Kas tu būsi, kad izaugsi [un kad tu sāksi pelnīt] ?

Es pēkšņi neatceros stāstu, no kurienes šis nācis:

Kas tu būsi, kad izaugsi?Kā? Vai tad es nebūšu es pats?

Taču tieši tā man šodien beidzās smieklīga saruna ar mammu, kad viņa man vaicāja, kas tad es beigu ”beigās būšu”? Laikam jau apjukusi no manu ampluā un vaļasprieku maiņas, kad lūdzu pieskatīt mazbērnus kamēr man ir aktiermeistarības un runas skolas kursi.

Man nekas cits neatlika, kā pilnā nopietnībā atbildēt, ka beigās es būšu mironis. Taču līdz tam es gribu pieredzēt un paspēlēties ar visu to, ko 40 gadus pat iedomāties nevarēju. Jo tagad es varu.

Mamma ar gudru ziņu arī atsūtīja: “Ja nemainīsiet virzienu, jūs varat nonākt tur, kurp dodaties” (Laodzi)

Un vai tas nav mazliet biedējoši? Ir labi, ja zini, kur dodies, bet es negribu nonākt tur, kur es dodos autopilotā un neapzināti.. līdz ar lielo sabiedrības straumi, kuru vērtības grimst dziļā kapitālismā. Es negribu uz nāves gultas mazbērniem uzskaitīt visas lietas, ko nožēloju neizdarījusi esam, jo man visu laiku bija jāpelna nauda un jāpērk lietas. Es gribu stāstīt visu, ko esmu piedzīvojusi un dot viņiem vienīgo sakarīgo padomu - atklāt, kas viņi ir un būt viņiem pašiem.

Un jā - par to ir nākotne. Par to ir nākamās paaudzes. Es saprotu mammu raizes, virzot bērnus pretī nopietnajai un svarīgajai dzīvei, taču ir pēdējais laiks samierināties ar dzīvesveidu, kad arvien vairāk cilvēku izvēlas “job that’s not too jobby and work that’s not too worky”.  Te varētu atrast daudz utis, taču, ja fokusējas uz to, ka arvien vairāk cilvēkiem gribas darīt to, kas viņiem patīk un būt viņiem pašiem - tas ir pozitīvi - kad nauda nav galvenais motivators un mēraukla veiksmīgai dzīvei.

Es nesaku, ka naudu nevajag, es nesaku, ka nevar dzīvot pārticībā un vienlaikus dvēseliski piepildītu dzīvi. Var. Un vajag. Taču arvien mazāk “lietu” spēj sagādāt gandarījumu. Arvien vērtīgāks kļūst laiks, kad esi īsts, dzīvs un patiesi klātesošs jebkurā brīdī - ar sevi, bērniem, ģimeni, draugiem un kolēģiem.

Pirmajā dzīves daļā mēs atbildes smeļamies ģimenes, skolas un kultūras atstātajos nospiedumos, ego plānos un profesiju klasifikatorā. Dažiem šķietami veicas vairāk, kad talants un vilkme jau agrīni aizved dvēseles izpausmes virzienā. Taču pārējiem otrajā dzīves pusē nākas ielūkoties arvien dziļāk. Ja ir vēlme.

Kas tad es īsti esmu, kad esmu izaudzis? Vai mani definē mana nodarbošanās, ģimenes vai konta stāvoklis? Kas man patiesībā patīk? Pieaugušā vecumā arvien vairāk uz šo jautājumu gribas atbildēt, noņemot no sevis visas pieņemtās un izdomātās sociālās lomas.

Jā, es joprojām varu būt mamma, sieva, priekšniece, pārdevēja… es varu būt jebkas, ja vien esmu es pati.

Man nekam vairs nav jabūt, kad es esmu es.

Nav komentāru

Komentēt