Es atkal aizmirsīšu

Ir grūti pieņemt, ka manām personiskajām sajūtām, priekšstatiem, pārdzīvojumiem, veiksmēm un neveiksmēm nav nekāda sakara ar patieso realitāti. To Realitāti, kura neatspoguļo ne manas drāmas, ne cepienus, ne sāpes, ne ciešanas, nedz arī sasniegumus un uzvaras, ar kurām esmu tik ļoti saaugusi un identificējusies.

Grūti pieņemt tāpēc, ka manam ego tas nozīmē atlaist un atvadīties no visu mūžu būvētājām ilūzijām par savu nozīmību un/vai nenozīmību. Atvadīties no vecā stāsta, kuru es pilnīgi un apzinīgi esmu izdzīvojusi un pieņēmusi, kā absolūti patiesu.

Ir grūti pieņemt, ka tik ilgi esmu melojusi sev un citiem, un droši vien turpināšu to kādu laiku vēl darīt. Arī neapzināti meli ir meli. Bet, protams, varam tos saukt arī par nezināšanu. Tam nav nozīmes. Ir žēl, ka tik daudz laika ir pavadīts neauglīgos pašpārmetumos, paškritikā un pašdestrukcijā. Kad varētu būt bijis citādāk.. bet nevarēja.

Taču ir arī atvieglojums, jo tas nozīmē, ka, skatoties greizajos spoguļos, esmu pieņēmusi, ka tas, ko es redzu, ir visa pasaule. Taču tā nav visa. Tā ir tikai atšķelta daļiņa no veseluma. Visa manis ierobežotā, šaurā un greizi ierāmētā realitāte.

Realitāte ir daudz plašāka, drošāka un tuvāka par manis pašas elpu. Ir grūti vairs neredzēt šī mirkļa burvību un maģiju, kurai nav nekāda sakara ar maģiju. Tikai šajā brīdī viss ir patiesi un pa īstam. Ne vakardienas atmiņās, ne rītdienas fantāzijās.

Kādā noslēpumainā veidā dzīve caurauž mūs un kalpo katra augsmei un dabiskam attīstības ceļam. Mūsu stāsti, kuriem mēs paši noticam, ir patiesi tikai vien noteiktu ceļa posmu. Līdz nākamajam.

Un šajā mana stāsta brīdī vairs nav vietas pašnožēlai, vilšanās apcerei un sērām... tas būtu pa vecam, tas būtu nemitīgi atgremot vecus notikumus, tas būtu izvairīties un slēpties.

Šajā mirklī svarīgas ir tikai lietus lāses uz loga, liepu kustīgie, kailie zari novembra debesīs, saules atvadu sveiciens tumšajā pamalē, bērnu čalas blakus istabā un kamīna sprakšķi.

Un pēkšņi vairs nav grūti neko pieņemt, neko palaist.

Nekā nav, viss ir, es esmu šeit.

Es vienmēr gribu tagad būt.

__

"Nekāda sakara" ir tēlains pārspīlējums, lai pastiprinātu domu. Visam ar visu ir sakars, taču ne tādā izpratnē, kā mans ego domā, uzpūšot ziloni no savas mazās realitātes un uzdodot to par visu. Visu, kas ir, visu, kam ir nozīme. Ir daudz kas vairāk par mūsu pašu personu vai citām personām. Ar katru reizi šī atklāsme, tāpat kā citas, iekļūst manā apziņā arvien dziļāk un varu tikai cerēt, ka iemiesojas. Arī šobrīd tā vēl plāniem diegiem man piediegta. Un cik gan vēl reizes tai būs jāizgaismojas un par sevi jāatgādina, jo es zinu, ka atkal aizmirsīšu...

Nav komentāru

Komentēt