Es ilgi nevarēju atkost, kāpēc mani arvien vairāk kaitina visas jogas, kakao, gongu, mīlestības, sirds atvēršanas, aroma terapijas, elpošanas, dzimtas dziedināšanas, mandalu vai kādas tur sakrālās dejas, arī mans mīļais soulcrafts (piedodiet, sametu visu vienā katlā) utt. Braucieni uz Bali un Šmali, lai atrastu un piedzīvotu sevi. Viss tas, ko pati pa bišķim daudzu gadu gaitā biju izmēģinājusi. Man to bija bail sev atzīt un teikt skaļi, jo tas izklausījās iedomīgi un augstprātīgi (nedo dies). Un tā Noteikti ir mana Ēnas puse, ar ko man jāstrādā.. kamēr vairs nekaitinās. Garīgi un viedi būtu uz savu “nepatiku” nereaģēt, bet vienkārši vērot.. bet tā kā es jau kādu laiku vairs neesmu teicamniece..

Šodien tas puzles gabaliņš ielikās jaunā vietā, lai gan doma pati par sevi nav necik oriģināla un es jau par to esmu rakstījusi. Kopīgais daudzām no šīm praksēm ir tas, ka tās nāk ar uzstādījumu - hei, ar tevi kaut kas nav kārtībā! Tu neesi gana atvērts, mīlošs, veselīgs, pieņemošs, seksuāls, mātišķs, sievišķs, dvēselisks, garīgs, dievišķs un nevibrē īstajā frekvencē. Tev sevi ir jāpilnveido, jāuzlabo un jāuztjūnē fiziski, mentāli, garīgi. Ja tu līdz šim par to nedomāji, tad ir pēdējais bŗīdis sākt. Un tas nekad nebeigsies. Darbs garantēts mūža garumā. Āmen. Kaut mirsti nost. 

Un kamēr es tā jūtos, domāju un ticu tā patiešām arī ir. Kamēr tas ir manī, es tam atsaucos.

Paradoksāli, ka tā ir taisnība vienā līmenī, taču citā nepavisam nav. Mēs esam cilvēciski mazi un ierobežoti savā prāta spējās, dzīvojam katastrofāli neapzināti, aitu barā, pa spundi viens otra baroti, taču vienlaikus arī absolūti neierobežoti un spējīgi sevi nemitīgi pāraugt.

Mani kaitina tas, ka viss šis līdz ar apziņu evolucionējošais prakšu, semināru un retrītu piedāvājums darbojas tieši tāpat, kā patēriņa kultūra. Tev kaut kas trūkst. Tu esi pazaudējies. Tev kaut ko vajag. Ar ko aizlāpīt to tavu tukšo nepietiekamības caurumu. Sociālie tīkli un mediji to nemitīgi uztur dzīvu un baro tavu nepilnvērtīguma izjūtu.

Līdz vienam brīdim mēs pat varbūt nezinām par to savu caurumu, tāpat, kā nezinām, ka man vajag desmitās kedas, somiņu vai kuru tur aifonu. Tāds caurums patiešām "šķietami" pastāv, taču arvien biežāk šī mūsu vājā puse tiek izmantota bezatbildīgi un kaitnieciski. Ja tu nezināji, ka esi slims, tad tagad sāc ārstēties. Vismaz ar uztura bagātinātājiem.  Pat pozītīva domāšana un afirmācijas bieži vien ir bailes no nedomāšanas pozitīvi.

Bet ja es [vairs] tā nejūtos?! Ja es nejūtos slima un defektīva, man to visu nevajag! Un es dusmojos, ja man šķiet, ka man nemitīgi tiek stāstīta “nepatiesa pasaciņa” par mani. Vai precīzāk - tikai puse no tās.

Kad mēs runāsim par to, cik mēs esam pilnvērtīgi, spējīgi, radoši, mīloši un visādi citādi labi. Kad mēs sāksim atbalstīt, motivēt, slavēt, iedvesmot. Kāpēc bērnu audzināšanā to izmanto, bet pieaugušo audzināšanā - nē?! Kad mēs beidzot pārslēgsimies no baiļu uz mīlestības kultūru? Un tas nav stāsts par izlutinātu, izlaistu un egoistisku indivīdu radīšanu.  Tieši otrādi.

Ilustrācijai  - mana pieredze ar “Baznīcu un Reliģiju”, kurā meklēju mierinājumu un piederību cilvēkam ļoti svarīgā dzīves posmā, aptuveni 12-18 gados. Taču mierinājuma vietā manu nenobriedušo prātu un psihi pārņēma vēl vairāk kompleksu, grēku un nebeidzamas elles, kas atstāja ievērojamas sekas visos turpmākajos manis meklējumos.

Paradokss ir tāds, ka, izkuļoties tam visam cauri, mēģinot sevi saremontēt un atrast pilnīgo sevi, sekojot pavedienam pēc pavediena, iztukšojoties un atkal piepildoties, mēs varam atskārst (bet varbūt arī nē), ka kaut kas ir mainījies un nu mēs esam gatavi dzīvot no pilnīgi citas vietas.

Un varbūt pat darīt tieši to pašu, ko iepriekš. Tikai ar citu perspektīvu. Ar citu iekšējo uzstādījumu - I am good [enough] - es esmu [gana] labs, vērtīgs un piepildīts. Es daru no pilnuma, nevis tukšuma sajūtas. Un tam nav nekāda sakara ar egoismu.

Mani nepiepilda ne jaunas botas, ne botokss, ne bojfrends, ne jaunas prakses. Es varu vienkārši dzīvot tāds, kāds es esmu un varu sākt radīt to, kas es patiesībā Esmu. Es esmu atkal atradies, sevi "vienkārši" ieraugot citā - pilnīguma gaismā. Taču jā - tā gaisma bez tumsas nepastāv. Tikai tiktāl, cik mēs zinām.

Skaidrs ir arī tas, ka jebkuru informāciju un pieredzi mēs apstrādājam no savas apziņas “klasītes” un ka klasītēm nepārlēksi. Viss pieder pie ceļa. Un pie ceļa pieder arī jaunu-nebijušu uztveres un uzvedības musturu radīšana.  Pirms mēs sākam mācīties no sevis, mēs mācāmies viens no otra kā tādi pērtiķēni, tāpēc lietderīgi būtu apzinātāk izvēlēties - no kā un ko mācīties. Pieaudzis cilvēks to var!

Ehh, šī tēma tik daudzslāņaina.. arī man neticiet :)

Tavam prātam ir neskaitāmi jautājumi
Un ir tikai viens skolotājs
Kas var uz tiem atbildēt
Kas ir šis skolotājs?
Tava klusumu mīlošā sirds.
/Šrī Činmojs/

#kolāžas
#imperfekt