Jēgpilna dzīve. Meklējot garīgās gravitācijas centru | Džeimss Holiss

Dzīļu psiholoģijas uzdevums ir mēģināt izsekot neredzamajai pasaulei, kas izpaužas caur redzamās pasaules formām, Mums nav lemts apzināties neapzināto; labākajā gadījumā mēs varam nojaust neapzinātā pēdas, ja sākam vērot tā izpausmes ikdienas dzīves notikumos.

Dzīve nemitīgi attīstās, un vakardienas patiesība ir rītdienas cietums. Nav ierobežojošāka cietuma par to, kurā atrodamies, to neapzinoties. Atbildes mums stāsta to, ko jau esam pieredzējuši, turpretī jautājumi ved mūs ceļā.

Ko vēlas mana psihe (dvēsele)?

Ar šo jautājumu ir jāsāk, ja vēlamies dziedināt milzīgo sašķeltību savā iekšējā pasaulē. Cilvēka psihe nav vienots veselums, kā gribētu uzskatīt mūsu ego. Tā ir daudzveidīga un vienmēr sašķelta. Tas ir ego malds, ka šo sašķeltā Es un enerģijas sistēmu kopumu mēs varam kontrolēt ar apziņas palīdzību, cēlu nodomu vadīti.

[Garīgajā izaugsmē] runa ir par ego spēju paplašināties un iekļaut sevī vairāk sarežģītības, vairāk paradoksu. Galu galā mēs nonākam pie izpratnes, ka ego ir jāatsakās no savas priviliģētās valdnieka pozīcijas, lai kļūtu par augstāka spēka kalpu. Tāpēc šis darbs nav narcistisks. Tā mērķis ir atrast kaut ko vērtīgāku par mūsu mantotajiem stāstiem vai adaptīvajiem modeļiem, kas tur mūs piesietus neveselīgai pagātnei.

Tas, kam jānomirst, ir pieķeršanās stāstam, kurš vairs nav izmantojams. Tajā mirklī, kad viltus jeb pagaidu Es, kas radies no bērnības stāstu internalizācijas, saduras ar dabisko un spontāno Es, kurš izpaužas caur instinktiem un vēlas pārmaiņas, jūs saprotat ka kaut kas cits vēlas tikt atzīts. Kaut kas cits, kāds iekšējs autonoms spēks, ir darījis jūs apzinātu.

Jautāt, ko vēlas psihe, nozīmē censties atgūt iekšējo kompasu, par kuru rakstīja Emīlija Dikinsone. Ja jūrnieks nespēj ieraudzīt ziemeļus, kompass to spēj. Ikvienam no mums ir savs kompass, tikai - vai mēs zinām, kā tam piekļūt? Vai riskējam tam uzticēties?

Iekšējais darbs, lai atrastu savu kompasu un pēc tam to izmantotu, protams, prasa zināmu disciplīnu. Tas nav iespējams bez pastāvīgas sazināšanās ar savu dvēseli, tā dēļ mums ir jāpārstāj tērēt uzmanība ceļojuma līkločiem, trokšņainiem traucēkļiem un ikdienas pienākumu gūzmai. Mums ir jāatrod laiks pajautāt: kas te īsti notiek?

Mēs dzīvojam baiļu kultūrā - mums ir bailes no ēnas, bailes no dziļuma, bailes no sevis apzināšanās, bailes no citiem un pat bailes - no Cita mūsos pašos. Šādu laikmetu varētu raksturot kā triviālu, ja vien tas nebūtu tik letāls. Ja mēs nespējam paciest citādību sevī, savu ēnu, kā gan lai paciešam Cits citu? Pirmais, ar ko sākt, ir darbs ar mūsu pašu ēnu.

"Kā gan kāds var saskatīt patiesību, ja viņš neredz pats sevi un tumsu, kuru viņš izplata it visā, ko dara?"

Jungs mums atgādināja, ka mēs kļūstam apgaismoti, nevis iztēlojoties gaismas būtnes, bet gan padarot redzamu savu tumsu. Darbs ar ēnām liek mums būt pazemīgiem, jo mums ir jābūt gataviem uzņemties atbildību par to, ko citādi mūsu ego noraidītu.

