Mežonīgais prāts | Bils Plotkins

Es jau labu laiku iekšēji un ārēji cīnos ar to, ka mans pamatdarbs ir mans iekšējais darbs. To ir autorizējušas visas augšas, apakšas, āras un iekšas :) taču tā kā šāds “darbs” mūsdienu vidus-pasaules kontekstā nav pārāk nozīmīgs, svarīgs, vērtīgs, turklāt es sabiedrībai nenesu nekādu redzamu un taustāmu labumu utt., tas neapklusina visas manas skaļās iekšējās apdraudētās “subpersonību” balsis, kuras Bils Plotkins tik meistarīgi apraksta savā darbā “Mežonīgais prāts”. Tās brēktin brēc pēc iederēšanās, pieņemšanas un ielēkšanas kāmīša ritenī. Tikai neizkrist un neatšķirties! Vai arī tieši otrādi. Tās ir viltīgas :)

Taču nu jau es pēc ilgiem un mokošiem treniņiem spēju sadzirdēt un ieklausīties arī savā veselajā un viengabalainajā patībā, kura valša taktī ved mani kaut kur prom, iekšā, dziļāk un dziļāk pie nezināmā, taču tik pazīstamā…

“Mežonīgais prāts” varētu būt Bībele un rokasgrāmata tiem, kuri vēlas iepazīties ar visiem saviem putniem un tarakāniem galvā - vienkāršā, racionālā un strukturētā dzīļu psiholoģijas izklāstā. Praktiskā un saprotamā veidā varam ne tikai atpazīt savus individuālās un kolektīvās balsis, ēnas, ievainojumus, problēmas, izaicinājumus, bet arī  iespējas un pamudinājumu ar tām kaut ko iesākt, lai taptu par veseliem cilvēkiem un sabiedrību.  

Ja jums kaut kripatiņu šķiet, ka ar šo mūsu radīto pasaules versiju kaut kas nav lāgā, tad ar ko gan citu mums sākt, ja ne sevi? Varbūt mana citātu izlase arī jums dos pamudinājumu papētīt savas "iekšas" :) Un to ir vērts darīt atkārtoti - atkal un atkal. Bils grāmatas noslēgumā vaicā - ko jūs vēl gaidāt?

Tas nav sapnis par paradīzi
Tā grūtums ir tā iespējamība.
Vendels Berijs, “Vīzija”

Rietumu sabiedrībā esam uzcēluši ap sevi žogu, ko veido pārmērīgs nodrošinājums, mānīga drošība un sekli priekšstati par laimi. Mēs nemitīgi nodarbojamies ar šo žogu labošanu, bet pasaule mūs aicina iziet pa atvērtajiem vārtiem un ieiet lielāku iespēju un apsolījumu laukā.

Žogi, kas celti pēc psihoterapijas ieskata, ir apliecinājuši mūsu trūkumus un ieslodzījuši mūs pašu veidotos psihosociālos cietumos. Arī standarta izglītības un reliģiskās iestādes vai nu apspiedušas mūsu cilvēcisko potenciālu un diženumu, vai nav spējušas atraisīt un sekmēt mūsu izcilību un meistarību, spēju patiesi nobriest un palīdzēt pasauli padarīt labāku.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura daudz ko saprot pārāk burtiski un pārāk šauri, padarot mūsu dzīvi un pasauli pārāk paredzamu un kontrolējamu, pārāk sterilu. Mēs būtu daudz veselīgāki, ja regulāri iztēlotos neiespējamo, būtu atvērti pārsteigumiem un neparedzētiem atklājumiem un spētu krasi mainīt kursu, kad ceļu šķērso kaut kas vilinošs. Mēs pārāk lielā mērā dzīvojam "zemnieka apziņā": esam koncentrējušies uz mērķi panākt, lai katrs augs augtu konkrēta vietā un nestu paredzamu rezultātu. Mēs neesam pietiekami noslīpējuši savu dabisko "mednieka apziņu": izkliedētu, atvērtu, vienmēr vērojošu un gatavu tam, ka var parādīties jauni, negaidīti pavedieni, asociācijas, kaut kas ekscentrisks, ērmots un dīvains.

