Lai paliek tava dāvana noslēpumā *Mt 6:4

Tā bija saulaina augusta pievakare. Es cepu bērniem plānās pankūkas meža mājā, un mēs baudījām savu vasaras idilli Dzērbenē, kad zvanīja brāļa sieva Aiva. Viņa teica: “Elīnīt…ir ļoti, ļoti slikti. Negadījums darbā. Artis ir reanimācijā.” Ledains aukstums viscaur piepildīja manu ķermeni, vēders sažņaudzās kamolā, man kļuva grūti elpot. Es nespēkā noslīdēju uz terases dēļiem, lai aptvertu to, ko vēstīja mans ķermenis un balss telefona otrā galā. Es vienkārši jutu. Kaut mēs abas vēl cerējām. Uz mirkli iedomājos par mammu un man izmisumā gribējās kaukt. Asaras aizmigloja acis, taču es nespēju raudāt, ķermenis bija gandrīz paralizēts, kā dabūjis strāvas triecienu. Un es nespēju Dievam lūgt neko citu, kā tikai to - lai notiek tas, kam jānotiek. Tajā brīdī pagalmā norima vējš un iestājās pilnīgs klusums, it kā gaisā būtu nospiesta kāda neredzama pauze. Pēkšņi neskanēja ne lapu, ne putnu dziesmas un pat mākoņi miera stājā šķiet godināja šo brīdi.

Mēs ar mammu pie viņa varējām tikt nākamajā dienā. Mums teica, ka viņš ir miris, taču viņš bija silts un elpoja. Grūti noticēt un pieņemt, ka tikai pateicoties daudzajiem vadiņiem un aparātiem, kas darbināja viņa plaušas. Pēc protokola viņiem viņš bija jāuztur pie dzīvības 48 stundas. Mēs ar mammu vēl nesapratām, cik mums tā ir liela dāvana. Sēdēt blakus, turēt rokas, apskaut, runāt, raudāt, pieņemt, atvadīties un mēģināt atlaist. Es bailēs vēroju viņa nosaitēto, tūskas pilno galvu, krūškurvi, kas braši cilājās, klausījos sirdspukstos, glāstīju roku un neprātīgā izmisumā un nožēlā raudāju par to, ka nekad viņam nebiju pateikusi, ka mīlu. Varbūt biju, nezinu, šaubos. Bet noteikti ne tā, pa īstam, no sirds. Raudāju pateicībā, ka pavisam nesen vēl runājāmies, kad piezvanīju, lai apsveiktu dzimšanas dienā. 

Viņš bija desmit gadus vecāks un manā bērnībā un jaunībā nebija daudz klātesošs. Es viņam vienmēr biju “sīkā” - mazā, gudrā un prātīgā māsa, bet viņš - melnā avs, atkarībnieks un neveiksminieks. Patiesībā es vienmēr biju nocietinājusies, egoistiska un augstprātīga, bet viņš vienkāršs, atvērts, draudzīgs un labdabīgi vientiesīgs. Mēs katrs dažādi remdējām un slēpām savas bērnības sāpes, taču līdz viņa sirds atvērtībai man bija kā līdz Mēnesim. Es raudāju, jo nebiju izmantojusi iespēju tuvoties brālim. Nekas nekad to vairs nevarēs atgriezt un labot un mana sirds šķīda lauskās, lēni un sāpīgi griežoties manā miesā.  

Mammai bija jādod atļauja atslēgt savu dēlu no mākslīgās elpināšanas aparātiem. Mēs varējām palikt blakus vai iziet ārā pagaidīt. Mēs izvēlējāmies pēdējo, jo nespējām vērot sava mīļā cilvēka nāves fizioloģiskos procesus un pēdējos gārdzošos elpas vilcienus. Viņi teica - pēc pusstundas - taču pagāja stunda. Viņi teica - viņam bija stipra sirds. Jā, viņam bija.

