Spiral Quest-ions [25.06.-30.06.2024.]

***
Es izmisīgi lūdzu atbalstu un žēlastību…izturēt, atšķaidīt un pieņemt šīs grūtās un sāpīgās vientulības, pamestības, tukšuma un homesick sajūtas. Emocijas, no kurām man nav kur noslēpties citos cilvēkos, sarunās, stāstos. Es nezinu, vai es to spēšu. Es negribu, lai man atkal tik ļoti sāp. Es to visu pazīstu, es zinu, kā tas ir. Cik daudz reižu pieredzēts, un es ar to nekad netieku galā. Man ir tik neizsakāmi žēl to meiteni…to bērnu. Kā lai es palīdzu viņai to reizi par visām reizēm izsāpēt? Mums jāatrod mierinājums Dabas un Gara valstībā. Sevī.

Es ceru, ka šīs vientulības sāpes nav tas, pēc kā es atbraucu. Es gribu iet tām garām un cauri.. Dziļāk - aiz šī virspusējā atmiņu - cilvēciskā koda. Man gribas iet tālāk.

Piedod, jo esmu nepacietīga.

Piedodiet, ka bēgu, sūdzos un žēlojos. Dariet savu darbu. Es klausos.

Es ļaušu jums būt.. Jūs mani padarāt pazemīgu un atgādināt cilvēcīguma skaistumu un visa savstarpējā atkarīgumu. Šai rētai jāpaliek kā apliecinājumam par manu cilvēka dabu.

***
Ziemeļi - Es tevi jūtu, esmu ar tevi. Tu neesi viena, ar tevi ir daudzi. Tu esi drošībā. Tev jāiepazīst pašai savs spēks… tikai tā tu to vari.

Austrumi - Tā ir tava virspuse, kas sāp un cieš. Tavs cilvēciskums sāp. Dievā esot nesāp. Atdod to zemei, lūkojies gaismā.

Dienvidi - Jūti visu, kas ir.. Nevairies, nebēdz. Tukšumam, pamestībai, vientulībai ir ko teikt..  Kas tas ir? Kur tie ved?

Rietumi - Tavās sāpēs un ciešanās ir zāles. Tā ir tava homeopātija. Lūkojies dziļāk, tumsā.

***
Kam ir atkal jānomirst?
Tavam kulturālajam, sociālajam uzslāņojumam.
Es tad nespēšu vairs funkcionēt, iekļauties sabiedrībā…
Tev nav jāiekļaujas. Tev jāmaina būšanas forma, tas ir dabiski. Nepiešķir tam tik lielu nozīmi. Nepieķeries formai.

***
Zīdainis ir piedzimis (veselas trīs reizes!) un man ir jāiemācās par to parūpēties jaunos veidos - ar nepastarpinātu sirds un garīgo enerģiju.. Bez tiešas prāta klātbūtnes.   

Kad nekam nav nozīmes, tikai Vienam. Es gribu to pieredzēt. Vienotību. Dievapziņu.

Mirušie nejūtas miruši. Viņi ir tikai daļa no šī cikla. Nāve ir dzīvības forma. Dzīvība nav pārāka par nāvi.

***
In The Woods
How close can we become?
As One
If you allow and soften
It can happen as often
You want
We are here for you
Anytime you come
Come!
Please join the tribe
Of pines
And all the world behind
The time
Just stay
Here and now
Present
Everything is gonna be just fine.

***
Esmu ilgi un uzticīgi sekojusi pavedieniem un joprojām nezinu, kāpēc esmu šeit. Es ilgojos pēc iespējami dziļākā savienojuma ar Dabu, Dievu, Dzīvi, Sevi.  Un es gribu būt noderīga. Es gribu būt labs cilvēks.

Navigējot starp trīs - apakšzemes, vidus un virszemes pasaulēm - šķiet, ka es neesmu izveidojusi patiesu savienojumu ne ar vienu no viņām. Kā lai trīs kļūst par vienu?

Man ir laiks un daži “sakari” augšā un lejā - ko lai es daru, DIEVS, te - pa vidu???

***
Domājot par atlikušajām septiņām dienām, gribas padoties. Vakar pie jūras sāpēs un ciešanās izraudāju visas iekšas. Lielā Elīna ļāva mazajai Elīnai braukt mājās.. Tas bija ļoti, ļoti svarīgi. Viņai nav jābūt varonei, kuras ceļš atklāsies tikai pēc vientulības un pamestības izciešanas. Ja tā, es tālāk neeju. Nepiedalos. Mani emocionālie ievainojumi neļautu izturēt sevis pašas atraidījumu.

Mans lielākais varoņdarbs būtu padoties. Ieklausīties sirdī un ievainoto balsīs. Kā es sadzīvotu ar kauna un neizdošanās sajūtu? Pārsteidzoši labi.

