Dzīve Mīlestībā. Praktisks ceļvedis garīgajā praksē | Viljams Džonstons

Pateicībā tiem ceļiniekiem, kuri ir dalījušies ar savu garīgo pieredzi, kad vārdu valoda kļūst arvien bezspēcīgāka. Un tomēr tik trāpīga. Vienāda ceļa un soļu nebūs nevienam, taču Ceļš ir Viens, kaut sastāv no daudziem.

Augustīns saka, ka Dievs man ir tuvāks, nekā es esmu pats sev, un mana esība ir atkarīga no Dieva tuvuma un klātbūtnes. Meistars Ekharts apgalvo, ka Dievs nav atdalāms ne no kā un Viņš ir visās lietās, ka Dievs ir vairāk tajās esošs, nekā tās ir esošas pašas sevi. Svētais Jānis no Krusta runā par logu un saules stariem - kad saule spīd spoži un logs ir tīrs, tu vairs neredzi stiklu, bet tikai saules starus; tāpat mistiskajā kontemplācijā tu vairs nevari redzēt vai piedzīvot savu patību, bet tikai Dievu. Svētais Jānis no Krusta arī runā par malkas pagali un uguni. Sākumā malkas pagale ir atdalīta no uguns, bet ar laiku to pakāpeniski pārņem liesmas. Jānis no Krusta arī saka, ka sava garīgā ceļa sākumā mēs redzam Dievu ar radības acīm, bet šī ceļa galā mēs redzam radību ar Dieva acīm.

Klusajā lūgšanā vari izjust kārdinājumu domāt, ka neko nedari vai iznieko laiku. Un tomēr tikai tava prāta virsējais, racionālais līmenis neko nedara. Dziļākie, neapzinātie līmeņi aktivizējas arvien spēcīgāk. Šie līmeņi, caurstrāvoti ar ticību un mīlestību, tiks piepildīti ar pārpasaulīgu gudrību, kurai līdzās visgudrākā zinātnieka zināšanas izskatīsies kā pilnīga nezināšana Ļaujies tuvoties šai gudrības virsotnei un ļauj piedzimt savai patībai! Šī šķietami statiskā eksistenciālā lūgšana ir kā ceļš. To var salīdzināt ar ceļu cauri tuksnesim no Ēģiptes uz Apsolīto zemi vai arī par iekšējo ceļojumu pretī savas esībai.

Nododot sevi pilnībā Garam, tu atklāsi, ka nav jātop brīvam no visa, kas tev līdz šim sniedza drošības izjūtu. Tev jātop brīvam no visām vajadzībām ko tevī radījusi patērētāju sabiedrība. Un ne tikai no tā. Tev jātop brīvam no savām saistībām ar veselību, reputāciju un īpašumu. Vēl sāpīgāk ir tas, ka tev jātop brīvam no saistības ar draugiem, darbu un no vēlmes būt atzītam. Un, kad tu atbrīvojies no visa, kas sniedz drošību, tu izjutīsi šausminošu nedrošību, it kā izšķīstu psiholoģiski un pat fiziski. Varbūt tu jutīsies pilnīgi sabrucis.

Kad atbrīvojies, tu arvien tālāk ieej nezināmajā. Lai nokļūtu vietā, kuru nepazīsti, ir jāiet pa nezināmu ceļu. Un tas var būt ļoti šausminoši. Tu vari justies ļoti vientuļš. Nakts vidū tu vari pamosties, trīcēdams aiz bailēm. Tomēr neļauj tam visam stāties savā ceļā. Pieņem bailes! Necīnies pret tām! Tās rādīs ceļu, pa kuru miers ienāks tevī - vai, pareizāk sakot, tās pārtaps mierā. Tavas skumjas pārvērtīsies priekā.

Šajā situācijā tu vari izmisīgi pieķerties kādam niekam, tāpat kā slīcējs pieķeras salmiņam, bet neviens nieks tev nepalīdzēs. Šāda pieķeršanās drīzāk sagādās mokas. Tev vienkārši no visa ir jāatbrīvojas. Nav citas alternatīvas. Pateikšu to citiem vārdiem. Sākot ceļojumu, tev ir no kaut kā jāatvadās. Tev vienmēr būs no kaut kā un no kāda jāatvadās. Tā ir radikāla šķiršanās. "Ardievu! Es dodos ceļā. Ardievu tēvs, māte, brāļi, sieva un ģimene, draugi un mājas! Ardievu struktūras, likumi un regulas, kas deva man drošību! Ardievu lūgšanas, kas sagādāja man prieku! Ardievu doktrīnas un dogmas, kas visam lika izskatīties tik skaidram! Ardievu! Es dodos pretī dziļumiem savā priekšā, neredzot otru krastu, un man nav citas gaismas kā mīlestība, kas deg manā sirdī." Tā ir nada nada, nada', kas skan tavās ausīs.

