Man ir tik žēl Ka tu mosties pilsētā Aiz žogiem, slēģiem un atslēgām Nocietinājuma mūros Sargādams savu privātumu Un trauslo sirdi Ieslodzīts mānīgas drošības Un viltus dzīves būros Jo šeit, pļavā Pirmajā saules starā Tu pa īstam piederi Pasaulei Daudz lielākai Par paša esību Kur katrs putns un zāles stiebrs Katrs rasas piliens un vēja glāsts Tev mīloši apliecina Ka esi savējais Dabisks dabā Un aicina būt Ik mirkli Vienam ar Visu
/varētu jau to tualeti nogriezt, bet tad tas nebūtu pa īstam, kā dzīvē. saulei nekam nav žēl savas gaismas/