Pēc nedēļas mēs atkal viņu redzējām  - zārkā, viscaur nemākulīgi sagraizītu un sašūtu seju, veicot tiesu ekspertīzi. Man bija neizsakāmi žēl viņa bērnu, kuri neredzēja viņu vēl pirms šīs brutālās iejaukšanās. Es viņus mierināju sakot, ka tas vairs nav tētis.. tā ir tikai čaula, kas palikusi. Un es biju laimīga, ka man bija iespēja viņu satikt vēl siltu un pulsējošu. Es bērēs dziedāju un kāda manis daļa droši vien līdz ar citiem radiem domāja, ka esmu jukusi. Vai ka esmu afekta un šoka stāvoklī. Var jau būt. Bet es jutu, ka brālim tagad ir labāk. Viņš bija brīvs.

Mani mierināja sapnis, kuru redzēju naktī  pirms vēl tikām slimnīcā. Es sēžu pie Arta ķermeņa, kurš guļ uz galda, un sargāju. Pēkšņi man pienāk klāt vēl viens Artis, smaidīgs kā vienmēr un joko, ka tam viņa ķermenim uz galda ir jocīgas kurpes… mēs abi smejamies. Viņa klātbūtne izstaro mieru, prieku un gaišumu.. un es zinu, ka viss ir labi. To sajūtu es nēsāju sev līdzi visus turpmākos bēdu un izmisuma gadus.

Vēlāk kā vienmēr savā augstprātībā domāju, kāpēc viņam bija jāaiziet tik pēkšņi, ar grandiozu triecienu pa galvu. Laikam nebija pelnījis sagatavošanās un atvadu laiku, lai varētu doties prom pie "pilnas apziņas" un “nožēlot grēkus”. Taču pēc vairākiem gadiem sāku nojaust, ka tā iespējams ir bijusi liela dāvana, kuru viņš bija nopelnījis nemaz necenšoties nopelnīt. Varbūt viņš bija sasniedzis gala mērķi, vēl atrazdamies pusceļā. Es arī tā gribētu.

Vēl kādu brīdi pēc notikušā gribas cīnīties, aizstāvēt brāli un sodīt vainīgos. Par nolaidību, neprofesionalitāti un bezatbildību. Taču es nespēju, jo es esmu tikpat vāja, cik mūsu policija un tiesa. Dziļumos es jūtu un zinu, ka ne man tiesu spriest. Dieva priekšā visi mati ir saskaitīti. Viss ir noticis tā, kā jānotiek. Es spēju piedot.  Šī jaunatklātā padevība, pazemība un paļāvība kā jēls pušums un kaila asiņojoša sirds ved mani tālāk manā ceļā, kuru ir pavērusi brāļa nāve. Turpmākie mēneši paiet ciešā Dieva klātbūtnē. Esmu tik uzšķērsta un ievainota, ka pēc daudziem gadiem viņš atkal var man pietuvoties un es varu viņu sajust.

Viņa žēlastībā iesākas mana jaunā “iekšējā klejotāja” dzīve, kvēli un azartiski metoties savas garīgās tumsas un pazemes valstībā, cīnoties ar savām ēnām, dēmoniem un pūķiem, ik pa laikam attopoties augšpasaules un Gara svētībā un spožumā. Vienlaikus dziļi laižot saknes zemē un audzējot stiprus zarus debesīs, lai mans stumbrs sīksti varētu augt viduspasaulē.

Es nezinu, kāpēc šis stāsts nāk šodien. Nav kāda īpaša atceres diena vai iemesls. Es pēdējā laikā neko nerakstu. Varbūt kādam tas ir jādzird. Varbūt kāda porcija sāpju un asaru atkal ir gatavas tikt atlaistas. Tagad es saprotu, ko gudri cilvēki domājuši, sakot “tev joprojām sāp un vienmēr sāpēs, bet tu vairs [tik ļoti] neciet..” Un tā ir ar visu. 

Kapos es esmu bijusi tikai vienu reizi četrarpus gados, jo Artis ir vienmēr kopā ar mani šajā neprātīgajā dzīvības un nāves ceļojumā.

Nav komentāru

Komentēt