Atvadīties no visa, ko redzi, dzirdi un kam pieskaries, ir mazākais ļaunums. Daudz sāpīgāk ir atvadīties no tēliem zemapziņā, no atmiņām. Kad ar asarām, mokām un sāpēm esi teicis atvadas itin visam, tu atklāsi, ka neko neesi zaudējis. Tu neesi atvadījies no saviem draugiem. Tu esi atvadījies no piesaistīšanās un atkarības no viņiem. Tu neesi atvadījies no savām atmiņām. Tu esi atvadījies no piesaistīšanās un atkarības no tām. Tu neesi atvadījies no pasaules labajām lietām. Tu esi atvadījies no piesaistīšanās un atkarības no pasaules labajām lietām Tu neesi atvadījies no zināšanām un racionalitātes. Tu esi atvadījies no piesaistīšanās un atkarības no zināšanām un racionalitātes. Tu neesi atvadījies no doktrīnām un dogmām. Tu esi atvadījies no piesaistīšanās un atkarības no doktrīnām un dogmām, un tā ir ar visu pārējo.

Tā ir apskaidrība. Atbrīvots no atkarībām un ierobežojošām vajadzībām (jā, pat tām, kuras mita tava zemapziņā un mocīja tevi), tu pakāpeniski sasniegsi iekšējo brīvību, kura sniegs tev lielu prieku. Tu pieredzēsi prieka pilnus brīžus un periodus tāpat kā tas cilvēks, kurš pārdeva visu, lai nopirktu lauku, kurā bija aprakta pērle. Tevī arī var būt tas prieks, kas bija tirgonim, kurš atrada dārgo pērli. Tevī būs prieks, kas piemīt tiem visiem dīvainajiem un brīnišķīgajiem cilvēkiem, kuri smejas par to, ka tiem nepieder nekas, vienīgi Dievs. Viņu drošība slēpjas nedrošībā.

Tu sapratīsi, ka kļūsti arvien impulsīvāks, arvien cilvēciskāks, arvien dzīvāks. Tagad tu vari smieties, raudāt, dziedāt un dejot bez ierobežojumiem, kuri līdz šim tevi sasaistīja. Nu esi kļuvis par sevi. Zaudēdams mazo, nošķirto ego, tu esi atradis sevi. Zaudēdams mazo, nošķirto ego, tu esi atradis savu patību, kura ir vienota ar puķēm laukā un putniem gaisā, vienota ar nabadzīgajiem, slimajiem un tiem, kas cieš, vienota ar Kosmosu un ar pašu Dievu. Tagad tu vari mīlēt. Tu vari mīlēt tēvu un māti, un brāļus, un sievu, un ģimeni - tu vari mīlēt pat savu dzīvi. Iespējams, tagad konstatēsi, ka pirmo reizi esi spējīgs veidot patiesu draudzību. Tagad vari mīlēt savus draugus nevis drošības dēļ, kuru viņi rada, bet tādēļ, ka viņi vienkārši ir.

Tu piedzīvosi brīnišķīgu savas personības plauksmi, kad atklāsies apziņas neizzinātais un līdz šim neaizsniegtais potenciāls. Maska, ar kuru identificēji sevi, ierobežoja tevi un tavu esamību. Tagad, kad esi to nometis, atklājas citi talanti - tādi talanti, par kuriem pat iepriekš nesapņoji. Tu esi uzziedējis un kļuvis bagātāks. Šī atziņa, salīdzinājuma ar kuru gudro zināšanas ir kā pilnīga nezināšana, tev dara prieku. Tu kļūsti par to, kas patiešām esi, tu atklāj, ka neparastā veidā citu cilvēku viedokļi un tas, ko viņi saka un domā, tev kļūst vienaldzīgi. Līdz šim tu pakļāvies pūlim, sakot un darot to, ko citi saka un dara, bet tagad konstatēsi, ka esi pats kā unikāla personība. Protams, tas tev radīs problēmas. Jebkurai institūcijai, vienalga vai tā ir Baznīca, valsts, koledža vai mūku ordenis, sagādā neērtības cilvēks, kurš ir tas, kas viņš patiešām ir, kurš domā patstāvīgi un runā atklāti. Šāds cilvēks izceļas uz pārējo fona un rada sarežģījumus.

