10.nedēļa Pašsaglabāšanās izjūtas atgūšana

Tā kā radošums ir garīga pieredze, daudzi radošie apdraudējumi ir tieši garīga rakstura.

Radošums ir Dieva enerģija, kura plūst caur mums. Kad mums ir skaidrs, kas esam un ko darām, enerģija plūst brīvi, un mēs neizjūtam nekādu spriedzi. Kad pretojamies tam, ko šī enerģija var mums parādīt vai kurp virzīt, mēs bieži vien izjūtam nedrošību, un mums šķiet, ka nespējam kontrolēt notiekošo. Mēs vēlamies apturēt šo plūsmu un atgūt kontroles izjūtu. Mēs nospiežam dvēseles bremzes. Mēs pagriežam muguru paši sev. Mēs nevis uzticamies savai intuīcijai, talantam, prasmēm un alkām, bet gan baidāmies no tā, uz kurieni mūsu Radītājs ved ar šo radošumu.

Atrazdamies radošā strupceļā, mēs zinām, kas mēs esam: nelaimīgi cilvēki. Kad būsim atveseļojušies no radošās krīzes, var gadīties, ka jutīsimies daudz briesmīgāk - laimīgi. Vairumam no mums justies laimīgam ir biedējoši, neierasti, nekontrolējami un pārāk riskanti. Mēs baidāmies no sava īstā potenciāla un plašajām iespējām, kas paveras.

Tiecoties pēc sāpes izraisošām domām, mēs acumirklī kļūstam par upuriem, nevis sajūtam savu vērā ņemamo spēku. Daudziem radošā strupceļā nonākušiem cilvēkiem prieks ir kaut kas tāds, no kā viņi izvairās gandrīz tikpat centīgi kā no sava radošuma. Prieks liek kļūt radošam. Prieks liek sajust savu spēku, un tas ir biedējoši.

Jebkurā radošajā dzīvē ir “sausie” periodi. Dzīve zaudē garšu; mūsu darbs šķiet mehānisks, tukšs, uzspiests. Mums ir sajūta, ka nav nekā, ko teikt, un mums rodas kārdinājums klusēt. Izsīkuma laikā mēs cīnāmies ar Dievu. Mēs esam zaudējuši ticību - Lielajam Radītājam un savai radošajai būtībai. Izsīkuma stāvokļi ir gari, smacējoši šaubu periodi, kas liek mums augt, dāvā spēju just līdzi un ļauj uzplaukt tikpat negaidīti, kā tuksnesī pēkšņi uzzied puķes. Laiks, ko pavadām tuksnesī, sniedz mums skaidrību un žēlsirdību. Kad jūtat izsīkumu, ziniet, tam ir savs mērķis. Parādīsies ceļš. Atklāsme būs orientieris, kas norādīs ceļu ārā no tuksneša.

Zemapziņa vēlas patiesību. Tā pārstāj runāt ar tiem, kuri kaut ko citu vēlas vairāk nekā patiesību. /Adriana Riča

Kā māksliniekiem mums ir jāieklausās sevī. Mums jāizpilda tas, uz ko mudina iekšējā izjūta. Mēs nevaram atļauties raizēties par to, kas notiek apkārt - kurš aizsteidzies mums priekšā un kurš nav to pelnījis. Vēlēšanās būt labākam par kādu var apslāpēt vienkāršu vēlēšanos būt. Mēs nevaram atļauties šādu domāšanas veidu. Tas traucē mums atrast pašiem savu ceļu, nostādot aizsardzības pozīcijā spēlē, kas notiek ārpus mūsu ietekmes sfēras. Tas pieprasa, lai savu radošumu definējam pēc kāda cita cilvēka kritērijiem. Būs labāk, ja mēs pirmām kārtām raizēsimies par to, ko vēlamies radīt.

Kad koncentrējamies uz sāncensību, mēs saindējam paši savu avotu un kavējam progresu. Kad apskaužam citu cilvēku sasniegumus, mēs novēršam skatienu no sava galvenā ceļa. Mēs uzdodam nepareizos jautājumus, un šie nepareizie jautājumi sniedz nepareizas atbildes.

