Iekšējā pieredze. Piezīmes par kontemplāciju | Tomass Mērtons

Neuzdrošināšos komentēt “izcilā garīgā meklētāja, mistiķa un domātāja” Tomasa Mērtona bagātīgos tekstus par cilvēka apziņas maiņu un padziļināšanos, par garīgumu un Dievu caur kristīgo prizmu un vēsti. Šoreiz citāti izteikti atspoguļo manas šī brīža garīgās norises; varbūt noderēs kā impulss vēl kādam ceļa gājējam.

Iekšējā patība ir tikpat liels noslēpums kā Dievs un, tāpat kā viņš, izvairās no jebkādām koncepcijām, kas mēģina to satvert un pārvaldīt. To nav iespējams sasniegt, un to nevar pierunāt atklāties, izmantojot kādu norisi, arī ne meditāciju. Viss, ko varam paveikt, ir izveidot sevī kaut ko no klusuma, pazemības, atraisītības, sirds šķīstības un vienādas attieksmes pret visu, lai iekšējā patība kautrīgi un neparedzami izpaustu savu klātbūtni. Tā ir jauna un nedefinējama mūsu dzīvās esamības patība.

Ja ieejam sevī, mēs atrodam savu īsto patību un tad pārejam “pāri” iekšējam “es”, dodamies uz priekšu nebeidzamajā tumsā, kurā sastopam visvareno “Es Esmu”.

[Saskaņā ar kristīgi mistisko tradīciju] cilvēks nevar atrast savu iekšējo centru un pazīt Dievu tik ilgi, kamēr ir saistīts ar rūpēm un ārējās patības vēlmēm. Brīvība iekļūt savas esības iekšējā svētnīcā tiek liegta tiem, kurus saista atkarība no savu iegribu un maņu apmierināšanas. Iespiešanās mūsu esības dziļumos ir atbrīvošanās no pierastā apzināto un daļēji apzināto maņu iespaidu plūduma, kā arī un vēl noteiktāk - no neapzinātajām tieksmēm un pārmērīgu kaislību skaļuma.

Tuksneša tēvi devās tuksnesī, nevis lai meklētu tīru garīgu skaistumu vai intelektuālu gaismu, bet lai redzētu Dieva seju. Un viņi zināja, ka pirms tam būs jācīnās ar viņa ienaidnieku. Viņiem bija jāizdzen no sevis sātans, kas bija smalki iekārtojies to ārējā patībā. Viņi devās tuksnesī, nevis lai studētu spekulatīvas patiesības, bet lai cīnītos ar praktisko ļaunumu; nevis lai attīstītu savu analītisko prātu, bet lai šķīstītu savu sirdi. Nevis lai kaut ko iegūtu, bet lai atdotu sevi. Atsakoties no kaislībām un piesaistīšanās, sitot krustā savu ārējo patību, viņi atbrīvoja iekšējo - jauno cilvēku “Kristū”.

Stāsts par Ādama izraidīšanu no Paradīzes simboliski stāsta, ka cilvēks ir ticis radīts kā kontemplatīva būtne. Izraidīšana no Paradīzes bija atkrišana no vienotības. Platoniskie grieķu tēvi pat mācīja, ka cilvēces sadalīšanās divos dzimumos bija grēkā krišanas rezultāts. Sv. Augustīna attieksme pret šo stāstu ir piesardzīgāka un iejūtīgāka. Viņš teicis, ka Ādama, cilvēka iekšējās un garīgās patības, kontemplatīvās esības grēkā krišanā vainojama Ieva - tā ārējā, materiālā, praktiskā un aktīvā esība.

Cilvēks atkrita no kontemplatīvās vīzijas vienotības un nokļuva aktīvās, pasaulīgās esamības sašķeltības, sarežģītības un apjukuma stāvoklī. Tā kā pēc grēkā krišanas cilvēks kļuva pilnībā atkarīgs no ārējām nejaušībām, tas nokļuva pasaules objektu trimdā. Katrs no tiem var cilvēku maldināt un paverdzināt. Tā kā cilvēks vairs nebija centrēts uz Dievu un savu iekšējo garīgo patību, viņam viss bija jāredz un jāapzinās pašam, it kā pats būtu sev dievs. Cilvēkam bija jāiepazīst sevi kā pseidoobjektu, no kura ir attālinājies. Un, lai kompensētu šīs attālināšanās nestās mokas un vilšanos, viņam ir jāmēģina apbrīnot, apliecināt un apmierināt pašam sevi uz citu sev līdzīgu cilvēku rēķina.

Tad rodas sarežģītie un sāpīgie mīlestības un naida, kaislību un baiļu, melu un attaisnojuma tīkli, kuri mūs visus sasaista.  Šādā stāvoklī cilvēka prātu paverdzina nebeidzamas rūpes par visu ārējo, pārejošo, iluzoro un triviālo. Un, pārņemts ar svešām ēnām un formām, viņš vairs nespēj redzēt pats savu iekšējo "seju" un atpazīt savu identitāti Garā un Dievā, jo tā ir apslēpta, neredzama un neizsakāma. Bet cilvēks ir zaudējis drosmi un ticību, bez kuras nespēj būt apmierināts ar to, ka ir "neredzams". Viņš ir nožēlojami atkarīgs no pašvērtējuma un pašapliecināšanās. Tas nozīmē, ka cilvēks ir pilnībā attālinājies no Dieva un no savas īstās patības, jo ne Dievā, ne mūsu iekšējā patībā nav iespējama kāda agresīva pašapliecināšanās, tur ir tikai skaidra mīlestības un patiesības klātbūtne.