Atbrīvojies no prātošanas, koncepcijām un diskusīvām domām! Neuztraucies ne par ko! Atsakies no saviem lolotajiem plāniem, lielajām ambīcijām un mīlestības uz nākotnes plāniem. Noņem masku no savas sejas! Nokāp no sava pjedestāla! Tu sapratīsi, ka esi kļuvis par muļķi. Tu muļķīgi smaidīsi un smiesies situācijās, kas iepriekš lika niknumā griezt zobus.

Tagad tu esi brīvs. Un šī iekšēja brīvība ir ļoti liela dāvana. Tu konstatēsi, ka vairs nebaidies no nāves. Tu, tāpat kā apustulis Pāvils, varēsi izsaukties: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?" (1. Kor. 15:55) Tas nav tāpēc, ka tu esi drošsirdīgs. Tu kādu rītu pamosties un nebeidz smieties, jo nāve vairs nav melns briesmonis, bet gan māsa, kuru tu mīli.

Angļu dzejnieks T. S. Eliots rakstīja, ka cilvēce nespēj panest pārāk daudz realitātes. Ar šiem vārdiem viņš ir trāpījis naglai uz galvas. Mēs, nabaga cilvēki, nespējam paciest smago eksistenci un tādēļ parasti bēgam no tās, skatoties beisbola spēli, iedzerot alu, spēlējot biljardu vai kaut ko apēdot. Mēs, iespējams, arī pievēršamies kādai haotiskai aktivitātei. Un tomēr mēs nevaram mūžīgi bēgt. Un īpaši tu, izvēlēdamies kontemplatīvo ceļu, nevarēsi aizbēgt. Pienāks brīdis, kad būs jānonāk aci pret aci ar kailo eksistenci.

Jā, arī tu izjutīsi eksistenciālas bailes, kad slēpsies kails un baiļu pilns, nespēdams pacelt acis uz Dievu. Un problēma nav Dievā. Problēma nav eksistencē. Problēma ir tajā, ka eksistence ir nošķirta Problēma ir grēks. Jebkurš grēks balstās uz sākotnējo grēku, kura sekas būs kopā ar mums līdz nāvei.

Eksistenciālas bailes nav klīniska depresija. Tu neesi slims. Tu sastopies ar realitāti. Tad kailais cilvēks ir ļoti, ļoti ievainojams. Cilvēks, baiļu pilns, meklē, kur noslēpties. Gars un Dvēsele, piepildīti ar bailēm un tumsu, izjūt riebumu. Šajā tumsā paslēpta liela gudrība, Dievam tu esi ļoti dārgs. Tādēļ tev pacietīgi jāgaida uz Jēzus atnākšanu.

Ieklausies, ko pauž "Neziņas mākoņa' autors: "Ikviens saprot, ka ir pamatots iemesls nožēlai, bet visskaidrāk tas atklājas kontemplatīvā ceļa gājējam, kuru patiesi skumdina apziņa ne tikai par to, kas viņš ir, bet arī par to, ka viņš ir. Ja neesi izjutis nožēlu par savu eksistenci, tu neesi izjutis īstas skumjas. Nožēla, ko rada savas eksistences apziņa šķīstī no grēka un tā sekām."

Eksistence bez būtības ir neierobežota. Tā turpinās, un tai nav ne gala, ne malas. Tā var šķist kā iztukšotība vai nebūtība. Šī krīze ietver dvēseles arhetipālo daļu un atklājas kolektīvās zemapziņas lielie simboli. Viens no svarīgākajiem un satricinošākajiem zemapziņas simboliem ir nebūtība. Tā ir visas Rietumu misticisma apofātiskās tradīcijas doktrīna. Tā ir doktrīna ko mēs atrodam darbā ""Neziņas mākonis", kurā mīklaini runāts par "visu un neko". Tāda ir Svētā Jāņa no Krusta doktrīna, kurš nepārtraukti atkārto savu nada. Tāda ir zen un Āzijas apofātiskās tradīcijas doktrīna.