Kad salīdzinām sevi ar citiem un radošo interesi koncentrējam tikai uz tirgu, mēs patiesībā grūstāmies radošajās soļošanas sacensībās līdzās citiem māksliniekiem.  Tā ir domāšana sprinta kategorijā. Meklējot īstermiņa uzvaru un ignorējot ilgtermiņa ieguvumus, mēs apejam radošās dzīves iespējas, kuras izgaismo mūsu pašu, nevis modes prožektoru gaismas.

Tikai ego pieprasa, lai mūsu darbs būtu absolūti oriģināls - it kā kaut kas tāds būtu iespējams. Visus darbus ietekmē citu cilvēku darbi. Visus cilvēkus ietekmē citi cilvēki. Taču katrs no mums ir pasaule pati par sevi - interesanta vieta, ko apmeklēt. Skaidri definējot mūsu pašu radošās intereses, mēs piekļūstam savai oriģinalitātei. Mēs esam mūsu mākslas izcelsmes vieta, tās dzimtene, līdz ar to oriģinalitāte ir process, kurā paliekam uzticīgi paši sevi.

Vēlme pēc gandarījuma un tūlītējas uzvaras ir nepieciešama, lai saņemtu citu cilvēku atzinību. Kā pretindi tam varam apgūt māku atzinīgi novērtēt paši sevi. Ķerties klāt savam darbam - tā ir uzvara, kurai ir nozīme. Risinājums mūsu bailēm ir konkrētas, nelielas, mīlestības pilnas darbības pašiem pret sevi. Mums aktīvi, apzināti, pastāvīgi un radoši jāmīl mūsu radošā būtība.

Kaut kas liels rodas tikai tad, kad gleznotājs vairs nesaprot, ko viņš dara. /Edgars Degā

9.nedēļa Līdzjūtības izjūtas atgūšana

Dzīve saraujas vai izplešas atkarībā no tā, cik liela ir tava drosme. /Anaisa Nina

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem radošās atlabšanas procesā ir iemācīties nosaukt lietas - un sevi - īstajos vārdos. Lielākā daļa no mums gadiem ilgi ir izmantojuši nepareizos vārdus, lai apzīmētu savu izturēšanos.

Radošā strupceļā nonācis mākslinieks tērē enerģiju sevis nīšanai, nožēlai, bēdām, greizsirdībai un šaubām par sevi. Taču vislielākās ciešanas rada bailes. Bailes no neveiksmes un bailes no panākumiem. Bailes, ka nebūsim pietiekami labi. Bailes, ka nepabeigsim iesākti un bailes vispār kaut ko uzsākt. Bieži tās ir bailes no atraidījuma, kas sakņojas bērnības realitātē. Ir tikai viens līdzeklis, kā izārstēt bailes. Tā ir mīlestība.

Lai izkļūtu no radošā strupceļa, ir nepieciešama apņēmība atveseļoties, gluži kā atlabstot no jebkuras smagas slimības vai ievainojuma. Mums ir jāpieņem lēmums atteikties no priekiem un priekšrocībām, ko mēdz izmantot emocionāls slimnieks. Ražīgs mākslinieks samērā bieži ir laimīgs cilvēks. Tas var šķist biedējoši tiem, kas izjūt nepieciešamību pastāvīgi justies nelaimīgiem.

Mēs, kuri esam atkarīgi no nepieciešamības pēc līdzjūtības, nevis radošuma, mēdzam izjust apdraudējumu, ja mums sāk veikties arvien labāk. Radošo harakiri mēs parasti veicam pirms pirmās radošās uzvaras vai tās rezultātā. Mēs daudz labāk jūtamies, būdami mākslinieciskās krīzes upuri, nevis riskējam nepārtraukti būt ražīgi un stipri. Radošums ir biedējošs un, lai tiktu galā ar radošajiem pagriezieniem pretējā virzienā, vispirms mums ir jākļūst līdzjūtīgiem pret sevi.