Tātad cilvēks ir izraidīts no Dieva un no savas dziļākās patības. Viņš ir kārdināts meklēt Dievu un laimi ārpus sevis. Līdz ar to šī laimes meklēšana patiesībā kļūst par bēgšanu no Dieva un no sevis; par bēgšanu, kas aizved cilvēku aizvien tālāk no realitātes. Bet cilvēkam ir jāatgriežas Paradīzē. Viņam ir jāatklāj sevi, jāatgūst pašcieņa, atkal jāatrod zaudētais saprāts, jāatgriežas pie savas patiesās identitātes.

Sekulārais un sakrālais atspoguļo divus atkarību veidus. Sekulārā pasaule ir atkarīga no lietām, no kurām tai ir jānovēršas, lai aizbēgtu no sava tukšuma. Tā ir atkarīga no mākslīgu vajadzību radīšanas un vairošanas, tās it kā apmierinot. Tātad sekulāra pasaule ir pasaule, kas izliekas, ka slavina cilvēka brīvību, bet patiesībā cilvēku paverdzina lietas, no kurām viņš ir atkarīgs.

Sekulārā sabiedrībā cilvēks pats ir atsvešināts un kļūst par "lietu" nevis personu, jo ir pakļauts likumam, kas ir zemāks par viņu un ārpus viņa. Cilvēks ir savu pieaugošo vēlmju, nemiera, neapmierinātības, trauksmes, uztraukuma un savu baiļu objekts, bet galvenais - vainas apziņa pārmet tam neuzticību savai iekšējai patiesībai. Lai izbēgtu no savas vainas apziņas, cilvēks arvien dziļāk grimst neīstumā, turpretī sakrālā sabiedrībā cilvēks neatzīst atkarību ne no kā zemāka kā viņš pats, ne ari no kaut kā tāda, kas telpiskā nozīmē ir "ārpus" tā. Cilvēka vienīgais Kungs ir Dievs. 

Sekulārā dzīve, izmantojot dažādus jauninājumus un dažādību, ir veltīta izmisīgai bēgšanai no bailēm par nāvi. Tomēr, jo vairāk pieķeramies sekulārām cerībām, jo vairāk tajās viļamies. Un, jo vairāk šis cerības mūs pievil, jo izmisīgāk mēs atkal no jauna dodamies uzbrukumā un kaļam jaunas, arvien ekstravagantākas cerības. Arī tās mūs pieviļ. Un šādi mēs atgriežamies pie tā neciešamā stāvokļa, no kura bezcerīgi esam centušies izbēgt.

“Nekas cilvēkam nav tik neizturams kā pilnīgs miers bez kaislībām, darbības, uzmanības novēršanas un kaut kā jauna apguves. Tad cilvēks jūt savu niecību, neīstumu, nepietiekamību, atkarību, vājumu un tukšumu."  Blēzs Paskāls

Sekulāra sabiedrība savā būtībā velta sevi tam, ko Paskāls sauc par "uzmanības novēršanu", tas ir - kustībai, kurai svarīgākā ir ciešanu nomierināšanas anestezējoša funkcija. Visas sabiedrības bez izņēmuma savā ziņā ir "sekulāras". Tomēr patiesi sekulāra ir tāda sabiedrība, kas nespēj samierināties ar nevainīgu bēgšanu no sevis. Arvien vairāk un vairāk tā neremdināmi tiecas pēc jaunām vajadzībām un prasībām, cenšoties rast apmierinājumu ar netaisniem, ļauniem, pat noziedzīgiem paņēmieniem. Tā arī uzplaukst tādi ekonomiski bezjēdzīgi uzņēmumi, kuri pastāv tikai peļņas gūšanai, nevis kaut kā radīšanai un kuri mākslīgi rada vajadzības, kas tiek apmierinātas ar lētiem un ātri izlietojamiem produktiem. Līdz ar to izraisās kari, kad ražotāji savā kontrolē cenšas iegūt tirgus un izejmateriālu avotus.

Patiesi sakrāla attieksme pret dzīvi nekādā nozīmē nav bēgšana no tukšuma izjūtas, kura apņem mūs, kad esam vienatnē ar sevi. Gluži pretēji - tā iespiežas šajā tumsā un tukšumā, apzinoties, ka Dieva žēlastība transformē mūsu tukšumu Dieva templi, un ticot, ka mūsu tumsā Dieva gaisma ir apslēpusi sevi. Tātad sakrāla attieksme ir tāda, kas nerodas no mūsu tukšuma, bet drīzāk ieiet tajā ar apbrīnu un godbijību un ar apziņu par mistēriju.

