Kā zināt, tu esi vai neesi tu pats?

Tas vienmēr būs jautājums
Uz kuru iespējams
Nevarēsi noformulēt atbildi
Jo formulas tik dažādas
Kā mēs paši
Un tev nederēs izlasīt
To blogā vai grāmatā
Bet tikai savā sirdī
Būs daudz versiju laika gaitā
Par iespējamo sevi
Racionālas, poētiskas
Bet vēlāk tikai mierpilns klusums
Jo tu esi pilnīgi viss
Kas ir
Arī nekas
Un reiz tu pamanīsi
Ka jautājuma vairs nav
Tu vienkārši dzīvosi un būsi
Dienu no dienas
Tāds, kāds esi

Šorīt mammai nebija miera :) Un man arī, šis jautājums bija neizbēgams. Un kā jau ar visām lietām, kad tās mūs nodarbina kognitīvi, ar racionālu domāšanu mēs tiekam klāt tikai atbildei, kas ir ierobežota mūsu prāta spējās. Mainoties apziņas līmenim, mainās arī atbildes.. un vienlaikus ir atbilde, kas nekad nemainās. Bet tā ir tik universāla un “abstrakta”, ka mums ar to nepietiek. Tā ir pārāk vienkārša, lai būtu patiesa. Un mēs nesaprotam, kā to iedzīvināt un izdzīvot. Līdz tai mums vēl jāizmet daudzi līkumi un jāiekrīt pašizdomātās lāču bedrēs. Mums vajag faktus, analīzi, un pierādījumus. Apdrošināšanu. Taču iekšējā pasaulē šādas atskaites sistēmas nav :) Tur ir sajūtas, iztēle, maņas, simboli, ticība, paļāvība u.tml. 

Mēs turpinām sev piemērīt visus pieejamos šablonus un trafaretus, spoguļoties viens otrā, un mūsu “veiksmes koeficients” ir atkarīgs no spējas būt elastīgam un piemēroties nemitīgām pārmaiņām mūsu prātā un apziņā.

Citreiz ārējas izmaiņas nav nepieciešamas, nav nepieciešams mainīt ne darbu, ne partneri, ne pamest valsti. Bet to saprot tikai tad, kad tas viss jau izmēģināts :) Citreiz tik ļoti iesprūstam kādā no lomām, ka vienīgā izeja ir mainīt ārējos apstākļus. Un tas arī būs pareizi. Jo nepareizi jau nav :) Tas, ko es saku, ir - ka sevis atklāšanas pamatā ir mūsu uztveres maiņa, ne tik faktuāla un kontekstuāla.

Kādu (labu) laiku veltot savu jautājumu izdzīvošanai un ne tik saspringtai atbilžu meklēšanai, mēs varam pamanīt, ka mainām savu platformu, vietu, no kuras dzīvojam.. sākam uzdot jautājumus ķermenim, sirdij un dvēselei nevis prātam (kas ir absolūti izcils instruments, starp citu!) Un tie supermazie mirkļi, kad sirds ir skaidra un prāts tīrs, dod impulsus arvien vairāk sev uzticēties. 

Kad nekur vairs nav jānokļūst iekšēja vai ārēja spiediena rezultātā, bet iekšējas nepieciešamības darīt kaut ko, ko tu nevari nedarīt, jo tev patīk un tevi kaut kur velk, vai arī nedarīt neko no tā, to varētu saukt par “nokļūšanu kaut kur” :)

Es ilgi mocījos ar domu, ka manai dzīvei būs jēga tikai tad, ja būšu noderīga un kalpošu lielākam-kopējam labumam, taču lielākais pakalpojums izrādījās pakalpot pašai sev un savam priekam, kas paradoksālā kārtā patiešām var kalpot lielākam labumam. 

Es zinu, ka daudziem, tāpat kā man, prieks neizklausās legit.. jo tas taču ir egoistiski un savtīgi. Mēs esam raduši nemitīgi ciest, mocīties un maksāt par saviem grēkiem. Un tikai tad mēs nokļūsim paradīzē. Un tas patiešām ir viens vecs kultūrslānis, kas jānokasa no sevis. Jo paradīze var būt šeit un tagad. Tāds ir tas oriģinālais kods :) Mēs visi esam piekrituši piedalīties šajā “izlaušanās spēlē” :)) Un es raustīšu to lauvu aiz ūsām sakot, ka Putins arī nokļūs paradīzē. Blakus Hitleram. Vismaz pie mana Dieva tā ir ;)

Kad es beidzot aptvēru (pagaidām gan kognitīvi), ka tikai un vienīgi manās rokās ir manas Realitātes konstruēšana, es jutos piekrāpta un vīlusies, Dieva pamesta.. jo pie šī izkārtojuma es vairs nevaru viņu vainot savās neveiksmēs.. kas tomēr ir tik ērti. 

Kad es beidzot aptvēru, ka man var būt viss, ko es vēlos, es šokā arī aptvēru, ka neko daudz no tā, ko “normāls cilvēks” mūsdienās varētu vēlēties, es nevēlos.. un ne vairs savas pieticības un mazvērtības sajūtas dēļ. Ja es vēlētos no tās vietas, tad man būtu villa, jahta, porsche un miljons (iesākumam) :) 

Es gribu daudz, daudz vairāk. Pieredzēt un Iemiesot Dievu, Radītāju, Realitāti, Mīlestību, Patiesību Sevī. Pavisam parastā un ikdienišķā dzīvē.

Nu, galīgi prātu izkūkojusi :)

Lai noskaidrotu, kas tu esi
Noskaidro, kas tu neesi
Nolobi sevi kārtu pa kārtai
Un atmācies visu
Kas nenāk no sirds
Un pasūti kādu jaunu tomātu šķirni :))

Mīlu Mammu.

Jautājums ir - vai  un kā mēs varam dzīvot bez galīgās atbildes? :)

Nav komentāru

Komentēt