Traktāts par stepes Elīnu

Traktāts par stepes Elīnu

Tikai prātā jukušiem

Vakar sāku lasīt Stepes vilku, un tas ir briesmīgi, cik Hese precīzi spēj aprakstīt spriedzi starp garu un dvēseli, kā mēs to vienkāršības labad saucam. Dueli starp savu labo un kreiso roku. Tur, pa vidu, ir pilnīgs un eksistenciāls caurums. Nespēja dzīvot, nespēja mirt. Nespēja būt viduvējā, remdenā, šķebinošā seklumā. Hesem izdevies izcils detalizēts pašnāvnieka - cietēja portretējums. Valodā, kas ir tik bagātīga, sarežģīta un garšīga. Bravo tulkotājiem. Nekāds insta poetry…

Holiss raksta - ko darīsim - lēksim pār bortu vai sāksim baudīt ceļojumu? Es tik daudz reizes jau esmu metusies pār bortu, ka tas vairs nepalīdz…bet baudīt ceļojumu vēl nemāku. Viss šķiet tik mākslīgs. Kāpēc mākslīgs ir atvasināts no māksla? Mākslai vajadzētu būt patiesākai par reālo…normālo.

Es jau vasarā te biju. Tas bija šausmīgi. Vilbers mani izvilka. Uz brīdi. Nu jau pat nākamās apziņas stadijas vairs nešķiet vilinošas. Esmu eksistenciāls žūpa. Atgriezies un uzkāpis uz korķa. Hese tik precīzi apraksta, ka viņš labāk mirst pa īstam, nekā atkal izdzīvo kārtējā “es” nāvi, kārtējās pakāpes destrukciju un sekojošo bezjēdzīgumu, tukšumu, elli un tuksnesi. No kura var izglābt tikai žēlastības brīnums vai patiešām nāve.  Es nekoķetēju ar un par nāvi. Man tā ir tik reāla un klātesoša kā Dievs. Sākums un Beigas, no kurām tik ļoti baidāmies. Patiesībā es visu laiku trenējos lielajām beigām. Lai spētu vieglāk aiziet…palaist vaļā. Ja sākums un beigas ir viens, tad mēs tiešām ķeram savu asti…

Ja vien Hese spētu iedomāties, ka tas, ko viņš raksta par laikmeta vājprātu, ir tikai tā sākums un ziediņi…un ar ko jāsaskaras ir tagad mums. Cik tālu no sevis ir iespējams attālināties? Cik gan tālu mēs bēgsim? Jo tuvu sev būt mums sāp. Vismaz šajā līmenī. Gan jau, ka meditējot var tikt gan aiz sāpēm, gan ciešanām, gan priekšstatiem un zemapziņas maldiem...tur nekas nesāp. Tā. Eksistenciāli. Jo tu beidzot to ādu esi novilcis. Noplēsis. Noģērējis. Bet šeit iesprūdušajiem, galvās apmaldījušamies katra minūte ir mokas un samākslots normalitātes smaids. Intelekts ar jūtām ir smaga nasta.

Kur es atkal pazaudējos un kāpēc? Es negribu būt teicamniece, bet es nespēju būt mežone. Kad Hese, Rors un Vilbers nosauc visus par idiotiem, tas šķiet pieņemami un adekvāti, taču es tā nedrīkstu. Jo tas nav pieklājīgi. Es nedrīkstu būt iedomīga, pārāka un atšķirīga. Man jābūt mīlošai un visus sugas brāļus un māsas iekļaujošai. Vai tā es cenšos apiet vēl kādu neizdzīvotu un neiemiesotu pakāpi? Vai zaļais mems cenšas pārspēt un iznīdēt zilo un visus apakšējos? Vai apspiestā dusmu vitalitātes enerģija mani turēs savā varā un kropļos kamēr es to neatzīšu un neatbrīvošu? Vai man paliks vieglāk, ja visus skaļi nosaukšu par idiotiem? Nezinu. Nez vai. Stulbākais jau, ka esmu visu idiotu priekšgalā. Es visu mūžu laipoju starp labiņo, pareizo, gudro, prātīgo, kad iekšā rēc lauvas un lāči. Kamēr tie nedabūs izrēkties, lai cik primitīvi un neintelektuāli un negarīgi man tas liktos, nekāds tirkīzs man te nespīd…  [Tad tu tomēr turp virzies? -A ko man citu darīt? Ja jau man te jānīkst vēl kādu laiku. Kaut kā sevi jāizklaidē.]

Ir smagi šobrīd lasīt Hesi, kas tik ļoti pa manām pogām bliež, bet es redzu, cik ļoti man to visu gribas pārspēt. Izrauties no eksistenciālā dvēseles dūksnāja. Mums tur nav jāpaliek, varbūt viņiem bija. Un mums nav arī jāiekrīt apgaismības un gara maldos. Katram laikmetam savas iespējas. Kā virves dejotājiem mums jānotur līdzsvars, jāiet pa vidu, kas var šķist diezgan nebaudāmi un pliekani. Tik daudz pūļu jāpieliek… taču tur var atidentificēties gan no tumsas, gan no gaismas. Kas paliek? Piecdesmit pelēkā nokrāsas? Varbūt…bet varbūt arī nē.

Vai daudz ir tādu cilvēku? Mūžības skarto? Nemirstīgo? Es atkal gaidu kādu normalitāti, labi zinot, ka tādas var nebūt…nekad. Kā lai es izdzīvoju šo nenormalitāti, to nenoliedzot un to ne-normalizējot? Kā kanibāls nesākot gramstīties pats ap saviem mazajiem pirkstiņiem. Kā lai es fokusējos uz kaut ko citu, ja viss cits esmu es? Es esmu visur, bet gribētu būt nekur. Bet es nevaru būt nekur, jo es esmu viss, arī nekas. Kā to praktiski izdzīvot, Dievs? Nesajūkot prātā… Vai arī tā ir dāvana tikai prātā jukušiem? Kā Stepes vilkam, kuram riebjas virve, pa kuru viņš iet.

Man neriebjas. Bet es tēloju. Izmisīgi cenšos pieķerties mirkļiem un elpām. Nedomāt par virvi. Ne zem kājām, ne ap kaklu. Dievs taču ir tepat, es to zinu. Bet es atkal meklēju, kas ir aiz Dieva. Vismaz manis konstruētā. Bet Cilvēkam taču ir jādzīvo! Nevis visu laiku jāmeklē. Jākļūst par dzīves praktizētāju. Jāpieredz katrs elpas vilciens, kurā jautājumu vairs  nav. Ir klusums. Miers. Bezvējš. Smaids. Viss uz mirkli svētlaimīgi apstājas…un tad mēs atkal nospiežam PLAY. Meklē mani atkal, meklē mani vēl… Un ne jau mēs Viņu meklējam, bet Sevi, vienu un to pašu, no sākuma līdz beigām. Šai spēlei patiešām ir Beigas. Tikai nevis iepriekš dotas, bet atkarīgas no katra paša. Un tas ir mazliet bailīgi.

Kādas BEIGAS gribu Es? Ar savām daudzajām, mazajām beigām es gatavojos lielajam Crescendo, GALĀ koncertam. Ielūgti visi.

Nav komentāru

Komentēt