Tas ir vissvarīgākais iekšējās dzīves atklājums. Arējā patība baidās un novēršas no tā, kas ir aiz tās un pārsniedz to. Tā baidās no iekšējās patības šķietamā tukšuma un tumsas. Traģiski, ka "uzmanības novēršana" ir bēgšana no visreālākā un vispatiesākā mūsos. Tā ir bēgšana no dzīves un no pieredzes. Tas ir mēģinājums novietot objektu plīvuru starp prātu un tā pieredzi par sevi. Tādēļ ir nepieciešama liela drosme un garīga enerģija, lai aizgrieztos no "uzmanības novēršanas" un sagatavotos sastapt nepastarpināto pieredzi par dzīvi, kas ir neizturama ārējam cilvēkam. Tas ir iespējams tikai tad, kad ar Dieva dāvanas palīdzību (Akvīnas Toms teiktu, ka tā ir bijības dāvana jeb svēts apbrīns) spējam saskatīt savu iekšējo esību nevis kā vakuumu, bet kā bezgalīgu dziļumu, ne kā tukšumu, bet kā piepildījumu. Šī maiņa perspektīvā nav iespējama tik ilgi, kamēr baidāmies no sava tukšuma, no bijības, no nabadzības, no garlaicības - tik ilgi, kamēr bēgam no sevis.

Mums ir nepieciešama Dieva dāvana, kas ļauj mums atrast ne tikai sevi, bet arī Dievu. Tad mūsu tukšums kļūst par Dieva pilnību. Tas nav iespējams bez atbrīvošanās, kuru ietekmē komunikācija un pazemība. Tai nepieciešams nevis talants, nevis tikai gudrība, bet bēdas, pāri plūstoša mīlestība un uzticība.

Cilvēks, kura dzīves uzskats pilnībā ir sekulārs, iekšēji ienīst sevi, vienlaikus šķietami mīlot. Šāds cilvēks ienīst sevi tādā nozīmē, ka nespēj būt "viens pats" ar sevi. Un, ienīzdams sevi, viņš ienīst ari Dievu, jo nevar palikt tajā iekšējā vientulībā, kura ir jāizcieš un jāpieņem, pirms var atrast Dievu. Šāda cilvēka sacelšanās pret savu iekšējo vientulību un nabadzību pārvēršas lepnumā. Lepnums ir ārējās patības fiksācija uz sevi un visu pārējo patības elementu, par kuriem tā nespēj uzņemties atbildību, noliegšana. Tas ietver iekšējās patības noliegšanu ar tās šķietamo tukšumu, nenoteiktību un tās tumšajām un nezināmajām iezīmēm. Lepnums ir maldīgā savu spēju realizēšana, kas patiesībā ir tikai iluzora tēla veidošana. Pūles, kas nepieciešamas šīs ilūzijas aizsardzībai un pamatošanai, izskatās pēc spēka. Bet patiesībā šī fiksācija uz to, kas neeksistē, tikai izsmeļ un sagrauj mūsu esību.

Pastāv smalka, bet neizbēgama saikne starp "sakrālo" attieksmi un cilvēka iekšējās patības pieņemšanu. Atzīšanas process, kas akceptē mūsu apslēpto un nezināmo patību, rada izjūtu par dievišķā klātesamību mūsos. Šī sakrālā godbijība nav vienkārša maģiska ilūzija, bet reāla garīgās enerģijas atbrīvošanās izpausme, liecība par mūsu iekšējās saiknes atjaunošanu ar to, kas ir mūsos dziļākais.

Sakrāla ir cieņas, godbijības un klusuma piepildīta attieksme tās mistērijas priekšā, kas rodas mūsos, kad sākam apzināties savu iekšējo patību. Klusumā, cerībā, gaidās un neziņā ticības cilvēks nodod sevi dievišķajai gribai - nevis kā kādam patvarīgam maģiskam spēkam, kura neizprotamie lēmumi ir jāatšifrē, bet kā pašas realitātes un dzīves straumei. Līdz ar to sakrāla attieksme ir dziļa un fundamentāla realitātes respektēšana, lai arī kādā jaunā formā tā sevi izpaustu.

Sekulāra attieksme ir tāda, kurā acīmredzami nav respekta pret realitāti, kurai laicīgais prāts tiecas uzspiest savus raupjos modeļus. Sekulārs cilvēks ir savu stereotipu, priekšstatu un ierobežojumu kalps. Ticīga cilvēka ideāls ir būt brīvam no stereotipiem un elastīgam savās neatkarīgajās atbildēs katrai jaunai dzīves plūsmas kustībai. Es saku, ka tas ir "ideāls", lai no tā izslēgtu tos kuru ticība nav tīra, bet ir vienkārši vēl viena priekšstatu forma, kas valda ārējā cilvēkā - iepriekš pieņemts uzskats, nevis dzīva reakcija uz logosu katrā jaunā situācijā. Pastāv "cieta" un sastingusi reliģiskā ticība, kas nav patiesi dzīva un garīga, bet pilnībā mājo ārējā patībā un ir konvencionālisma un sistemātisku aizspriedumu auglis.

Aktīvajā kontemplācijā cilvēks kļūst spējīgs dzīvot sevī. Viņš mācās justies labi ar savām domām, arvien vairāk kļūdams neatkarīgs no arējiem atbalsta avotiem. Viņa prātu nomierina nevis pasīva atkarība no tā, kas ārpus viņa - uzmanības novēršana, izklaides, sarunas un ir darbi -, bet viņa konstruktīvā aktivitāte. Tas nozīmē, ka cilvēks gūst iekšēju apmierinājumu no garīga radošuma - domājot pats savas domas, veidojot savus īpašus spriedumus, raugoties uz savu dzīvi un vadot to saskaņā ar savu iekšējo patiesību, kas ir atklāta meditācijā tuvība ar Dievu. Viņš rod spēku nevis no tā, ko gūst no lietām un cilvēkiem, bet atdodot sevi dzīvei un citiem ap sevi. Viņš atklāj dzīves noslēpumu mīlestības radošajā enerģijā nevis mīlestībā kā sentimentālā vai jutekliskā apmierinājumā, bet kā pilnīgā un sevi atdodošā brīvības izpausmē.