Psiholoģiskā veselība ir starppersoniska un ekoloģiska - to nevar reducēt tikai līdz kaut kam subjektīvam, iekšējam vai neiroloģiskam. Uzvedības modeļi, ko reizēm uzskata par psiholoģiskiem traucējumiem, bieži vien ir saprotama un dabiska reakcija uz apkārtējās pasaules haosu.

Mūsdienu cilvēkos liela daļa instinktīvās patības ir ne tikai neapzināta, neizkopta un neiemiesota, bet pat aktīvi apspiesta. Tas noticis gan kolektīvi - Rietumu sabiedrības aizspriedumu rezultātā, gan individuāli - modernajās sabiedrībās tik izplatītās patoloģiskās un egocentriskās bērnu attīstības rezultātā. Liela daļa mūsu (dienvidu) veseluma šobrīd ir noglabāta tajā, ko Jungs dēvēja par ēnu.

Ēna ietver visus psihes aspektus, kas ir pretrunā ar ego - un tie var būt gan aspekti, kurus uzskatām par labiem, gan arī tie, kurus nicinām. Ego ir atraidījis šos elementus, nodēvējot par “ne es”, “ļauniem”, “sliktiem” vai varbūt “dievišķiem”. Mūsu zelta ēna ego ir tikpat bīstama kā draudīgā ēna.

Lielākā daļa ēnas elementu ir nenovērtējami personiskie resursi, kurus bērnībā un agrīnajos pusaudža gados neapzināti noliedzāt un apspiedāt, psihei veiksmīgi vai neveiksmīgi cenšoties iekarot ģimenes un vienaudžu pieņemtību. Šī sevis noliegšana un “samazināšana” nepavisam nebija kļūda: tā bija nepieciešama, lai izveidotu sociāli adaptīvu ego un personību, proti, pirmo identitāti. Vēlāk, lai ietvertu visu savu veselumu, jums ir jānokāpj ēnu valstībā atgūt savas vitālās, zaudētās daļas.

Daudzas problēmas attiecībās ar citiem cilvēkiem, īpaši bērnības pirmajā pusē, izraisa arī mūsu dabiskais mežonīgums - nenomākta emocionalitāte, instinktīvs jutekliskums, nevainīgs enerģiskums, neapspiesta pārliecība par to, ko vēlamies, dabiskas alkas mīlēt, tikt mīlētiem un apskaut visu pasauli. Ka bērni mēs esam nepieradināti cilvēciski dzīvnieki. Mūsu ģimenes un skolotāji mēdz iztēloties sevi kā pieradinātājus, kā lauvu dresētājus. Daļa no mūsu psihes jau agri saprot - turpinot uzvesties tikpat neierobežoti un dabiski kā līdz šim, varam gūt nopietnus emocionālos (un varbūt pat fiziskos) ievainojumus. Tāpēc mēs internalizējam ārējo lauvu dresētāju stratēģijas, lai varētu “audzināt sevi paši” nevis turpināt uzņemties riskus un maksāt par nepakļāvību citiem. Labāk ierobežot sevi pašiem nekā ļaut, lai to dara citi. Mēs zaudējam autentisku mežonīgumu, bet iegūstam psihosociālu drošību.

Sociālā vide, attiecības un traumatiski notikumi aktivizē specifiskas subpersonības, un tās sāk dominēt apziņā, izvēlēs un uzvedībā. Kad esam identificējušies ar tām, mēs vienkārši reaģējam uz savas situācijas interpretāciju, savukārt, kad attīstām spēju novērot un rīkoties no patības skatupunkta, kļūstam proaktīvi.

Patību un subpersonības var iztēloties kā dažādas “cepures”, ko ego mēdz valkāt, vai kā psihosociālas lomas, ko tas mēdz spēlēt. Nobrieduši, psiholoģiski veseli cilvēki lielākoties spēj apzināti izvēlēties konkrētu sevis versiju vai versijas. Taču gan cilvēki, kuru psiholoģiskā attīstība ir ierobežota, gan nobrieduši indivīdi pārejošos stresa apstākļos, kas aktivizē vienas vai vairāku subpersonību izdzīvošanas stratēģijas, var arī nespēt izvēlēties.

