Man rūp manas šūnas

Kad es lasu Ričarda Rora cac.org  (The Center for Action and Contemplation) ikdienas vēstkopu vai Kena Vilbera visaptverošo teoriju un  “Integrālo garīgumu”, es jūtos normāla un saprasta. Es neesmu viena. Man nav sevi jāizskaidro. Es jau esmu izskaidrota.

Taču, kad es paskatos apkārt, es jūtos mazliet vientuļi. Es saprotu un mīlu visus par to, kur mēs katrs esam, bet man ir žēl, ka vispārējais aklums ir tik liels. Vilbers raksta, ka 70% sabiedrības joprojām dzīvo ar nacistu apziņas pakāpi. Pašiem to ir grūti ieraudzīt un atzīt.

Dabiski evolucionējoša apziņas hierarhija. Tā tas vienkārši ir. Smaguma centrs ir tur, kur tas ir. Neviens nav jāmaina, neviens nekur nav jāvelk un jāpārliecina. Viss rit savu gaitu. Mums katram ir savs ceļš, temps un ritms. Neviens tāpēc nav labāks vai sliktāks, tāpat kā organisms nav labāks par savu šūnu vai molekula par atomu. Nesalīdzināmi lielumi. Katram sava funkcija.

Taču man kā organismam, molekulārbioloģiskai sistēmai, sāp manas šūnas. Man tās rūp un mani ietekmē to pašsajūta un veselības stāvoklis. Mēs esam nesaraujami saistīti. Mūsu labklājība ir savstarpēji atkarīga. Es negribu, ka ir es un ir viņi. Es gribu, lai ir mēs, un es gribu parādīt, ka var būt citādāk un attīstības ceļš vienmēr ved tālāk. Tālāk kā jebkad iepriekš cilvēka apziņas vēsturē. Tālāk nekā mēs šobrīd spējam iedomāties.

Ceļš vienmēr ved tālāk caur esošo mirkli. Arī mani. Tas ir savienojams ar ikdienas rūpēm, darbiem, nemazgātiem traukiem un laicīgumu. Tas iekļauj visu, kas ir - tukšumu un formu, visu, kas bijis un kas vēl būs.

Mums "vienkārši" jāatrod veids, kā novērtēt katras pakāpes un stacijas dotos lielumus, izvēloties no tiem iespējami labākās iespējas un risinājumus visam kopumam. Mums jāturpina kāpt pa savas apziņas kāpnēm, lai skatiens kļūtu arvien redzīgāks un sirds mīlošāka.

Nav komentāru

Komentēt