Kontemplatīva cilvēka rīcība un sirds skaidrība nosaka, ka viņa dzīvei ir raksturīga liela vienkāršība un iekšēja brīvība. Tajā cilvēks nemeklē neko īpašu un neprasa kādu sevišķu gandarījumu. Cilvēks ir apmierināts ar to, kas ir. Viņš dara to, kas ir jādara, un, jo konkrētāka ir šī darbība, jo labāk. Cilvēks neuztraucas par veikuma rezultātiem. Viņš ir apmierināts ar to, ka tam ir labi motīvi, un pārāk neuztraucas par kļūdām. Līdz ar to cilvēks var plūst līdzi dzīvības straumei un katrā brīdī palikt kopā ar Dievu esošā brīža apslēptībā un vienkāršībā, apzinoties savus acīmredzamos uzdevumus.

Šī kontemplācija ir vēl tīrāka, ja cilvēks to speciāli "nemeklē". Šāda "staigāšana kopā ar Dievu" ir viens no vienkāršākajiem un drošākajiem lūgšanas veidiem. Tas nekad nepiesaista kāda cita uzmanību un vismazāk tā, kurš pats to piedzīvo. Šāds cilvēks drīz iemācas negribēt redzēt. Tā ir viņa brīvības cena.

Sv. Antonijs ir teicis: "Vistīrākā ir tā lūgšana, kurā mūks vairs neapzinās ne sevi, ne ari to, ka lūdz." Cilvēki bieži domā, ka šis Sv. Antonija izteikums attiecas uz kādu īpatnēju psiholoģisku iedziļināšanos kaut ko līdzīgu mistiskam miegam. Patiesībā tas attiecas uz nesavtīgu apziņu, garīgu brīvību un vieglumu kas pārsniedz visus īpašos psiholoģiskos stāvokļus un nav neviens no šiem "stāvokļiem". 

Tiem, kas vēlas būt kontemplatīvi, ir jāsargās no smaga, inerta apstulbuma, kurā prāts pārņemts pats ar sevi. Palikt iegrimušam savā tumsā nenozīmē būt kontemplatīvam, un nevienam nav jāmēģina "apstādināt" prāta darbību un nav jāpaliek fiksētam uz savu tukšumu. Drīzāk mums cerībā un ticība ir jāiziet no sava tukšuma un jāmeklē atbrīvošanās Dievā. Maskēto kontemplatīvo cilvēku no laicīgām rūpēm atbrīvo viņa tīrie nodomi. Viņš vairs nemeklē sevi rīcībā.

Sv. Gregors apgalvo, ka kaismīgas un pat vienkāršas koncepcijas ir jātur atstatus no kontemplācijas. Garam ir jāuzkāpj tumsā bez jebkādiem jēdzieniem. Jo vairāk gars progresē attīstībā, jo vairāk tas saprot, ka dievišķā daba ir neredzama. Atstājot aiz sevis visus tēlus, ne tikai tos, kurus var uztvert ar maņām, bet arī tos, kurus saskaņā ar prāta pārliecību var uztvert, tas iet arvien tālāk un vai lūgšanā un ir sasniedzis kaut ko līdzīgu svētai vienaldzībai, ļaujoties Dieva gribai. Ar lielu gara cīņu tas iespiežas Neredzamajā un Nezināmajā un tur redz Dievu.

Šī Dieva "vīzija" ir vīzija tumsā un līdz ar to nav tā vīzija, kuru bauda svētīgie Paradīzē. Un tomēr tā ir līdzvērtīga reāla un patiesa saikne ar Dievu. Galvenā atšķirība ir tā, ka šī vīzija nav skaidra un "redzama". Patiesībā gars redz Dievu, tieši saprotot, ka Dievs tam ir absolūti neredzams. Šajā pēkšņajā, dziļajā un pilnīgajā neredzēšanas pieņemšanā tas tālu aizraida visas konceptuālās meditācijas atliekas un līdz ar to atbrīvojas no garīgajiem šķēršļiem, kas stāv starp viņu un Dievu.

Domas, gaisma un garīgi tēli ir, tā sakot, priekškari vai aizsegi, kas apsedz tiešo, kailo jūtīgumu ar kuru gars pieskaras dievišķajai esībai. Kad šie priekškari ir noņemti, tad cilvēks var pieskarties vai - drīzāk cilvēkam tad pieskaras Dievs mistiskajā tumsā. Intuīcija aizsniedz Dievu ar vienu pēdējo lēcienu, ar ekstāzi, kurā tas upurē sevi un nodod sevi Dieva transcendentajai klātbūtnei. Šajā pēdējā "neziņas" darbībā visbeidzot tiek aizvērta plaisa starp mūsu garu kā subjektu un Dievu kā objektu, un šajā mistiskās mīlestības apskāvienā mēs zinām, ka mēs un Dievs esam viens vesels. Tā ir piesātinātā jeb mistiskā kontemplācija īstākajā šī termina nozīmē.