Visas četras subpersonību grupas sastāv no nenobriedušām, ievainotām vai fragmentētām psihes daļām, un katrai no tām ir atšķirīgas pašaizsardzības stratēģijas, kuras parasti neapzināti radām jau kopš agras bērnības, lai psiholoģiski, sociāli un fiziski izdzīvotu un adaptētos. Taču patība līdzīgi ietver arī četras nobriedušas, veselumā sakņotas “vietas”, kuras varam iedzīvināt.

Ļoti bieži mēs esam sašķelti vai ievainoti - fiziski, psiholoģiski, sociāli un garīgi. Reizēm izjūtam, piemēram, neizskaidrojamas bailes vai vēlmi visu kontrolēt; citkārt dusmojamies uz visiem, jūtamies nevērtīgi, nespējīgi, apjukuši, pakalpīgi vai atsvešināti. Jo neveselīgākas ir ģimenes, kopienas, sabiedrības un ekosistēmas, jo ievainotāki un fragmentētāki esam kā indivīdi.

Subpersonības mūs aizsargā, mudinot rīkoties tādā veidā, kas pēc to domām samazinātu iespēju, ka citi mūs kritizēs, pazemos, atraidīs, izstums, padarīs nevarīgus, ievainos, atstās drošai nāvei vai nogalinās.

No patības skatījuma neveiksmēm nav nekādas vainas, ja vien tās ir autentiskas. Arī pazemojumi ir pavisam pieņemami, ja vien to cēlonis ir centieni būt autentiskam un mēs no tiem kaut ko mācāmies. Lai gan pazemojumi var būt mokoši, pieaugušais spēj tos pārdzīvot.

Dzīve var būt droša, bet jēgas un piepildījuma trūkums - nerealizētā pieredze, nespēja patiesi piedalīties un sniegt savu ieguldījumu pasaulē - izraisa depresiju, trauksmi un izmisumu.

Agrāk vai vēlāk ikvienam no mums ir jāpievēršas pašai lielākajai atkarībai Rietumu un rietumnieciskotajā pasaulē: psiholoģiskajai atkarībai no Rietumu pasaules skatījuma un dzīvesveida. Jo vairāk dzīvojam materiālistiskā, noplicinātā pasaulē, jo vairāk tā mums nepieciešama, lai mēs nepieredzētu atsvešinātības mokas.

Ja rūpējamies par psihes labklājību, uzlabojot sociālo un ekoloģisko augsni, audzējot patības “vietējās sugas”, pastāv mazāka iespēja, ka virsroku gūs psihes fragmentētie, ievainotie elementi; psiholoģisko “telpu” jau ir aizņēmuši pilnīgāk plaukstošas būtības aspekti. Tad mēs veicinām veselību un veselumu, nevis (tikai) apspiežam patoloģiju un fragmentētību. Mēs varam apstrādāt psihi ar farmācijas “pesticīdiem” un terapeitiski to izravēt, bet daudz labāk ir uzlabot psiholoģisko, kulturālo un ekoloģisko augsni un veicināt mūsu dabiskā veseluma spējas. Kad likvidējam simptomus, bet neveicinām veselumu, psihe tā arī paliek slima, nepilnīga vai fragmentēta, un drīz vien parādās jauni simptomi, kas citā veidā pauž veseluma trūkumu.

Lai nenovirzītos no ceļa, mums nepieciešama labi attīstīta spēja lolot sevi, saskaroties ar dažkārt ļoti spēcīgām emocijām un atmiņām, antagonismu un nevienprātību attiecībās ar citiem. Garlaicību, kas var pavadīt kontemplatīvās prakses , un ievainotām subpersonībām, kas brēc, lai apmierinām to vajadzības vai atkarības.

Veiksmīgai dvēseles-sastapšanai nepieciešama spēcīga "imunitāte", kas neļauj subpersonībām pārņemt kontroli pār mūsu uzvedību, un tam savukārt nepieciešama stabila pieeja patības resursiem. Sacīt "ja" padziļinātam darbam ar subpersonībām nozīmē ļaut, lai izjūk ierastā dzīvēs kartība. Lai jūs spētu saskatīt dvēseles lielāko un dziļāko stāstu, jums jāpārstāj ticēt tam stāstam, kuru esat izdzīvojis līdz šim, lai cik vērtīgs un patīkams tas būtu.