Augstākais, ko varam izdarīt savu bērnu, partnera un sabiedrības labā, ir apzināties, cik nozīmīga ir šāda pašanalīze. Jungs teica, ka dažkārt, uzņemoties personīgās izaugsmes un attīstības darbu, cilvēki mēdz norobežoties no sabiedrības un jūtas par to vainīgi. Taču viņš piebilda, ka šis individuālais ceļojums ir parāda atlīdzināšana, atgriežoties pie partnera, bērniem, ģimenes un apkārtnes kā attīstītākam cilvēkam.

Jūsu pienesums sabiedrībai ir tas jaunais, atšķirīgais un dzīvais, ko jūs dāvināt cilvēcei kā lielās mozaīkas gabaliņu, tāpēc tas nav izolējošs darbs. Taču tas pavisam noteikti ir pazemīgs darbs. Tas ietver ja ne mīlestību, tad vismaz cieņu pret iepriekš necienītām un nemīlētām jūsu esības daļām.

Tas ir pazemīgs process, kas piešķir mūsu dzīvei patiesu personīgā mērķa, dziļuma un cieņas sajūtu. Nekādi ārējie sasniegumi vai pasaules atzinība nekad nebūs līdzvērtīgi iekšējai sajūtai, kādu cilvēks pieredz, kad veic savu dzīves ceļojumu tik godīgi un patiesi, cik vien spēj. Es ticu, ka mēs visi esam aicināti šajā ceļojumā un daba mūs tam ir sagatavojusi.

Cilvēks, kurš cenšas izvairīties no dzīves uzdevumu risināšanas, neko nesasniedz un tomēr katru dienu mirst tūkstoš nāvēs, kas, kā norāda Jungs, ir īpaši nežēlīgi, jo šāda cilvēka dzīve jau tāpat ir tukša un bezjēdzīga. Viena lieta ir baidīties no ceļojuma, tomēr riskēt; pavisam cita - būt bēglim sava dzīvē.

“Es” ir dabas transcendentālā, organiskā gudrība, kura meklē savu izpausmi. Dabu īpaši neinteresē mūsu komforts, iederēšanās vai  panākumi tradicionālā izpratnē. Daba kalpo dabai. Bet ironiskā kārtā ego, kuram pateicoties mēs spējam funkcionēt ārējā pasaulē, bieži vien pretojas aicinājumam atgriezties pie godīgas kalpošanas tam, kas vēlas ienākt pasaulē caur mums un caur ko mēs iegūstam jēgas pieredzi.

Mēs piedzīvojam pareizības sajūtu, kas mūs var piemeklēt tikai tad, kad esam pareizās attiecībās ar savu dvēseli. Tas būtiski izmaina mūsu dzīvi un kļūs par daļu no mantojuma, ko nodosim saviem bērniem, ģimenēm un līdzpilsoņiem.

Mūsu dzīves kvalitāte ir atkarīga no tā, cik lielus jautājumus mēs paši sev uzdosim. Tagad viss ir mērāms ar dvēseles lielumu. Mūsu uzdevums ir iedziļināšanās Dievā.

Jebkura izpratne, jebkura paradigma, kas mums šobrīd ir, var tikt aizvietota kad mūsu instrumenti kļūs efektīvāki un mūsu jautājumi - dziļāki.

Katra neveiksme, katrs vājuma bridis un ceļa sašaurinājums mums tiek dots kā izaicinājums un vienlaikus iespēja augt.

Tiem, kuri pievērš uzmanību savas dvēseles ceļojumam, psihes izaugsmes programma ir bezgalīga un nav saistīta ar ķermeņa novecošanu.

Dzīļu psiholoģija ir pretrunā ar jaunā laikmeta sentimentalitāti, kam raksturīgā tendence nereti ir bēgšana no konfliktiem un ciešanām un to transcendēšana, vēlme pārvarēt pasaules grūtības un ļaunumu bez nolaišanās zemapziņas pasaulē. Bet tieši konflikts un ciešanas ir tas, kas mums sniedz dzīves pilnību. Savas dzīves atgūšanas, individuācijas process un psiholoģiskās izaugsmes darbs ir pazemīgs, nevis pašapziņu vairojošs darbs. Tas neļauj vairot lepnību, tieši otrādi. Un tas neļauj mums justies labi. Vienkāršotas, labsajūtu veicinošas teoloģijas un psiholoģijas agri vai vēlu ieved mūs grāvī.

Mēs meklējam maģiju, cerot, ka tā palīdzēs mums smalki pārvarēt dzīves grūtības. Intelektuālo un garīgo slinkumu mēs varam atrast populārajā psiholoģijā un labsajūtas teoloģijās. Mēs padodamies visdažādākajai negausībai, lai aizmirstu vai aizvietotu to, kā mums pietrūkst - saikni ar esību. Tādējādi mēs cenšamies kompensēt vientulības sajūtu.