"Tumsas stars", ar kuru Dievs izgaismo mūsu dvēseli pasīvā kontemplācijā, padara mūs vienaldzīgus pret sevi, pret savām garīgajām ambīcijām un mūsu pašu "stāvokli". Ja ļaujam Dieva gaismai iespīdēt savas dvēseles dziļumos tā, kā šī gaisma to vēlas, un atturamies no pārāk ziņkārīgas sevis izpētes, pakāpeniski pārstāsim uztraukties par sevi un aizmirsīsim šos nevajadzīgos jautājumus. Šī vienaldzība un uzticība ir mistiska žēlastība, dievišķā padomdevēja dāvana. kas atstāj visus lēmumus Dieva ziņā bezvārdu tagadnē, kurai nav nepieciešami ne skaidrojumi, ne projekti, ne plāni. Meistars Ekharts teicis, ka mistiskā Dieva mīlestība neuzdod jautājumus.

Katru dvēseli vājina un padara aklu pieķeršanās radītām lietām, kuras tā tiecas mīlēt iedzimtā grēka dēļ. Tātad Dieva gaisma ietekmē dvēseli, tāpat kā saules gaisma ietekmē slimu aci. Tā rada sāpes. Dieva mīlestība ir pārāk šķīsta. Netīru un neveselu dvēseli, kuru vājina pašas savtīgums, šokē un atbaida Dieva šķīstība. Tā nevar saprast Dieva gaismas radītās ciešanas, Šo dvēseli ir veidojušas idejas par Dievu - idejas, kas balstās uz dabiskām zināšanām un neapzināti sekmē sevis mīlestību. Tomēr Dievs iebilst šīm idejām.  Viņa gaisma noraida un sagrauj visus dabiskos priekšstatus, kurus dvēsele ir izveidojusi par Dievu. Pieredze par Dievu piesātinātajā kontemplācijā ir pretstatā visam un tomēr mēs atrodam, ka viss, ko ir iespējams saprast vai ko iespējams velēties, vēl nav Dievs, bet Dievs mirdz tajā tumsā, kur beidzas prāta vēlmes. (Meister Eckhart: A Modern Translation).

"Vārds nenāk ar kādu skaņu, bet tas ir caururbjošs; tas nerunā, bet iedarbojas uz dvēseli; tas nekliedz ausīs, bet čukst sirdī. Šai sejai nav formas, bet tā savu veidolu iespiež dvēselē; to nesastop ķermeņa acis, bet tā iepriecina sirdi." (Sv. Bernārs 31. sprediķis, Cantica, n. 6).

Šī tumsa paliek tikpat tumša kā vienmēr, un tomēr tā šķiet gaišāka nekā pusdienlaiks. Dvēsele ir iegājusi jaunā - bagātīgas pieredzes pasaulē, kas pārspēj visas citas zināšanas un jebkādas citas mīlestības līmeni. No šī brīža visa dzīve ir pārveidota. Lai gan arēji ciešanas un grūtības var būt vēl daudzkārt lielākas, dvēseles iekšējā dzīve ir kļuvusi pavisam vienkārša. Tā sastāv no vienas domas, vienām raizēm un vienas mīlestības TIKAI DIEVS. Visas dvēseles acis ir fiksētas uz viņu. Šis dvēseles skats ietver visu pielūgsmi; tas ir nepārtraukts upuris, kas piedāvā Dievam nebeidzamu izlīdzināšanos.

Tā ir pilnīga lūgšana, pilnīga pielūgsme. Tā ir tīra un vienkārša mīlestība, tā mīlestība, kura, kā teicis Sv. Bernārs, absorbē visas citas dvēseles aktivitātes. Dvēselē piesātinātā Dieva mīlestība vieno visus tās spēkus un ceļ tos pretī viņam, arvien vairāk nodalot tās vēlmes un pievilcīgumu no pasaules un iznīcīgajām lietām. Pati to neapzinoties, dvēsele ātri progresē un kļūst brīva, talantīga un spēcīga, bet tā nedomā par sevi. Tā neredz neko un nevienu ka tikai Dievu. Dvēsele ir sasniegusi garīgās dzīves briedumu apgaismības ceļu un tiek vadīta uz pilnīgu vienotību ar Dievu.

Mēs sākam redzēt arējās esības neesamību un trivialitāti. Un, tā kā vēl arvien pilnībā identificējamies ar ārējo esību, tas nozīmē, ka atbilstoši visiem saviem nodomiem un mērķiem sākam sevi pieredzēt kā ļaunas, bezdievīgas, negodīgas un pilnībā nicināmas būtnes. Mums to nepieciešams pieredzēt. Tik ilgi, kamēr dzīvojam tikai savā ārējā apziņā un pilnībā identificējam sevi ar virspusējo un pārejošo savas esības pusi, esam pilnībā iegrimuši irealitātē. Kaismīga pieķeršanās irealitātei ir visa grēka sakne, kas formāli ir pazīstama kā lepnums. Tas ir apliecinājums mūsu neesamībai kā augstākajai realitātei, kuras labā dzīvojam un kura ir pretēja Dieva esībai un patiesībai. Tādēļ mums ir jāatraisās no irealitātes, kas ir mūsos, lai būtu vienoti ar realitāti, kas ir dziļāk mūsos un ir mūsu patiesā patība - mūsu dziļākā patība Dievā.

