Es trenējos
No visdziļākajiem mēsliem skatīties pasaulē ar sirdi
Kā garīgo centru, ne orgānu
Ne ķermenis, ne prāts nav galīgā instance
Tie ir pārejoši
Kur nu vēl skaidrāk to redzēt kā dabā
Šogad man ir īpaši bēdīgi šķirties no stārķiem, zaķiem, lapsām, briežiem, eglēm un priedēm.. 
No vecās ābeles
No savējiem, kas šovasar tik dziļi ieauduši sevi manā pasaules ķermenī
Manis pašas plaušām, rokām, asinsrites
Ir bail atgriezties pilsētā
Vai es spēšu šo saikni uzturēt dzīvu?
Jāturpina skola
Esmu uzņemta iekšējā Hārvardā
Es pat nepieteicos, jo gribēju strādāt
Bet tāda ir dabiska lietu kārtība
Man neviens neprasīja
Mans darbs un izpētes objekts nemainīgi palieku es pati
Kārtoju koferus un neticīgi grozu galvu
Nespēju noticēt par tādu balvu
Un ja nu es kļūdos un izgāžos?
Haha, paldies mani uzticamie ceļa biedri. Bailīgie draugi
Šeit, dabā, lielās cilvēku lietas kļūst tik mazas un mazās dabiskās lietas kļūst tik lielas
Stārķi atgriezīsies mājās
Varbūt es arī?
Varbūt tā nav trimda, bet nepieciešamais pārlidojums
Man patīk tā domāt
Tā būt

Lietus rasina manās acīs

Mēs jau nevaram izšķirties viņš saka

Mēs esam elpa

Pirms lielā sprādziena

Pirms laika un telpas

Un tad es zinu savu Vārdu

Kas nav vārds

Bet dvaša

Lielā Nopūta

Un tas ir arī Tavs