Pamatievainojums ir mums visiem. No garīgās perspektīvas tā nav nedz nejaušība, nedz nelaime. Tā noslēpumaino dabu var vislabāk izprast, apzinoties, ka tas rodas, vienam vai vairākiem sāpīgiem notikumiem saplūstot ar jau esošu dvēseles sagādātu vārīgumu. Pamatievainojumu neizraisa tikai mūsu piedzīvotie ievainojumi. Ikviens no mums ir piedzimis ar fizisku, psiholoģisku un/vai garīgu vārīgumu - pašas dvēseles sagādātu jūtīgumu, kura dēļ noteiktus ievainojumus uztveram īpaši sāpīgi. Dvēsele parūpējas par to, lai mēs gūtu pamatievainojumu, jo bez tā empīriska sastapšanās ar dvēseli būtu mazticama vai neiespējama. Mūsu pamatvārīgums - un līdz ar to arī pamatievainojums - ir Gara līnija mākslas darbā, ko sauc par mūsu psihi. Pamatievainojums ir ne vien ego apgrūtinājums, bet arī dvēseles izdevība.

Kad psihiski garīgajā ziņā esat pietiekami nobriedis, varat no jauna iekļūt savā pamatievainojumā un to iepazīt. Šī pieredze var kalpot ka vārti uz dvēseles mērķa un liktens atklāšanu. Ieejot pa šiem vārtiem ar četršķautņainās patības resursiem, varat pārveidot pamatievainojumu svētajā ievainojumā. Ja spējat ļauties skumjām un briesmīgām atmiņām - gan emocionālām, gan ķermeniskām - kas var slēpties jūsu pamatievainojuma centrā, un vairs nedistancējaties no tā, kas jūs tur gaida, psihe tiek "atrauta vaļā", lai jūs varētu uzdot jaunus jautājumus par to, kas esat savā dziļākajā būtībā. Šie musinošie jautājumi |auj atklāt un saprast gan iedzimtā pamatvārīguma dabu un garīgo nodomu, gan arī jūsu dzīves šausmīgos ievainojošos notikumus. Šie jautājumi, atziņas un pieredze palīdz atteikties no vecā, šaurākā stāsta un pieņemt plašāko - dvēseles - stāstu, ko daļēji atklāj pats ievainojums.

Lai gan padziļināts darbs ar subpersonībām nekādā ziņā nav vienīgais un pat ne galvenais ceļš uz sastapšanos ar dvēseli, tas ir neizbēgams un bīstams piedzīvojums, kas notiek pa ceļam. Padziļinātā darbā ar subpersonībâm pamatprincips ir tāds, ka psiholoģiskie ievainojumi ir kā vārti uz pašiem psihes dziļumiem. Tie nav tikai (un pat ne primāri) dziedināmi un uzveicami. Kad esam tiktāl attīstījušies, lai būtu tam gatavi, tie ir ari atverami un izpētāmi no jauna. No tiem var mācīties, un tiem var ļaut sevi pārveidot. Kad, sākot no kokona stadijas, esam gatavi nokāpšanai pie dvēseles, mums ne tik daudz jāstrādā ar saviem ievainojumiem, cik jāļauj tiem "strādāt" ar mums.  Mēs lūdzam nevis to, lai tiktu dziedināti, bet lai tiktu "atrauti vaļā", lai mēs varētu atcerēties, kas bijām iesākumā un par ko vēl varam kļūt. No patības veseluma skatījuma mēs pieņemam ego nāvi jeb psihiski garīgo izjukšanu, neprasīdami garantijas un neko nezinādami par šī procesa iznākumu.

Jums jāpaiet garām saviem uzticamajiem sargiem un jādodas taisni iekšā ugunī. Turklāt tas jādara atkārtoti un ar iespējami mazākiem nosacījumiem. Šī uguns ir sociālas, psiholoģiskas un garīgas iespējas, kas, ka baidās jūsu uzticamie kareivji, pakļaus jūs iespējai (ja ne lielai varbūtībai) piedzīvot kritiku, izsmieklu, pazemojumu, izstumšanu, darba vai attiecību zaudējumu, finansiālu sabrukumu, garīgo krīzi utt. Kāpēc gan lai jūs gribētu doties iekšā ugunī?