Visas manas piesaistes liek man ciest un vienlaikus padara par dzīvu cilvēku. Es negribu būt pārcilvēks, supersieviete. Šis skaistais, dzīvais sāpīgums ir saikne ar cilvēku pasauli.  Šis ārkārtīgais jūtīgums, ievainojums, ievainojamība padara mani par mani.. Un padara man pieejamu daudz lielāku, plašāku pasauli par ikdienišķo. Tās ir manas sāpīgās Durvis.

Taču sadedzini, gara uguns, manus neveselīgos, mazos, egoistiskos domāšanas un uzvedības musturus, aizsardzības sienas un vaļņus, pieķeršanās, atkarības, neīstās ādas un lomas.

***
No rīta izvilku ceļa kārti - vienīgo vīrieti no kavas - vecu vīru, kurš tur rokās uguns liesmu un to vēro.

Portālā atstāju Kristofera un Teodora bildīti, viņu zīmējumus. Lietas, kas mani atsauks atpakaļ no meža. Cilvēki, kuru dēļ vispār ir vērts kaut ko darīt. Šo bērnu, iekšējo bērnu un pasaules bērnu dēļ…   

Mystery, God, Forest, Spirits, Ancestors
Please help me to become, unfold, open, transform, deepen
In your most gentle and soft language
In love language
So I can be a good human, good mother, good soul and spirit for the world
So three can become one
In love, in God

***
Apmetos pie trijžubura koka. Nokaltuša, bet skaista. Piemineklis kritušajiem varoņiem.

Šodiena veltīta Dienvidu pirmiedzīvotājam, ķermenim, emocijām, asarām, stāstiem un glāstiem. Saslēgumam. Sanatorijs ar izaicinošiem sāpju uzvirmojumiem.. viļņiem… lūdzu, esiet maigi pret mani.

Neviena nav
Vai es esmu?
Es nezinu
Ja nejūtu tavu Dvesmu

***
Katru dienu dodu sev tikai vēl šo vienu dienu. Jebkuru brīdi varu atkāpties. Ļauju visu.

Mazā Elīna Kristofera Robina lomā ar saviem iedomu draugiem. Kā tas ir - dzīvot tik lēni? Bez laika.

***
Šķita, ka šodien jau viss varētu iet pēc plāna.. taču, ejot gulēt, no zila gaisa atkal uzmācās lielās sāpes.. Vakari un naktis ir mokoši. Tā trauma ir tik liela! Atmiņu epizodes un sapņi mani nogāza zemē kā cunami vilnis. Vientulība, iešana gulēt vienai, mammas trūkums bērnībā, bezspēcība, bezpalīdzība, agresija, vardarbība, izmisums.. Tas viss dzīvo manī tik spilgti un dzīvi. Man bija nemitīgi sevi jāmierina un jātur drošībā, lai izvirdums nepārvēršas stihiskā ugunsgrēkā.. Eksplozijā.

Es nevaru to visu pacelt. Pat ne pa vienai lietai atsevišķi.

Man ir jādodas prom. Man ir jāpadodas. Citādi viņa man nekad vairs neuzticēsies. Šobrīd viņa ir mīnu laukā, taču atvērties un uzticēties viņa var tikai no drošās zonas. Arī ķermenī jūtu, cik ļoti viņa visu laiku čeko “temperatūru”, cik liels ir saspringums, kas liek nemitīgi kontrolēt robežas.. Neļauj tās atvērt..ne dabai, ne cilvēkiem.

Ir skaidrs, ka mazās Elīnas lietas ir prioritāras. Tās ir pieteikušas savu vietu. Nekādi augstāki - dvēseles un gara uzdevumi - netiek te tuvumā… ja vien šis nav viens no tiem.

Varbūt man ir jābūt mājās pie saviem bērniem, ja reiz gribu būt laba mamma? Vai es gadījumā viņiem jau piecus gadus negādāju šo pašu traumu?

Šis kvests ir burtiski uzdizainēts, lai es iekāptu savā traumā.
Es centos. Es sabiju tajā piecas dienas. Šodien ir sestā. Es vairs negribu. Nevaru. Mīcīties, bradāt, plēst. Man jāatkāpjas. Es nezinu, kā tam vēl tuvoties. Ja arī tas nozīmē izkrist, neizturēt pārbaudījumu, nesasniegt Dvēseles un Gara cēlos, augstos mērķus, man vienalga… es izvēlos būt cilvēks.

Es gribu sevi pasaudzēt. Pasargāt. Ja bērnībā tas nebija iespējams, tad tagad es to varu. Un gribu. Un Darīšu. Tik liels un intensīvs savienojums pašai ar sevi man vēl nekad nav bijis. Un varbūt stāsts ir tieši un tikai par šo.

01.07.2024.
Aknīste

Mājās. Pie mammas un bērniem. Kopā. Drošībā. Gulējām teltī un 4:30 raudzījos skaistā saullēktā. Dzeru kafiju mierā un labsajūtā. Labs lēmums, grūts lēmums. Garas sarunas, grūtas sarunas. Atvieglojums. Zaudējums, kurš garšo pēc uzvaras.

Iziet cauri tumsai
Nepalikt gaismā
Ir mans ceļš
Trīsvienībā

Nav komentāru

Komentēt