Tādā mērā, kādā mūsu garīgo dzīvi veido domas, vēlmes, darbības, pielūgsmes un mūsu ārējās patības projekcijas, tā ir līdzdalīga neesamībā un ārējās patības maldīgumā. Protams, tīri ārēja garīguma nemaz nav. Lai arī cik ārēja būtu mūsu garīgā dzīve, ja tā sakņojas godīgumā, tā balstās uz iekšējo cilvēku un līdz ar to ir vērtīga Dieva acis. Tomēr mūsu dzīves mērķis ir aizvest visus centienus un vēlmes iekšējās patības svētnīcā un atļaut, lai tās visas vada iekšēja un Dieva iedvesmota apziņa. Tas ir žēlastības darbs.

Lielais apgaismības ceļa paradokss, kad mistiskā dzīve sākas un tās attīstība jau ir kļuvusi vērā ņemama, ir tas, ka šis ceļš rada maldīgu iespaidu - visa garīgā dzīve ir sagruvusi un attīstība beigusies. Cilvēkam pēkšņi šķiet, ka viņš iet atpakaļ. Tā notiek tāpēc, ka garīgā dzīve vairs nav mūsu pašu nemākulīgo, ierobežoto, apzināto centienu rezultāts, bet to veido apslēptā Dieva darbība mūsos. Tagad tā gandrīz vienmēr ir kaut kas tāds, kas ir neatkarīgs no mums pašiem. Kad sākas pasīvā kontemplācija, izjūtam noteiktus centienus un opozīciju. Tā ir Jēkaba cīņa ar eņģeli, iekšējā cilvēka cīņa ar ārējo, kritušās dvēseles cīņa ar Dievu.

Ir divi šķīstīšanas līmeņi - ārējo un iekšējo maņu attīrīšana, kas savā ziņā sagatavo mūs pilnīgai mistiskai dzīvei. Tā tiek saukta par "maņu tumšo nakti" un ir parasts slieksnis, pār kuru ieejam mistiskajā kontemplācijā. Tad ir dziļāka un briesmīgāka nakts - "gara tumšā nakts", kurā ieejam pilnīgā vienotībã ar Dievu. Maņu tumšajā naktī ārējā patība tiek šķīstīta un lielā mērā, lai gan ne pilnībā, iznīcināta. Bet gara tumšajā nakti tiek šķīstīts iekšējais cilvēks. Šis divas naktis ir divas garīgas nāves. Pirmajā ārējais cilvēks "mirst", lai atkal celtos un kļūtu par iekšējo cilvēku. Otrajā naktī iekšējais cilvēks mirs un atkal ceļas tik vienots ar Dievu, ka iekšējais un ārējais cilvēks kļūst viens vesels un starp tiem vairs nav atšķirtības, izņemot to metafizisko dabu.

Līdz ar to tad, kad viss, kas nav kā Dievs, un viss, kas nav ar Dievu izlīdzināts, ir iznests ārā, dvēsele var uzņemt Dieva līdzību. Un nekas tajā nepaliek tāds, kas nav Dieva griba. Tas viss tiek pārveidots Dievā. (Ascent of Mount Carmel, ii. V. 4. Vol. 1).

Tāpēc nesatrauc sevi ar liekām iekšējām darbībām. Izvairies no visa, kas varētu radīt nevajadzīgus sarežģījumus tavā dzīvē. Dzīvo mierā un atslābinies, cik vien spēj, nenovirzies no sava ceļa, lai tiktu iesaistīts dažādos darbos un pienākumos, lai arī kā tev šķistu, ka tie pagodinās Dievu. Veic pienākumus, kas tev ir paredzēti, cik vien pilnīgi vari, ar nesavtīgu mīlestību un liela mierā, lai parādītu savu vēlmi iepriecināt Dievu. Mīli un kalpo Dievam mierīgi un visos savos darbos saglabā veselo saprātu. Rīkojies mierīgi un neuzkrītoši. Meklē vienatni, cik vien spēj. Esi savas dvēseles klusumā un paliec tur nesarežģītā un vienkāršotā gaismā, ar kuru Dievs piepilda tevi. Nepieļauj kļūdu - tiekties pēc īpašām "pieredzēm", par ko lasi lielu mistiķu dzīves biografijās. Neviena no šim žēlastībām nevar tevi padarīt svētu tik pilnīgi kā šī apslēptā un attīrošā gaisma un Dieva mīlestība.

Pārejot visam, ko iespējams zināt un izprast gan garīgi, gan dabiski, dvēsele ar visu savu spēku velēsies nonākt pie tā, KO NEVAR IZZINĀT UN KĀ SIRDĪ TĀ NEVAR IEIET.

Ja esi patiess, ejot pa šo ceļu, tu priecāsies sastapt pārbaudījumus (un krustus), kurus Dievs tev sūta. Lai gan tie var izraisīt intensīvas un mokošas sāpes tavai dvēselei, tu uzņemsi tās mierā, lēnprātībā un iekšējā priekā, izprotot mīlestību, kas nāk ar tām no Dieva, un paļaujoties, ka Dievs izmanto šos instrumentus, lai atjaunotu savu līdzību tavā dvēselē. Dvēselei patīkami vai nepatīkami notikumi pakāpeniski izbāl un pazūd no skata. Vienīgais, kam ir nozīme, ir izpatikt Mīļotajam. Cilvēks atrod līdzīgu prieku mirstīgās esamības baudās un sāpēs, bēdās, ka arī ikdienas priekos.

