Dziļā muskulatūra

Lai kā man patiktu jogot, nav tā, ka es to vien daru no rīta līdz vakaram. Citreiz ir dikti jāsaņemas arī baseinam vai garajai pastaigai, kaut arī tās ir manas top 3 fiziskās nodarbes. Lai cik labi es pēc tam justos, man tomēr vienmēr ir mazliet sev šīs aktivitātes jāiepārdod. 

Mums bieži ir maldīgs priekšstats, ka lietām, kas mums patīk vai sanāk, ir jānāk un jāpadodas viegli un dabiski. Nē, cilvēks ir slinks - tāpat kā muskulis. Ja netrenē, viņš atslābst. Tāpēc es uz jogu pie sevis pierakstos kalendārā, tikpat rūpīgi un regulāri kā plānojot baseina apmeklējumus. Citreiz gan tāpat atceļu vai neierodos, taču kopumā tas mani ļoti organizē.

Es par to runāju tāpēc, ka bieži vien pie mentālo un psiholoģisko problēmu risināšanas mums jāvēršas tieši caur ķermeni. Ir jāpalīdz ķermenim justies labi. Iespēju robežās izvingrināts, izkustināts, izstaipīts, veselīgi pabarots un arī labi atpūtināts ķermenis ir mūsu labākais draugs un atbalsta sistēma gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Šodien, vērojot savas fiziskās “iekšējās dziļās muskulatūras” darbību, es aizdomājos, cik līdzīgi šie procesi ir arī pie iekšējās psiholoģiskās, dvēseliskās vai garīgās izaugsmes darba. 

Kaut arī es speciāli dziļo muskulatūru netrenēju, tomēr tā ir jogas daudzu gadu garumā neatņemama “blakne” un pievienotā vērtība. Šie dziļie muskuļi ir neredzami, taču fundamentāli svarīgi visa ķermeņa veselībai. Trenējot tikai ārējo - seklo muskulatūru, varam iedzīvoties traumās un sāpēs, turklāt bieži vien negūstam ne cerēto rezultātu, ne gandarījumu. 

Līdzīgi arī ķeroties pie mentālās, psihiskās, garīgās veselības uzlabošanas un cerot uz ātriem rezultātiem, mēs bieži vien neņemam vērā daudz pamatīgāko darbu ar “iekšējo dziļo muskulatūru”, kurai ir nepieciešama lēna, mērena, laipna un pacietīga attieksme un slodze.

Līdz ar to “dziļā muskulatūra” un vispārējas ķermeņa kustības un mobilitāte ir stāsts ne tikai par mūsu fizisko, bet arī psihoemocionālo un garīgo labsajūtu. To mēs visi pēc noklusējuma zinām, tikai regulāri aizmirstam. Tāpēc no pieredzes zinu, ka vislabāk ir atrast sev vairākas “prakses”, ar kurām spēlēt akičikipapiriki slinkuma brīžos. Ja ne vingrot, tad pastaigāt, ja ne peldēt, tad pavingrot, ja ne meditēt, tad paelpot un mierīgi pasēdēt utt. Vai arī dažreiz vienkārši padzert tēju / kafiju bez lūkošanās ekrānā vai grāmatā.

Veselā miesā vesels gars - kur nu vēl burtiskāk :)

Nav komentāru

Komentēt