un labprātīgi darbinām?

Visiem. Pilnīgi ikvienam. Tas ir iespējams. Tā ir izvēle. Ir tikai jāgrib. Ir jāapstājas un jāļauj sev norimt. Ir jāierauga Pasaule citām acīm.

"Teoloģiskā nozīmē cerība ir pacietīga un uzticīga gatavība dzīvot bez noslēguma, bez risinājumiem un tomēr būt apmierinātam un pat laimīgam, jo mūsu Gandarījums tagad ir citā līmenī un mūsu Avots  - pāri mums pašiem."

Nekas, pilnīgi nekas tur - ārā nevar remdēt mūsu iekšējo tukšumu - melno caurumu, kuru tik naski mēģinām aizpildīt ar pasaulīgām lietām un cilvēkiem.

"Lietu iekšpuse vienmēr ir lielāka par to ārpusi. Jēzus mācīja mūs lūgt, lai šī Mistērija būtu tikpat redzama “kā debesīs, tā arī uz zemes”. Reliģijā var izmantot tikai metaforu valodu, jo runa ir par to, kas savā būtībā ir transcendents."

Mēs varam lūgt žēlastību un palīdzību un aktīvi ar to sadarboties. Mūsu iekšpusē gaida Vesels Kosmoss kamēr tam pievērsīsimies.  Jā, pārveides cena ir augsta, taču ieguvums ir katras iekšējās cīņas, asaras un nāves vērts. Mēs kļūstam arvien brīvāki no saviem priekšstatu, audzināšanas, sociālajiem un egocentriskās kultūras valgiem.

"Tā kā es esmu daļa no Lielā Attēla, tad man ir nozīme un tā ir liela. Tomēr, tā kā es esmu tikai daļa, man ir sava noteikta vieta un es esmu ar to mierā. Mēs savā būtībā esam svarīgi, tomēr mums nav jāveido un jāuztur savs personiskais svarīgums. Vērtību mums piešķir Dievs, un mēs esam atbrīvoti paši no sevis."

Mēs nodarbojamies ar sevis atbrīvošanu no mazā viltus sevis.

"Dieva valstība nekad nebūs populāra. Tā nekad nebūs domāta ļaužu masām, ja vien šīs ļaužu masas nebūs nomodā un neapzināsies notiekošo."

Domājot "loģiski un reālistiski" zemes un cilvēces sabrukums principā vairs nav izbēgams.. tikai kāda gan daļa mums par to, vai ne? Arī mūsu bērni vēl izdzīvos..  un galu galā arī dinozauri izmira un planēta tādējādi evolucionē :)

Taču man neliek mieru kas cits - bet ja nu “Dieva valstība” tomēr var kļūt populāra? Ja nu nākamās paaudzes izaudzējam drošā vidē ar mīlošu Dievu tepat blakus - sevī, otrā, Dabā.. ar Dievu, kurš no manis prasa tikai būt par Sevi Pašu - tīrākajā, autentiskākajā  un patiesākajā formā. Rūpēties un mīlēt sevi, tuvākos un tālākos. Kurš ir iedēstīts manī no laiku pirmsākumiem un pacietīgi gaida, kad nobriedīšu, izdīgšu, izaugšu un došu augļus.

Ja nu Dievs var kļūt par jauno, moderno Pūlim Obligāti Patiks hītu? Es apzinos riskus. Taču kas var būt vēl riskantāk, kā turpināt dzīvot šādā autopilotā?

Tā ir mana realitāte. Es lūpoju, stambloju, džezoju, dejoju un dzejoju ar Dievu katru mirkli.

"Jānis Kristītājs atklāti atzīst, ka ūdens ir tikai trauks, saturs ir uguns un Gars. Ja neesam tik vareni, kā Jānis, mēs savu mazo trauku arvien noturēsim par patieso saturu, sajauksim rituālus ar realitāti, nevis ļausim tiem norādīt uz realitāti, kas tos daudzkārtīgi pārsniedz."

“Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ 3:30)

Mums jātop iztukšotiem un atkal piepildītiem. Ar Debesu brīnumiem, kurus varam pieredzēt un iemiesot uz Zemes.

Neļauj vārdam Dievs tevi samulsināt. Ļauj Tam, kas ir aiz tā, tev atklāt sevi.

Nav komentāru

Komentēt