zen jautājuma zīmes

“neteikšu, ka man kaut kā īpaši veicas... ja nu vienīgi tādā izpratnē, ka joprojām sevi pārāk netraucēju. par spīti prāta pļāpām. vienkārši sēžu. nav ne labi, nav ne slikti”

“pateicīga bietēm, burkāniem un kartupeļiem, kuri laipni piedāvāja savas mācības. jāapzinās, kādā stadijā tas dārzenis ir, un tad jāsaprot, kādus instrumentus pielietot. ja dārzenis vēl ir ciets, ir ok lietot asus nažus, bet vārītas bietes izrādās labāk var notīrīt ar plikām rokām. maigi un ar mīlestību izlobīt. kā tādu sirds muskuli”

“man vienalga, ja nekad neko nesapratīšu un nesasniegšu apgaismību. man ir labi tepat. var jau būt, ka šī ir burkāna apziņa, taču par kādu garīgumu vispār ir runa?  kas tas tāds ir? ja garīgums nav dārzeņu zupā, tad kur gan tas vispār ir”

“esmu piesūkusies pilna ar dzīvi, kā rudens meža sūna…esmu iemērkta dzīvē, kā tējas maisiņš. ko gan vēl un kāpēc lai es vēlētos? esmu dzīves pilna. teiksi iztukšojies, tukšums ir īstā štelle! bet man nekas netraucē būt pilnai zupai tukšā traukā… ēduši veseli”

“es negribu ar sevi sapīties. tas ir mans vienīgais uzdevums šonedēļ. pagaidām man veicas tīri ok, lai neteiktu, ka labi. kāpēc lai neteiktu labi? jo nedrīkst taču sapriecāties, tāds man make-up”

“mācos atslābināt prāta redzi, acs muskuli. kā bērnībā 3D bildītēs - ja izdevās, ieraudzīji ko citu, nekā lūkojoties tieši uz attēlu. visgrūtākais bija uzķert un saglabāt atslābumu. tik ļoti esi saspringts redzēšanā, ka nespēj atbrīvoties.. un izrādās, ka jāfokusējas ir uz izfokusēšanos”

“es aizmirstu visu un atceros neko. viss ir svarīgs, taču es to vairs nestaipu visapkārt līdzi. nepieķerties savam krustam, pātagai un zivs vēderam vienā brīdī kļūst būtiski. manas ego vēlmes garīgajā ceļā ir beigušās. izsmeltas. ego aizmirst par sevi tāpat kā ūdens lāse nedomā par sevi okeānā. un tomēr tas joprojām pastāv, apzinās sevi”

“papildus stunda uz paklājiņa man neatdarīs Durvis, kad visi logi jau vaļā… kad ne logu, ne durvju vispār vairs nav. man ir labi tepat. šķiet, ka es neesmu tepat (tā, kā jābūt) un tomēr es te esmu. šķiet, ka esmu domās.. un tā arī ir. bet šķiet, ka esmu arī ārpus tām. es tepat kaut kur esmu. un šķiet, ka tā arī jābūt”

“mācos būt laipna pret sevi. bez pātadziņas. ir tik jauki būt laipnai pret sevi. learning the soft way. ir izdarīts jau tik daudz. šķiet, ka bozi un āmuru vairs nevajadzēs.. varbūt mazu kaltiņu.. vai arheologa otiņu. varbūt vienkārši priecāties? bez make-up?”

“es neturu vārdu, jo gribēju iztukšoties no vārdiem.. bet es rakstu gandrīz nemaz un prātu daudz laižu gar ausīm. vārdi ir mani vārti. es neturu vārdus…lai iet. gan jau ka reiz nebūs arī vārtu. bet kāda gan man tur daļa”

Zen sesshins* / meditācijas retrīts, protams, ir īstā vieta, lai dzimtu stāsti. Daudz stāstu, domu, jautājumu, ideju, emociju, asociāciju, sajūtu utt. Tā, protams, ir arī ir īstā vieta, kur mēs mācāmies tajos neiesaistīties, nepiemest pagales un vienkārši vērot domu plūsmu.. līdz nav arī tās. Tie, kas mēģinājuši ilgstoši meditēt, protams, arī zina, cik tas ir “vienkārši”. Taču, kad pirmo reizi esi sagaršojis šo vienkāršību un ikdienišķu būšanu ar sevi “bez sevis” - bez mūžīgajām un skaļajām prāta raizēm, plāniem, problēmām un izaicinājumiem - tu jūties saņēmis savu pirmo žetonu par uzcītību. Tik nozīmīgu, ka nepiešķir tam pārāk lielu nozīmi, bet vienkārši turpini savu darbu. Soli pa solim. Pretim lielākai prāta un sirds skaidrībai.

*sirdsprāta sakopošana

Nav komentāru

Komentēt