Atbrīvoties no uzticamā kareivja (un citām) izdzīvošanas stratēģijām ir viens no sarežģītākajiem un ilgstošākajiem individuācijas procesa uzdevumiem, kas prasa daudz drosmes, asredzības un izturības pat no pieauguša un veca cilvēka.

Subpersonību nepārtrauktie centieni pasargāt mūs no agrīnās bērnības ievainojumiem un bailēm beigu beigās kļūst par lielāku šķērsli mūsu izaugsmei nekā paši ievainojumi.  Reizēm mēs jūtamies kā pašu psihes upuri.

Iekšējā kara beigas nenozīmē, ka vairs nepieķerat sevi izmantojam bērnības izdzīvošanas stratēģijas; tas nozīmē, ka jums ir iekšējie un ārējie resursi, kas nepieciešami, lai parūpētos par sevi, un, saskaroties ar asu kritiku vai tiekot pamests, tiksiet jums kāda svarīga cilvēka aprūpēts.

Nobrieduša 3D ego ģenialitāte un skaistums slēpjas tajā, ka tam piemīt spēja un radošums, lai realizētu dvēseles kaislības. Patiesa dziedināšana notiek, kad iemācāmies no veseluma pieņemt savu sašķeltību. Tā ir pašdziedināšanās vai patības dziedināšanās un to veic patībā iesakņojies ego.  

3D ego apzinās gan visas patības spējas, gan arī subpersonību devumu un ievainojamību. Mūsu problēma nav tā, ka mums ir ego, bet gan tā, ka pārāk daudz cilvēkiem ir nenobriedis ego, un nereti tas ir pataloģiski pusaudzisks. Dziedināšanas un brieduma sasniegšanas procesā ego piedzīvo vairākas nāves un atdzimšanas, bet nekad nepazūd pilnībā - ja nu vienīgi nomirstot. Galu galā tieši ego padara mūs par cilvēkiem. Problēma ir egocentrisms, nevis pats ego.

3D ego nepieņem ne maģisko domāšanu, ne drūmu nolemtību; tas mudina uz pilnvērtīgu jušanu un piederēšanu (D), dziļu iztēli un jēgu (R), gudrību, nepieķeršanos un kontemplatīvu komunikāciju ar Garu (A), rūpīgu novērošanu un no sirds nākušu darbību (Z), lai kopā ar citiem radītu labāku pasauli.

Un es nevaru atcerēties, kam man vajadzēt būt… /Roberts Makleins  

Dvēseles apakšzeme ir mežonīga, nomaļa teritorija - apziņas un prāta stāvoklis, psihes lauks, kurā nozīmes, metaforas un simboli izriet no saviem parasti neredzamajiem dziļumiem un kā citas pasaules radījumi ienāk mūsu mirklīgajā pieredzē. Reizēm tā šķiet kā cirka pasaule, bet parasti tā ir svēta vieta, debesis vai elle, kas dāvā daiļrunīgas pravietojumu vai solījumu zīmes. Šeit mūsu zemapziņas iemītnieki sajaucas ar cilvēces kolektīvās bezapziņas arhetipiem un zemes neskarto teritoriju radībām, un nereti ir grūti atšķirt, kas ir kas.

Ego apakšzeme bieži šķiet kā bīstama dēmonu valstība, kā trakonams, kur plosās viesulis. Ja dzīvē ir tādi brīži, kas var jūs nogāzt no kājām tā, ka vairs nekad nespēsiet piecelties, tad tās ir apakšzemē pavadītās stundas. Un tomēr tieši tajās ir vissvarīgāk saglabāt modrību. No tā, vai būsiet pilnībā klātesošs apakšzemes sadursmju haosā, pilnīvā atkarīga jūsu spēja piešķirt nozīmi savai dzīvei un saskatīt ceļu pretim savam liktenim.

Atbilde nekad nav atbilde. Patiesi interesantais ir noslēpums. Kens Kīzijs

Gars un dvēsele (vertikālās ass augšpasaule un apakšzeme) kopā reprezentē divas savstarpēji papildinošas garīguma puses. Viena bez otras ir nepilnīga. Dvēsele bez Gara kļūst pārāk smaga un koncentrējusies uz sevi. Gars bez dvēseles zaudē pamatu zem kājām un kļūst pārāk atrauts no pasaules.

