Dialogs

Tev nevajadzēja man rakstīt par pavedieniem
Man nevajadzēja tevi aicināt uz kafiju
Tas viss gaisā tagad
Ieņēmis melnu mākoņu formas
Un sabriedis negaisā
Viens neuzmanīgs
Tu saki rūpīgi izvēlēts
Vārds
Un zibens gaismā
Kā pērkona dārds
Atklājas visas noslēptās bailes, ilūzijas un cerības

Tev vajadzēja
Man vajadzēja

Es mēģinu nebūt bērns
Bet bez pavedieniem
Bija vieglāk

Bez vārdiem nevar,
Bez kompromisiem nedrīkst,
Bez ilgām nesanāk,
Bez skumjām nesāp,
Bez gribas negribas.

Te Tev mana terapijas sesija vakar piecos teikumos.
Viņa man saka, tu slēpies aiz vārdiem,
Tavs ķermenis ir atstāts novārtā.
Bet ko Tu man ļauj runāt un runāt, es saku.
Rekur ir grīda, ļauj manam ķermenim ripot, uz galvas stāvēt.
Kur parakstīties? Es varu, es gribu. Drīkst?
Tu gribi ļaut savam iekšējam bērnam vaļu, viņa vaicā?
Es gribu palaist viņu brīvībā. Lai varu rūpēties par sevi. Tagad. Es saku.

Mani neinteresē Tavs intelekts vai Tavas teicamnieces bizes.
Tu dzīvo, es esmu vien
Vēl vienas durvis.

Mēs visi viens otram esam durvis
Bet varam arī dzīvot drošā attālumā
Tālāk

Varam.
Kopā mēs varam.
Būt attālāk. Citās drošībās.

Es varu arī runāt ar sevi, kad runāju ar tevi.
Un runāšana te ir metafora.

Un es neteikšu pēdējo vārdu. Ne tagad, ne rīt. Arī tā ir metafora.

Es varu dejot viens, bet negribu. Ne tagad, ne rīt. Un tā nav metafora, tas ir fakts.
Pieņemšanas un nodošanas akts.

Šī takts man uzsita jūtas
Slimību
No cita fak-ta
Kur gribētājs netika tālāk
Par gribēšanas aktu
Bet turēja
Mani drošā
Rokas stiepiena
At-tālumā

Es šo deju vairs nedejošu

Aizķēru un aizķēri.
Trāpīgi. Ghrrr.
Tā nav mana deja.
Ja dejot, tad dejot.
Kad dejot, tad dejot.
Un šī nav metafora.
Sadurties. Ar pleciem, ar ceļiem, ar pierēm.

Elīna, man nav vēlēšanās, nodoms vai griba Tevi kacināt un tracināt.
Piedod, ja tā izrādās.
Ass prāts nedus.
Apzinātas jūtas neklusē.

Paldies Tev. Par katru vārdu. Arī neizteikto.
Arī raupjo un to, kas pasūta  ratā.

Es zinu, ka nav
Ne jau speciāli
Lielās lietās
Esam mazi bērni
Es tāda pati
Nevienu nevainoju
Tik sevi sargāju
Un spļauju brīdinošas liesmas
Kad sajūtu briesmas
Varbūt neļaujot lietām
Ritēt savu dabisko gaitu
Sastāties pa vietām

Pūķis cīnās, pūķis draiskojas ar mākoni? Kas zina.
Skats labs, domā taurenis.

Un es tik daudz vārdus noklusēju.
Jo es gribu ar tevi runāt, nevis flirtēt.

Dejot. Jo gribu (“jūtu” vai “jaušu” ir tas vārds, kam būtu jābūt “gribu” vietā, bet neiederas) piedzīvot to stāstu, kas ir ārpus vārdiem, aiz durvīm.

Horeogrāfijas pulciņš iesācējiem. Un jā, es zinu, ka tev ir arī  citi pulciņi un darīšanas.

Es nezinu, kā
Kad viss var būt tikai šķietamība
Tāda
Kaut skaista
Un varbūt tā vērta
Nezinu
Bet es zinu, ka bieži braucu
Ar norautu roķeni
Pāri
Domādama

Tā filma, tās dejas. Tas ir par pasaulēm, kādas var būt.
Un var nebūt.

Ja ilgi brauc ar norautu roķeni, bremzes nodilst.

Pasmieties drīkst arī par nopietnām lietām.
Un pastāv citas pasaules mums līdzās.
Tu labāk par mani zini.

Tu esi sakustināts
Sakustējies
Tu jau dejo
Bet arī tev vēl roķene
Norauta
Pa vecam
Ieradumam
Uzdod gāzi
Lai bremzes
Nodilst līdz galam

Nav komentāru

Komentēt