Tikai tāds cilvēks, kurš var būt mierā ar tukšumu, kuram nav vajadzīgas projekcijas, ārišķības vai runas, kas attaisno viņa paša acīmredzamo bezjēdzību, var būt brīvs no tādu garīgu impulsu liktenīgas pievilcības, kuri liek tam apliecināt sevi un būt "kaut kam" citu cilvēku acīs. 

Kontemplatīvs cilvēks visu reliģisko cilvēku vidū ir tas, kurš, visticamāk, sapratīs, ka nav svētais, un vismazāk centīsies tāds izskatīties citu acīs. Patiesībā viņš ir brīvs no pakļaušanās ārējām lietām, viņam tās ļoti maz rūp. Tajā pašā laikā kontemplatīvam cilvēkam nav arī jāizrāda tas, cik nesvarīgas viņam ir arējās lietas, jo viņā nav ne tieksmes, ne nepieciešamības būt revolucionāram. Šāds cilvēks tās vienkārši neievēro. Tās viņu neinteresē. Viņš ir ar mieru, ka viņu uzskata par idiotu, ja nepieciešams, un šajā kontekstā viņu balsta sena tradīcija. Apustulis Pāvils teicis, ka ir priecīgs būt "muļķis Kristus dēļ". 

Kontemplatīvam cilvēkam nav jābūt sistemātiskam attiecībā ne pret ko, pat ne attiecībā uz acīmredzamo neprātu. Viņš ir mierā ar Dieva gudrību, kas ir cilvēku muļķība, nevis tāpēc, ka tā būtu pretrunā ar cilvēku gudrību, bet tāpēc, ka tā to pilnība pārsniedz.

Ekskursi kontemplācijas tumsā ir kārdinoši ikvienam, kurs ir šizoīds, jo ir ļoti viegli sajaukt šizoīdu iziešanu no sevis ar kontemplatīvām pārdomām. Un daudzi kontemplatīvā žargona formulējumi var sevi parādīt kā fatāli ērtas racionalizācijas iespējas cilvēkam, kurš vienkārši bēg sevī no ārējas realitātes.

Kontemplācija nenovēršas no realitātes un neizvairās no tās. Tā redz cauri virspusējai esībai un iet pāri tai. Tas nozīmē pieņemt parādības, kādas tās ir, un tās sapratīgi izvērtēt. Kontemplatīvās nakts "tumsa" nav radīto lietu noliegšana. Gluži pretēji - kontemplatīvs cilvēks savā veidā konstatē un atklāj visu tādu, kāds tas patiešām ir, un priecājas par to augstākā nozīmē, kad paceļas pāri saskarei ar to, kas ir tikai juteklīgs un virspusējs.

Patiesā kontemplācijā nav spriedzes, jo, kad dāvana ir patiesa, tu neesi no tās atkarīgs, tevi nepakļauj "nepieciešamība" kaut ko pieredzēt. Kontemplatīvs cilvēks nemeklē apliecinājumus sevī, savā pozīcijā vai savā "lūgšanā". Viņš uzticas Dievam, ne sev. Kontemplācijas miers ir dzīvas ticības auglis dievišķās žēlastības darbībā. Kontemplatīvs cilvēks spēj atbrīvoties no sevis un no visa cita, zinot, ka viss, kam viņa dzīvē ir nozīme, ir Dieva rokās un ka pašam nav "jārūpējas par nākamo dienu". Šāds cilvēks pilnībā saprot, kāda jēga ir evaņģēlija vēstij par glābšanu ar Dieva žēlastību, nevis ar cilvēku spējām. Tas, kuram ir nepieciešama sajūsma, kuram misticisms ir cilvēcisko ambīciju virsotne, nekad nespēs izjust atbrīvošanos, kas tiek sniegta tikai tiem kuri ir atteikušies no panākumiem.

Apziņa par grēku ir apziņa par to, ka dziļi un ar nodomu esmu bijis nepatiess pret savu visdziļāko realitāti, savu līdzību ar Dievu. Grēks ir gara radikāls ļaunums un slimība. Dzīvot ar grēka apziņu nozīmē apzināties, ka esmu ne tikai morāli, bet arī garīgi miris. Morāla nāve cilvēkam liek justies vainīgam - mani ir "nogalinājuši" likuma pārkāpumi. Bet garīgā nāve ir apziņa, ka esmu nošķīris sevi no patiesības, pilnīga iekšēja neīstuma, no mīlestības - patmīlības dēļ, no realitātes - mēģinot par patiesu padarīt gribu, kas ved uz nekurieni. Esmu nepareizs caur un caur. Šis "es esmu" ir nepatiesā būtība. To es pats esmu iznīcinājis. Grēks ir garīga sevis iznicināšana. Un šausmīgā patiesība ir, ka mūsu gars, būdams miris, var tikt nogalināts atkal un atkal no jauna, lai gan ķermenis mirst vienu reizi. Būt grēkā un turpināt grēkot nozīmē sākt dvēseles dzīvi ellē, kas ir mūžīga un mūžīgi atkārtojas.

