patiesība ir garlaicīga un laimei nav garšas tāpēc pa īstam to neviens nemaz nemeklē kāpēc gan lai mestu akmeni savā ērtajā paradīzē?
vien tie, kuri aicināti čūskas valodā nolādēti raud jo tukšums izplešas kosmiskā ātrumā bet cita ceļa nav
caur labo un ļauno gaismu un tumsu pretmetu spriedzei griežoties prātā un miesā krītot bez virziena eksistenciālisma bezdibenī biezā
nekas neremdē ne metaperspektīva ne personiskais stāsts viss šķiet kā dāvana un lāsts starp pasaules sāpju un ekstāzes kliedzieniem starp pirmajiem un pēdējiem elpas vilcieniem es ceru
atmosties žēlastībā
ne gadi, bet gadu simti un tūkstoši cauri man plūst nezinu kā sirds var tā nepiekust mīlestībā