Dejojošais Dievs

Reti kuram patīk runāt par Dievu, un pareizi ir, cik zinām, nevajag to Vārdu lieki valkāt un staipīt :) Kādam tas varbūt šķitīs neērti un apkaunojoši, kādam svētulīgi, kādam zaimojoši, kādam ļoti personiski. Kādam Dieva vispār nav. Un kas tur vispār ko runāt…

Bet es zinu, ka daudzi runā AR viņu. Tik dažādi, cik dažādi mēs katrs esam. Un es arī zinu, ka mūsu priekšstati par Dievu ir ļoti nepilnīgi un aprobežoti, tāpat kā par visu dzīvi un realitāti - deformēti, iluzori, nenobrieduši, nepatiesi - caur mūsu ego un prātu izfiltrēti.  Savu cilvēcisko mazumu esam uzprojicējuši Dievam un gaužamies, ka pasaule ir netaisna, ērti iekortelējušies upuru jērādiņās un infantili priecājamies par nevainīgo Jēzus bērniņu, gaidām pestītāju un brīnumus kopā ar sniegpārsliņām.

Tie notiek. Viss ir brīnums, ja ļaujam sev brīnīties. Taču visiespaidīgākais brīnums notiek cilvēka apziņā. Un pat tas nenotiek pats no sevis. Pie tā ir konsekventi jāpiestrādā un jāļauj tam piedzimt. Tas notiek ar izvēles palīdzību. Daudzu, nemitīgu izvēļu izdarīšanu un atbildības par savu realitāti uzņemšanos. Izaugot no Upura par Radītāju. Pašam kļūstot par savu Pestītāju.

Man patīk runāt gan ar, gan par Dievu. Man vienalga, kā viņu saukt (Visums, kosmoss, realitāte, gars, absolūts, viens, tukšums, viss, nekas utt. u.tjpr.). Viņš/Viņa/Tas man ir tik Reāls, cik reāla ir mana roka..vai mana doma. Un mans Dievs ir stilīgs, moderns un ar ļoti labu humora izjūtu. Neizbēgami labs un mīlošs. Atbalstošs, iedvesmojošs. Dejojošs.

Viņš ir tāds pats, kā es. Jo vairāk es meklēju Dievu, jo vairāk es “atklāju” sevi, un, jo vairāk es “atklāju” sevi, jo vairāk es “atklāju” Dievu. Un šodien es atklāju vēl ko - jo vairāk es viņu atklāju, jo mazāk man viņu “vajag”. Tas ir tā, kā ar labu skolotāju, kura uzdevums ir palīdzēt tev atklāt, ka tu pats esi skolotājs...ka tu pats esi Dievs.

Jūs domājat, ka Ziemassvētki šodien ir beigušies, esam iebarterojuši dāvanas pret jaunā gada cerībām, apsolījumiem un varam atslābt? Nepareizi. Ziemassvētki ir apzināta nodomu un vārdu iemiesošana - katru dienu, katru mirkli. Un tā ir milzīgākā Dāvana, ko varam saņemt, ja izvēlamies to paņemt jo parasti tā izskatās diezgan necila :)

Šis ir no pest-eļa monologa :)) bet turpinājums no Ričarda Rora noslēdzošās 25. decembra meditācijas:

“Kad cilvēks ir atradis ko tādu, ko viņš vērtē augstāk par paša dzīvību, viņš patiesi ir sācis dzīvot.  Kad cilvēks saka “jā” kaut kam lielākam par ikdienu, viņš sāk dzīvot Dieva Lielajā Attēlā.

Brīnišķīgā un ironiskā kārtā, Dievs ir vienīgais, kam varam nodoties, nezaudējot sevi. Atsakoties no sevis, mēs atrodam sevi pilnīgi jaunā līmenī. Tas šķiet pretrunā ar cilvēcisko loģiku, bet tas ir apsolījums, kas ienāca pasaulē kā Ziemassvētku dāvana.

Līdz šādai atziņai mēs nenonākam ar to, ka esam “pareizi”, bet gan ļaujot savu dzīvi savienot ar Dieva dzīvi. Tas ir kā bezvadu savienojums par brīvu, mums vienkārši ir viņam jāpieslēdzas.

No šī brīža cilvēce zina, ka ir labi būt cilvēkam, ir labi dzīvot uz zemes, ir labi būt miesā, jo Dievs izvēlējās cilvēcību un sacīja tai “jā”. Tagad ejiet un priecājieties! Ne tikai advents ir mūžīgs, bet katra diena var būt Ziemassvētki.”

Āmen

Nav komentāru

Komentēt