Kad cilvēks arvien vairāk iedziļinās realitātē viņš vaigu vaigā sastopas ar nebūtības, iztukšotības un tukšuma sienu. Cilvēks tiek piepildīts ar šaubām un bailēm un var justies tā, it kā lūkotos ellē. Tā var būt kāda konkrēta, satricinoša, acumirklīga pieredze, kurā cilvēks par sevi saka "es esmu" un savu "es* apzinās kā vientuļu, izolētu, pārlaicīgu un mūžīgi nomodā esošu. Cik šausminoša pieredze! Un tomēr lielākā daļa mistiķu ir pieredzējuši kaut ko līdzīgu. Es saku - lielākā daļa mistiķu, kaut gan šī pieredze ir vispārcilvēciska un to nevar ierobežot mistiskajā ceļā. Ikviens cilvēks spēj izjust šos eksistenciālos draudus. Tomēr lielākā daļa cilvēku savas bailes aizbīda prāta tālākajos nostūros, kur tās neievērotas guļ. Iespējams, ka mums ir kāds dvēseles aizsargmehānisms, kurš neļauj mūsu bailēm uzpeldēt apziņas virspusē, un līdz ar to mums iespējams turpināt savu pierasto dzīvi.

Tā kā problēma ir nošķirtība, tad atbilde ir - izlīdzināšanās, pārveide, vienotība. Pirmām kārtām neviena būtne Kosmosā nav un nevar būt atdalīta no Dieva. Dievs ir klātesošs it visā, viss pastāv Viņa dēļ. Viņš ir visa esamība. Bez Viņa nekas nepastāvētu. Arī mēs neesam nošķirti ne cits no cita, ne arī no Kosmosa. Viss ir vienots Dievā. Ja mēs ar tevi, Tomas, domātu, ka esam nošķirti, izolēti un dzīvojam kādā autonomā esamībā, tad tā būtu skumja ilūzija. Ilūzija par mūsu nošķirto ego ir sākotnējā grēka sekas. Lai atbrīvotos no šīs nošķirtības ilūzijas, tev nepieciešama intelektuāla pārveide vai apskaidrība, kurā tu zaudē savu iluzoro, nošķirto ego un rodi savu patieso patību.

Paradoksāli, bet ticības nakti mēs varam saukt par šaubu nakti. Šajā tumšajā naktī mēs varam apšaubīt itin visu. Un tomēr tieši tad cilvēka ticība ir visstiprākā. Cilvēks tic nevis tāpēc, ka kaut ko ir redzējis, dzirdējis vai pieredzējis. Cilvēks tic vienkārši pašas ticības dēļ. "Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" (Jņ. 20:29)

Un tad vēl ir Dieva nakts. Tas nenozīmē, ka Dievs pats būtu tumsa. Nebūt ne. Viņš ir neaizsniedzama gaisma, un tomēr Viņš mums ir kā nakts mūsu pašu cilvēciskā vājuma dēļ. Citiem vārdiem sakot, mums ir jānošķir Dievs no cilvēciskās pieredzes par Dievu.

Es to izteikšu tā:
"Dievs ir gaisma, bet tumsa mums.
Dievs ir viss, bet nekas mums.
Dievs ir pilnība, bet tukšums mums."

No iepriekš teiktā izriet, ka nakts, tumsa, nekas un tukšums ir lielākā gudrība. Mēģināšu izskaidrot, kādēļ šī gudrība rada lielas ciešanas. Kā jau teicu, tāda cilvēka spējas, kurš ir nespējīgs nostāties pretī Dieva nebeidzamajai gaismai, izpaužas mokās un ciešanās, ko vēl vairāk pastiprina cilvēka vājums, nepilnība un grēcīgums. Tas ir tā, it kā ar mitrumu piesūkusies pagale būtu iemesta ugunī un tieši sava mitruma dēļ kādu laiku radītu nepatīkamus, melnus dūmus. Tomēr pakāpeniski, mitrumam izgarojot, pagale sāk degt ar spožu liesmu, un to pārņem uguns. Tā pati kļūst par uguni. Tādā pašā veida dvēsele tiek dievišķota mīlestības mokošajā ugunī.

Lai mēs šajā dzīvē redzētu Dievu vaigu vaigā caur savu ticību, mums ir jāiet cauri šausminošām ciešanām. Savukārt mūžībā sastapšanās ar Dievu vaigu vaigā nozīmē neaprakstāmu prieku. Tiem, kas nav pilnīgi šķīstīti šajā dzīvē (tā māca tradicionālā mistiskā teoloģija), ir jāiet cauri šķīstītavas tumšajai naktij, jo tas ir neizbēgams likums - tam, kas tuvojas Dievam, ir jātop šķīstītam. Bet pat pēc šīs šķīstīšanās kailā dvēsele nevar ieskatīties Dieva sejā. Lai dvēsele varētu redzēt Dievu vaigu vaigā un nemirt, tai ir nepieciešama tāda īpaša palīdzība, kas tiek saukta par svētlaimes gaismu (lumen gloriae).