Terapijas vēlamais iznākums parasti ir atklāsme, ka mēs esam nevis tas, kas ar mums noticis, bet gan tas, par ko paši esam izvelējušies kļūt. Šī apziņas transformācija nozīmīgi maina mūsu attieksmi pret atļaušanos dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies, un ļauj uzņemties riskus, kas nepieciešami, lai īstenotu savu potenciālu. Citiem vārdiem sakot: esmu tas, kas vēlas izpausties caur mani, nevis tas, kas ar mani noticis.

Runa nav par jūsu izārstēšanu, jo jūs neesat slimība, jūs esat process. Runa ir par jūsu dzīves veidošanu interesantāku – pilnu notikumiem un ikdienas izvēlēm, kuras vienlaikus rada un pauž jūsu vērtības. Nošķirt savu ceļojumu no savas vēstures ir grūti, bet nepieciešami, ja vēlaties dzīvot brīvu un pilnvērtīgāku dzīvi.

Aicinājums uzņemties personīgu atbildību, būt drosmīgam un neatlaidīgam mums nodrošina stabilu iekšējo darbu. Tas ļauj mierīgi un ar cieņu iet savu, nevis kāda cita ceļu. Tas ir biļetes cenas vērts ceļš! Dzīve kļūst interesantāka un bagātāka, nekā mēs jebkad esam spējuši iedomāties, un aizraujošāka par vislabāko romānu, kādu jebkad esam lasījuši.

Aicinājums nav saistīts ar darbu kā tādu. Aicinājums ir saistīts ar to būtisko, kā dēļ jūs tam sekojat un kā dēļ jūs tam kalpojat.

Mēs visi piedzimstam ar iekšēju zināšanu par to, kas mums dzīvē ir nepieciešams. Šo zināšanu sauc par instinktu. Par laimi, mēs varam atgūt savu iespējamo dzīves ceļojumu, ja uzdodam sev minētos jautājumus. Turklāt mums ir jāturpina uzdot tos sev visas dzīves garumā, jo aprakstītās problēmas nav iespējams atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem. Tās saglabājas un izpaužas arvien jaunos veidos, formās un niansēs. Mēs nekad nevaram uzskatīt ka esam sasnieguši galamērķi.

Iespējams jums šķiet, ka nekur neiederaties un varbūt šī grāmata jums palīdzēs saprast, ka jums nemaz nav jāiederas. Trimdinieku kopienu veido cilvēki, kuru dvēseles ritms kaut kādā veidā atšķiras, un viņi maršē pēc citas melodijas. Dažkārt viņi jūtas vainīgi par to. Viņi nav pārāki par citiem, un viņi uz to nemaz nepretendē. Viņi nav īpaši apgaismoti vai apdāvināti, taču viņi cenšas dzīvot godīgās attiecībās ar savu personīgās patiesības izjūtu. Zinot, ka tas ir nepārtraukts process, viņi mūžīgi šķiro un sijā, aug un mācās, un viņiem pastāvīgi sevi jāpārkalibrē.

"Zinu, ka tas, par ko šobrīd runāju, mūsdienu kultūras kontekstā tiek uztverts kā vislielākā muļķība. Bet tā paliek muļķība tikai līdz brīdim, kad jūs paši to piedzīvojat, izpētāt savus psihiskos resursus, izprotat savus priekšstatus un atbildat uz biedējošajiem jautājumiem, kas šajā procesā aktualizējas. Ne vienmēr tas ir patīkams ceļojums. Bet, iekams šīs tēmas nav kļuvušas jums reālas, psiholoģiski to nav jūsu dzīvē, tās nav daļa no jūsu ceļojuma. Tomēr ticiet, tas ir kaut kas ļoti reāls. Liecības par to ir sastopamas daudzu gadsimtu garumā. Tā ir cilvēka psihes realitāte. Tā ir dzīves mistērija, par kuru mēs zinām ļoti maz, kaut arī tā ir taustāmi reāla."

kamēr jūs neesat iemācījušies, ka nāve ir izaugsmes cena
un ka ir jāmirst, lai augtu,
jūs esat tikai satraukti šīs tumšās zemes apmeklētāji
/J.V.Gēte/

Nav komentāru

Komentēt