Kontemplatīvs cilvēks nav tas kurš, attālinājies no citiem, meditē, kamēr tie cīnās, lai nopelnītu iztiku. Kontemplatīvs cilvēks nav arī tas, kurš aizmirst par pasauli ar visām tās politiskajam un kultūras problēmām un tikai sēž, iegrimis lūgšanā, kamēr bumbvedēji lido pār klosteri. Lielākā daļa kontemplatīvās dzīves problēmu mūsdienās rodas no absolūti negatīvās attieksmes pret pasauli. Kontemplatīvā dzīve pirmām kārtām ir dzīve vienotībā. Kontemplatīvs cilvēks ir tāds, kurš ir pārvarējis atšķirības, lai sasniegtu vienotību, kas ir viņpus tām.

Patiešām jāsāk ar to, ka zināmā mērā jānošķir sevi no parastajām cilvēku aktivitātēm. Ir jāsakoncentrējas, jāiedziļinās sevī, lai atrastu garīgās aktivitātes iekšējo centru, kas paliek nepieejams, kamēr cilvēks ir ieslīdzis ārējās dzīves norisēs. Bet, kad viņš ir atradis šo centru, ir ļoti svarīgi, saprast, kas seko pēc tam.

Ļoti daudzi kontemplācijā vīlušies cilvēki ir spējuši izlauzties cauri ārējiem traucējumiem un atrast ceļu uz savas esamības garīgo centru. Viņi uz brīdi ir apzinājušies Dievu un kontemplatīvās dzīves iespējas. Bet tie ir arī iedomājušies, ka tāda dzīve ir mierīga sēdēšana iedziļināšanās sevī un atklātās iekšējās pieredzes "sagremošana". Tā ir fatāla kļūda. Pirmām kārtām šādā veidā cilvēks, kas nodarbojas ar kontemplāciju, tiek izolēts sevī un nošķirts no pārējās realitātes, kas ved uz sastingušu ieraušanos sevī, un tas, protams, sagrauj patiesu kontemplāciju.

Kontemplācija nav jāsajauc ar abstrakciju. Kontemplatīvā dzīve nav pilnīga iegremdēšanās savā prātā. Sašaurināta un ierobežota mazas, izolētas, īpašas grupas eksistence nav "kontemplācija". 

Cilvēkam, kas patiesi pievērsies kontemplācijai, nav mazāka interese par ikdienas dzīvi kā jebkuram citam, viņš nav mazāk, bet gan vairāk ieinteresēts un norūpējies par to, kas notiek pasaulē. Fakts, ka cilvēks ir kontemplatīvs, nozīmē lielāku interesi un rūpes. Tā kā viņš ir atraisīts un saņēmis tīrās sirds dāvanu, to neierobežo kādi šauri un provinciāli uzskati. Viņu nevar viegli iesaistīt kādā virspusējā juceklī, kuru lielākā daļa uzskata par realitāti. Šī iemesla dēļ viņš skaidrāk saredz cilvēka dzīves īsto aktualitāti un tiešāk iesaistās tajā. Viņam ir nepārvērtējams dotums izprast un novērtēt lietu patieso vērtību, kā arī saskatīt to, kas ir pastāvīgs, autentiski dziļš, cilvēcisks, patiesi garīgs un pat dievišķs.

Kontemplatīvs cilvēks necenšas sasniegt kādu intuitīvu meistarību vēsturē, cilvēka garā vai tajā, kas saistīts ar Dievu. Viņš meklē savas dzīvās patiesības centru, un tajā viņam tiek dots viss nepieciešamais, lai uztvertu visus citus noslēpumus. Ja viņam nekas nav nepieciešams, viņam nekas arī netiek dots. Un, ja nekas netiek dāvāts, viņš ne pēc kā arī neilgojas. 

Šī kontemplatīvā cilvēka gudrība nav tāda cilvēka gudrība, kuram ir nepieciešamas zināšanas un mācīšanās (lai gan viņš var būt augsti mācīts cilvēks). Tā ir tāda cilvēka gudrība, kurš ir aizmirsis sevi un gudrību un nemeklē neko, jo viņam nekas nav nepieciešams. Viss, kas viņam ir nepieciešams, nāk no Dieva, pat pirms viņam rodas šī vajadzība.

Lai cilvēks būtu brīvs, viņš ir jāatbrīvo pats no sevis. Tas, kurš ir pakļauts savām vēlmēm, neizbēgami pakļauj citus, lai izdabātu tirānam, kas mīt viņos pašos. Pirms ir iespējama kāda ārēja brīvība, cilvēkam ir jāmācās atrast brīvību pašam sevī. Tikai tad cilvēks var atļauties atbrīvot citus un ļaut tiem iet, jo tad viņam nav nepieciešams, ka kāds no viņa ir atkarīgs. Tieši kontemplatīvs cilvēks saglabā dzīvu šo brīvību pasaulē un apslēpti, pats to neapjaušot, parāda citiem, ko nozīmē patiesa brīvība.

"Miesiskais cilvēks nespēj uzņemt to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir muļķība. Viņš nevar to saprast, jo tas ir izdibināms garīgi." (1Kor 2:14)

Nav komentāru

Komentēt