Ir svarīgi atcerēties, ka naktis ir pārejošas, tās ved pretī laikam, kad malkas pagale un uguns būs vienoti. Šajā sāpīgajā laikā tev ir jāmācās atturēties no darbošanās. Tev arī jāmācās pieņemt pašam sevi. Šajā satraucošajā laikā tu kļūsti ļoti viegli ievainojams. Savās tumšajās naktīs pat gudri un svēti kontemplatīvi cilvēki ir paveikuši dažādas dīvainas lietas.

Esamība ir vispilnīgākā un visbagātīgākā, ja tā ir dzīve Mīlestībā. Kad tu veic mistiķa ceļu, tava esamība pakāpeniski, ļoti pakāpeniski top par dzīvi Mīlestībā. Tas ir ļoti lēns pārveidošanas un apskaidrības process. Dzimuši esamības atšķirtībā, mēs pakāpeniski iegūstam dzīvi Mīlestībā. Un tomēr vienmēr pastāv briesmas atkrist atpakaļ atšķirtībā, jo tāda ir cilvēka vājā daba. Mums vienmēr ir iespējams nošķirt sevi no pilnības. Vēl vairāk - mūsu dzīve Mīlestībā vienmēr ir tikai daļēja - mēs vienmēr esam ceļā, vienmēr esam tapšanas stadijā. Vienīgi Dievs pilnībā ir dzīve Mīlestībā. Mēs sasniedzam pilnību nevis kā atsevišķas būtnes, bet dzīvojot Viņā. Tā mēs varam teikt, ka esamība = dzīve Mīlestībā un dzīve Mīlestībā = dzīve Dievā.

Tu vari atklāt, ka saki kaut ko, nezinot, kāpēc, vai dari kaut ko, nesaprotot, kāpēc to dari. Tu arī vari pieņemt lēmumu, par kuru nezini, kāpēc esi pieņēmis to. Tomēr tu esi cieši pārliecināts, ka tas, ko esi teicis vai darījis, ir bijis pareizi un tavi lēmumi ir bijuši patiesi. Tās ir pilnīgi spontānas darbības, kuras liek veikt Gars. Un tas sniedz mierinājumu bez acīmredzama iemesla. Tā ir mistiska dāvana.

Neviens nevar pavadīt visu savu dzīvi aizmiršanas mākonī. Cilvēka apziņa patiešām nepārtraukti mainās. Tā plūst no klusuma uz vārdiem, no tumsas uz gaismu, no nolieguma uz apstiprinājumu. Tātad visā šajā procesā vitāli svarīga ir tava uzticēšanās. Mācies vienmēr atgriezties savas esības centrā un atjaunot savu uzticēšanos Jēzum un evaņģēlijam.

Zen tradīcija man ir mācījusi nokļūt manā patiesajā būtībā, nulles punktā, mainīgās pasaules miera punktā. Tas ir punkts aiz subjekta un objekta kategorijām, tajā mēs varam baudīt pārlaicīgo esību, būdami pilnīgi brīvi no savām iekšējām vēlmēm, pieķeršanām un nemiera, kas aizēno mūsu izšķiršanas spēju un apgrūtina lēmumu pieņemšanu. Tas ir punkts, kurā cilvēks atklāj Sv. Ignācija viedokli, ka slimība var būt nozīmīgāka par veselību, īss mūžs nozīmīgāks par ilgu mūžu un nabadzība - pārāka par bagātību.

klusumam ir nepieciešami vārdi;
tumsai ir nepieciešama gaisma;
noliegumam ir nepieciešams apstiprinājums,
neziņai ir nepieciešamas zināšanas;
intuīcijai ir nepieciešams saprāts;
misticismam ir nepieciešama teoloģija;
neesošam laikam ir nepieciešams laiks;
neobjektīvai lūgšanai ir nepieciešama objektīva lūgšana;
eksistencei ir nepieciešama būtība;
sievišķajam ir nepieciešams vīrišķais;
iņ ir nepieciešams jaņ

Nav komentāru

Komentēt