Kauna dienasgrāmata #3 | Viltus būtība

Viltus būtība kā aizsardzība pret kaunu

Šī nu ir mana smagākā “kauna sadaļa” saņemta vienkopus.

Vingrinājumu sadaļā lasām:

• Padomājiet, vai esat kādreiz bēdzis no mīlestības pilna acu skatiena?

• Vai varat atļauties just un izrādīt alkas pēc mīlestības vai arī jūs laiku pa laikam jūtaties mazliet neērti, ka nespējat būt pašpaļāvīgs cilvēks?

Cik daudzi no mums, baidoties no bērnībā piedzīvotajām atraidījuma un pamešanas sāpēm, izveido stiprās un pašpietiekamās viltus būtības? Vai arī ieslīd otrā grāvī un kļūst atkarīgi no otra? Vienlaikus ilgojoties pēc nekad vai maz vai ačgārni saņemtās mīlestības, liedzam sev to pilnvērtīgi just un saņemt. Viltus būtība nekad nespēj sasniegt patiesu brīvību un intimitāti ar citiem. Jo tā noliedz un aprok mūsu ievainojamību, cilvēcību un ilgas. 

Duelī ar kaunu ir jāuzdrīkstas atklāties un drosmīgi jāatbalsta viss, kas mīt mūsu dvēselē - zaudējuma sāpes, nedrošība, dusmas, skumjas - tik reizes un tik ilgi, cik būs nepieciešams, lai varētu uzplaukt mūsu patiesā, kauna neaptraipītā būtība.

***

"Patiesā būtība parādās, kad vecāki redz un spoguļo savu bērnu visos viņa emociju un izpausmju aspektos. No vecāku reakcijas bērns iepazīst savu patieso būtību un attīsta stabilu patību. Ja vecāki nespēj pieskaņoties bērnam, viņam trūks sevis atklāšanai nepieciešamās palīdzības. Viņš neiegūs spoguļošanu vai harmoniju, kas vajadzīga, lai attīstītos stabila patība. Sliktākajā scenārijā viņam nebūs ne jausmas, kas viņš ir.

Bērns, kura vecāki neapmierina kādu no viņa vajadzībām, atbrīvosies no šīs vajadzības, nevis atraidīs vecākus. Viņš sajutīs kaunu, ja vecāki vai citi cilvēki atskārtīs, ka dziļi iekšienē viņš ļoti alkst uzmanības vai mīlestības.

Bērns, kura patiesā būtība nesaņem mīlestību, attīstīs sevī viltus būtību, kam nav nepieciešama palīdzība, ko viņa vecāki nespēj sniegt. Ilgas pēc mīlestības tiks saistītas ar kaunu. Viņš mēģinās būt emocionāli pašpaļāvīgs, un tāds, kādu, viņaprāt, vēlas redzēt vecāki. Taču viņa patiesā būtība būs saistīta ar pamešanas sāpēm un kauna sajūtu, savukārt viltus būtība ticēs, ka ir spēcīga, neuzvarama un neatkarīga. Panākumi to atbalstīs un uz laiku atvieglos kauna un pamestības sajūtu. Taču viltus būtība nekad nebūs pilnībā apmierināta, jo nespēj sasniegt patiesu intimitāti. Kad intimitāte šķiet esam apdraudējums, dusmas vai nicinājums palīdz turēties pa gabalu no citiem, kā arī paša alkām pēc mīlestības.

Ceļš uz priekšu ir spēja atzīt un sadzīvot ar savu patieso būtību un visiem tās pārdzīvojumiem, ieskaitot pamešanas sāpes. Tikai tā mēs varam kļūt par pilnvērtīgiem cilvēkiem. Intimitāte liek uzdrīkstēties būt tādam pašam, kā citi: viegli ievainojamam un mīlestības alkstošam. Tikai tad, kad uzdrošināmies būt parastas cilvēciskas būtnes, kam vajadzīgi citi un kas dažkārt izgāžas, mēs varam izveidot dziļas un sirsnīgas attiecības.

Atbrīvošanās no vēlmes būt ideālam vai lieliskam var šķist kā zaudējums; izkļūšana no šīs sapņu pasaules ir kā taka lejup pa kalna nogāzi. Īstais jūtamā tukšuma iemesls ir tas, ka vēl aizvien neesat saņēmis drosmi emocionāli dzīvot tagadnē. Kad būsiet beidzis sērot par pagātni, aptversiet, ka iespējas mīlēt citus vēl aizvien ir neierobežotas, lai cik vecs jūs arī būtu. Un tas, kas var šķist kā kritiens, patiesībā ir jūsu apziņas pacelšanās jaunā līmenī.

Lai spētu mazināt kauna sajūtu, mums jāuzdrīkstas atklāties. Tas ir saistīts ar drosmi atbalstīt mūsu pašu vajadzības, nedrošību, dusmas un visu, kas mīt dvēselē. Diemžēl atklāšanās ir tieši tas, no kā baidāmies, kad jūtamies apkaunoti. Cenšanās būt labākiem par citiem ir mēģinājums atvieglot sajūtu, ka ar mums kaut kas nav kārtībā.

Tikai tad, kad uzdrīkstamies būt parasti, viegli ievainojami cilvēki, kādi patiešām esam, un rodam drosmi pieņemt mīlestības pilnu skatienu, mēs spējam pārvarēt kaunu."  

* No Ilses Sandas grāmatas "Aci pret aci ar KAUNU"

Nav komentāru

Komentēt