Eseja par liliju

Es vienmēr esmu jutusies kā un centusies būt saknenis - kartupelis, burkāns vai kāposts - lai ir kaut kāda jēga no manis. Nu, lai vismaz kāds var apēst. Es vienmēr esmu meklējusi praktisku izpausmi. Lietderīgumu. Funkcionalitāti. Esmu ar šo sociāli kulturālo ideju par sevi saaugusi un identificējusies. Normāls darba cilvēks. Praktiķis - patērētājs, kurš savu vainas sajūtu remdē un izpērk, mēģinot darīt kaut ko labu un jēdzīgu. It kā sakarīgu.

Taču ik pa laikam daba mani aicina būt par liliju - skaisti izskatīties, smaržot, dot nektāru un aicināt kukaiņus uz mīlas deju. Es tādu šķietami bezrūpīgu dzīvi nepazīstu. Dzīve nozīmē rakt un dzīve nozīmē melnu muti. Ne jau estētiku! Tas tik tā - ja sanāk - bonusā. 

No ārpuses neviens nepateiks, kādas cīņas izcīna sēkla, lai klusi augtu pretim Debesīm. Vai sēkla to grib? Diez vai. Taču tas ir viņas dabā, zemes šūpulī ielikts - augt. Ne visas sēklas izdīgst, ne visi stādi zied, ne visi pumpuri dod augļus.. Bet tas ir Dabas dabā, ne mūsu varā..

Man nav lilijas kvalitātes un vitalitātes. Vienkārši būt skaistai un ziedēt. Man ar to ir par maz. Man šķiet, ka tas nav manā dabā. Taču tas noteikti ir manā Ēnā. Es apskaužu liliju no savas sīpola vagas.  Bet tagad tā lilija ņem un dzimst manī… Var jau būt, ka atsevišķām sugām viņa ir praktiska. Tā es varētu sevi apvārdot..

Manas dzīves centrālais jautājums par jēgpilno pienesumu šai pasaulei kā ugunskurs līkloču izlocījies cauri ego pašapliecināšanās ceļiem un neceļiem, dvēseles kaislībām un dziņām, norimis, taču joprojām deg ar spožu liesmu savas ekoloģiskās nišas meklējumos. Man nav atbildes. Man nav risinājuma. Turklāt tagad man nav pat rīcības spēju.

Visi ceļi ved arvien tālāk prom no ierastā, zināmā modus operandi. Simboliski man šobrīd ir atņemtas rokas un kājas, ar kurām līdz šim esmu izpaudusies pasaulē. Es piekritu, taču nezināju, cik grūti būs atklāt un lietot citas maņas. Rokas un kājas tikai traucētu šajā sfērā, kas ir  netaustāmāka, netveramāka, smalkāka... Šīs nudien ir gandrīz fiziskas pārvērtības, alķīmisks pārmaiņu process.. Destilācija.

Kad nav jādara pa vecam, bet jābūt pa jaunam. Ja es par šo nerunātu jau piecus gadus, kopš aizgāju no Rīgas, tas neizklausītos tik traģikomiski. Bet tik garš ir ceļš. Simtkārt garāks. Un tomēr tik īss. Ka negribi nokavēt nevienu ziedēšanas mirkli…kaut arī tava dzīve būtu tikai tik “gara, bezjēdzīga un nepraktiska” kā viendienītei.

Runā, ka skaistums, ziedi, māksla, estētika dod cerību, tīrību, nevainību, ticību labajam. Un tas bieži vien ir vajadzīgs vairāk kā ēst. Es gribu pabarot dvēseli un garu, nevis tikai vēderu. Taču es stāvu kā akmens pievelts savām durvīm priekšā un sūdzos, ka netieku ārā. Paej malā, Elīna! Lai vari iziet no savas alas. Izspraukties no savas dobes. Ar maigumu nevis ar varu, ar mīlestību nevis ar spēku…

Bailīgais ego
Kā tāds kapracis
Mīlestības sēklu
Lilijas sīpolu apracis
Kāāāā man ir apnicis baidīties
Kā man ir apnicis savs jūgs
Vai es varētu paiet malā?
Lūdzu?
“Skaistuma apzināšanās glābs”
Rihards Rudzītis rakstīja
Lai tā būtu
Aha

Nav komentāru

Komentēt