Randiņš #3 | Meet the Mystery

14. decembris, 2023 pl. 14:06, Nav komentāru

Es biju uz trešo randiņu. Šoreiz ar viņām abām - tik atšķirīgām, bet vienu. Viena veseluma tik dažādām šķautnēm. Viņas abas nāk, dejo un dara mani kā paisums un bēgums, kā saule un mēness, diena un nakts, gaisma un tumsa, vīrišķā un sievišķā enerģija. Kā nešķirami pretmeti, kuri var pastāvēt tikai kopā esot.

Viņas ir mainīgas, cikliskas, augošas un dilstošas, dzimstošas un mirstošas, radošas un ārdošas. Cik viena ir mežonīga, starojoša, dedzinoša, pašapzinīga, rosīga, pamatīga, tik otra ir maiga, trausla, klusa, dziļa, rāmi plūstoša un nepretencioza.

Nav viegli “iznest” sevī šo mainīgumu un šķietamo pretstatu spriedzi. Taču es mācos sadejot ar viņām abām un pieņemt, ka nekad ilgstoši neesmu vienāda, konstanta un pastāvīga. Es nesu sevī nemainīgi mainīgās pasaules likumsakarības. Mistēriju.

She called: "Mystery!"

I almost jumped and hoped I misheard

I almost said: “What?”

I looked around to see if anyone has noticed

I pretended I was busy

I went back to sleep

I tried to forget and went shopping

But my heart pounded and blood rushed to the head

I got dizzy

I cried: “No, no, no… “

I am Noname

I am nothing special

It’s all too big for me. Leave!

But She said:

“Gather your courage and surrender

You have heard the Call

Yes is all there is!”

Šī fotosesija tapa kā atbildes gājiens Mistērijai, kura pirms vairāk kā trīs gadiem mani aplaimoja, taču līdz šim es nekad neuzdrošinājos noticēt un pieņemt šo pārāk lielo un nesaprotamo lomu. Tas būtu tā, it kā man būtu palūgts kļūt par Dievu. Dieva sievišķo tēlu, apakšzemes, zemapziņas, dvēseles valdnieci, vēlāk arī Dievišķo Mistēriju, iekļaujot sevī augšpasauli un garu. Kā to iespējams iemiesot nabaga cilvēkam uz Zemes? Es kliedzu Nē! Come on, visi svētie, lūdzu, iedodiet man kādu vienkāršu darbiņu! Un iedeva arī, taču tie visi kalpoja Vienam. Tie visi bija Ceļš.

Mana dvēseles skice - prototips man tika atklāts, taču pat gribēdama es savā sīkajā prātā un ķermenī nespēju to aptvert. Bet šobrīd no manis tiek prasīts vismaz “atzīt savu Vietu” šajā lielajā Stāstā, kurā visi dzīvojam. Un šodien es arī apzinos, ka šī Lielā Prototipa atomi jeb vissīkākie (p)elementi ir ikvienā no mums. Vecās labās ūdens lāses okeānā.

Un varbūt man vienkārši ir paveicies būt par nasku spermatozoīdu savas dvēseles un gara apaugļošanā. Vai arī par atvērtu un gaidošu olšūnu. Varbūt par abiem. Nezinu. Bet es zinu, ka man ir paveicies piedzīvot šo dzīvi, sevi, Dievu un Mistēriju.

Tādēļ šī fotosesija man ir publiska ceremonija, kurā apņemos uzdrošināties, pieņemt un pēc labākās sirdsapziņas “nospēlēt” sev iedalīto Lielo lomu - Sevi, imago dei, Mistēriju, lai ko tas nozīmētu un lai ko tas maksātu manam mazajam Ego. Spert vēl vienu soli pretim tam, kas šajā pasaulē grib piedzimt caur mani. Tam, kas ir aiz visiem at-tēliem, vārdiem un Vārda.

Es esmu kā naktstauriņš

Kurš triecas pret spuldzi

Meklējot mēnessgaismu

Tev tas varbūt šķiet bezjēdzīgi

Bet man tā ir jēga

Kuras dēļ arī varu mirt

Paldies par fotoiemūžināšanu Inga Bitere & MUA Lolita Graudiņa.

Randiņš #3 | Meet the Mystery

Nav komentāru

Komentēt

Pirkumu grozs