Baltais karogs

Vai zaudējums var būt vērtīgāks par uzvaru?

Mana pieredze rāda, ka var. Uzvaras mēdz maksāt pārāk dārgi, lai tās sauktu par uzvarām. Mans iekšējais ceļš un karte rāda, ka neveiksme, padošanās un zaudējums var būt svarīgāks par ego “šķietamo un izdomāto” uzvaru.

Iekšējās cīņās, tāpat kā ārējās mēs izmantojam līdzīgus atskaites punktus un sistēmu, kura mums joprojām nav iemācījusi, ka kļūdīties ir normāli, atzīt un labot kļūdas ir drosmīgi, būt “vāj(āk)am”, ievainojamam, sarunāties ar “ienaidnieku” ir normāli un veselīgi, padoties un zaudēt var būt drosmīgi. Vārdu sakot mūsu uzvaras ēnā dus vesela virkne ļauno, neatzīto un apspiesto tumsas briesmoņu, kurus atsakāmies saredzēt sevī un projicējam ārpusē.

Cilvēka nespēja piedzīvot kļūdīšanās, pazemojuma, atraidījuma, vainas un kauna sajūtu, liek viņam izvēlēties nāvi un “citus dievus”.

Izlasu skopi publicēto pāvesta Franciska vēsti “Stiprākie ir tie, kas redz situāciju, domā par tautu un ir drosmīgi pacelt balto karogu un sākt sarunas. Sarunas nekad nav padošanās. Tā ir drosme nenovest valsti līdz pašnāvībai” un manī sāpīgi saklikšķ pa vietām jau pāris gadus nenoformulētās, neskaidrās sajūtas.

Jo ir gribējies dusmoties un bļaut līdz ar citiem, ir gribējies ieņemt puses un vainot sliktos, ir gribējies palīdzēt labajiem, lai pati justos labāk. Ir gribējies "gaismas uzvaru pār tumsu"! Ļoti cilvēcīgi. Ir trāpīts pa izdzīvošanas, drošības un piederības pogām. Un vienlaikus es kauna un vainas pārņemta nekad neesmu varējusi dalīt, līdzpārdzīvot un iesaistīties šai situācijā ne vairāk kā tīri cilvēciski.

Apzināties, ka cilvēku (un ne tikai) dzīvības ir (un vienmēr bijušas) mazāk vērtas, kā lielvaru intrigas, politiskās spēlītes, atsevišķu personu un valstu egocentrisms un infantilisms, ir traģiski. Jo tas arī sāpīgi izgaismo kā mūsu individuālo, tā sabiedrības kolektīvo psiholoģiskās attīstības un apziņas līmeni, kurā esam iesprūduši jau tūkstošiem gadu par spīti visai pārējai “(r)evolūcijai”. Kad pieauguši cilvēki masveidā iesprūst neattīstītās, nenobriedušās bērnu un pusaudžu psihēs, kad aci pret aci un zobu pret zobu joprojām ir norma, tad kādas gan cilvēcei ir cerības? Un es nerunāju tikai par tiem, viņiem, citiem.. es runāju par sevi un par tevi, kas joprojām noliedz savu saistību un līdzatbildību par visu notiekošo.

Runā, ka ir gandrīz neiespējami pārtraukt šo lielvaru kara teātri, kurā tik daudz marionetes tiek raustītas aiz diedziņiem. Kur ir iesaistīts tik daudz interešu un mamona (naudas, varas, statusa). Bet manuprāt var gan. Vienmēr ir izvēle. Kā indivīdam, tā visai sabiedrībai. Tikai tas prasītu dārgāko, kas ir. Individuālā līmenī Ego sakāvi. Atzīt, ka šī ir traģiski kļūdaina politiska spēle ar īstām dzīvībām, ar īstām nāvēm. 

Glābjot lielo vīru mazos Ego, tiek upurēti tūkstošiem cilvēku, turklāt tūkstoši ir spiesti piedalīties no malas un kā amfiteātrī vērot gladiatoru cīņas, izspēlējot savas iekšējās tirādes, iejūtoties upuru un glābēju lomās, stiprinot savas egocentriskās ierakumu pozīcijas. Kolektīvā līmenī tas draudētu ar šīs “dārgās” sistēmas sabrukumu. Kurš gan riskēs no tās izkrist?

Ko valstu līderiem būtu svarīgāk glābt - savu cieņu, godu un dzīvību vai savu zemi, tautu, tās dzīvību? Un, ja līderis nepārstāv tautas viedokli, vai tai ir teikšana? 

Tikai tad, kad mēs individuāli un kolektīvi spēsim glābt sevi, tautas un zemes, mēs spēsim pievērsties arī Zemes glābšanai.

Runā, ka gudrākais piekāpjas. Un tas nav zaudējums, jo kādā brīdī mēs spējam saredzēt to, ko mēs parasti neredzam.

Ja nu gaisma, kas tevī, ir tumsa, cik lielai tad jābūt pašai tumsai? *Mt 6:23

Nav komentāru

Komentēt