Gars ietver visu. Tas tikpat lielā mērā attiecas kā uz gaismu, tā uz tumsu; kā uz zināmo, tā nezināmo; kā uz apzināto, tā neapzināto; kā uz augstumiem, tā uz dziļumiem; kā uz Dievu, tā uz sātanu. Garu nevar pilnībā pagodināt tas, kurš galvenokārt orientēts uz gaismu (austrumiem). Gara ceļā tikpat lielā mērā noder rietumu šķautnes interese par visu, kas atrodas dziļumos. Galu galā gars ir atrodams ne tikai dienasgaismas stundās, bet arī naktī un sapņos; ne tikai dzīvībā un augšanā, bet arī nāvē un sairšanā; ne tikai kristālskaidrajā, bet arī mīklainajā.   

Kas ir izraisījis mūsu laika lielās krīzes? Ne jau neveiksmes, ļauni cilvēki vai kāds liktenīgs cilvēku sugas defekts, bet drīzāk šīz krīzes ir neveselīgu sabiedrību rezultāts. Un neveselīgas tās ir tādēļ, ka Lielais Noslēpums mūs ir radījis tā, lai mūsu ceļojuma, solījuma un liktens pamatā būtu svētais ievainojums. Bet tas ir cits stāsts. Mūsu lielais uzdevums ir veidot vai no jauna atklāt veselīgu, nobriedušu sabiedrību.

Lai militāri industriāla sabiedrība funkcionētu, vismaz pusei tās pilsoņu ir jāieņem garlaicīgās un nepatīkamās patērētāju, "darba bišu", papīru stumdītāju, kareivju un tirānu lomas. Turklāt viņiem šī cilvēka patiesās būtības zaimošana ir jāuztver kā normāla, šis farss - kā dzīves būtība. Šīs konformistiskās lomas notrulina prātu, apgāna dvēseli, salauž sirdi, kaitē cilvēkiem un izšķiež pasaules resursus.

Lai vairums cilvēku gribētu "parakstīties" uz tik bezkrāsainu garlaicību, viņu iztēle, kas pēc būtības ir krāšņa un bagāta, ir jāsatriec ar virkni trulu darbarīku - pataloģiski pusaudziskas TV programmas, "izglītības" metodes, kas sagatavo kontroldarbam un nekam citam, bailes raisoša reliģiska propaganda un dažādas atkarības, kas apspiež vitalitāti un iznīcina radošumu.

Kari nebūtu iespējami un iedomājami, ja cilvēku iztēle netiktu nemitīgi apspiesta. Cilvēki ar bagātīgu un autentisku radošumu (un līdzjūtību) nekad neizvēlētos un nepaciestu imperiālos resursu karus. Tie spētu izstrādāt un īstenot dzīvē daudzas un dažādas iedvesmas pilnas stratēģijas, lai radītu pasauli, kurā labi klājas visiem cilvēkiem un sugām.

No nepatīkamā stāvokļa, kurā esam iekļuvuši, nav iespējams izkļūt vienkārši ar domāšanu.  Ar ko lai sākam? Ar sevi. Ar saviem bērniem, ģimenēm, skolām, reliģiskajām organizācijām, kultūras un izklaides iestādēm.

Pastāv būtiska sinerģiska saikne starp personiskā veseluma izkopšanu un laimīgākas sabiedrības veidošanu.

Individuācijas mērķis ir veselums nevis perfektums. Individuācija ir piedzīvojums visa mūža garumā, un tajā netrūkst ne izaicinājumu, ne prieka brīžu.

Lai izkoptu visas veseluma dimensijas, ir jātiek galā ar dzīves pirmās puses (bērnības un pusaudža vecuma) attīstības uzdevumiem. Panākumi šeit ved pie īstas pieaugušā dzīves un ar laiku pie autentiskas vecajā dzīves.

Nobriedušu un veselīgu sabiedrību veido dvēseles iniciāciju piedzīvojušu cilvēku noslēpumaini ziedošā dzīve.

Nav komentāru

Komentēt