Domājiet par savu talantu kā par jaunu un tramīgu zirgu. Viņš ir satraukts un nepieredzējis, viņš pieļaus kļūdas un baidīsies no šķēršļiem, kurus nekad iepriekš nav redzējis. Viņš pat var mesties auļos, mēģināt jūs nomest, simulēt klibošanu. Jūsu kā radošā žokeja darbs ir panākt, lai zirgs kustētos uz priekšu, un piedabūt to pabeigt apli. Vispirms palūkojieties, kuri lēcieni jūsu zirgu tik ļoti satrauc. Jūs pamanīsiet, ka daži šķēršļi ir daudz biedējošāki par citiem.

Veiksmīga radošā karjera vienmēr ietver veiksmīgi pārvarētas radošās neveiksmes.

Tiklīdz atzīstam, ka mums nepieciešama palīdzība, mēs to saņemam. Ego vienmēr vēlas paļauties pats uz sevi. Tas visdrīzāk izliksies par vientuļnieku nekā lūgs palīdzību. Palūdziet tik un tā.

Lai brīvi strādātu (ar projektu), māksliniekam ir jātiek vaļā no aizvainojuma (dusmām) un pretestības (bailēm) vai vismaz jāsāk rīkoties. Darbs var virzīties uz priekšu tikai tad, kad visi slēptie šķēršļi ir izgaisuši. Tas pats attiecas uz visām slēptajām priekšrocībām, ko ietver nestrādāšana, kuras pamatā ir aizsardzība pret to, ko uztveram (pareizi vai nepareizi) kā naidīgu vidi.

Jebkurā ilgākā laika posmā entuziasms māksliniekam ir nepieciešams vairāk nekā disciplīna. Entuziasms (no grieķu val.- Dieva pārņemts) ir pastāvīgs enerģijas pieplūdums, ko dāvā pati dzīve. Tas ir balstīts rotaļīgumā, nevis darbā. Mūsu iekšējo bērnu-mākslinieku vada prieks nevis pienākums. Neaizmirstiet, ka māksla ir process. Tam ir jābūt patīkamam. Mūsu radošais darbs patiesībā ir radošuma rotaļas noteiktā laikā. Šīs spēles būtība ir prieka noslēpums.

Mēs iemācāmies kaut ko darīt tikai tad, ja to darām. Nav cita paņēmiena. /Džons Holts

8.nedēļa Uzdrīkstēšanās izjūtas atgūšana

Visiem (māksliniekiem) jāapgūst prasmes pārdzīvot zaudējumu: cerību, reputācijas, naudas, ticības sev zaudējumu. Tie apdraud mūsu ceļu, taču daudzējādā ziņā kalpo arī kā ceļa zīmes, jo (mākslinieciskos) zaudējumus var pārvērst (mākslinieciskajos) ieguvumos un spēkā. Lai pārciestu zaudējumus un dzīvotu tālāk, mums tie jāatzīt un jāspēj par tiem runāt, pretējā gadījumā tie kļūst par rētaudiem, kas traucē (mākslinieciskajai) izaugsmei.

Ja mākslinieciskie darbi ir mūsu garabērni, mākslinieciskie zaudējumi ir mūsu spontānie aborti. Mums jābūt gataviem atzīt savus zaudējumus un sērot par tiem. Neizsērota vilšanās kļūst par šķērsli, kas neļauj pietuvoties nākotnes sapņiem.

Daudzi no mūsu šodienas zaudējumiem ir saistīti ar senāk izvirzītām prasībām. Iespējams, mums kā bērniem tika teikts, ka mēs neko nespējam, vai varbūt tika uzsvērts, ka jāprot absolūti visu paveikt viegli un bez aizķeršanās. Abi šie apgalvojumi spēj iznīcināt radošumu cilvēkā, kuram tiek izvirzītas šādas prasības.

Iekšējo mākslinieku, tāpat kā iekšējo bērnu, reti sāpina patiesība, taču viņu sagrauj kritika, kurā nav neviena patiesības grauda; personiska pēc savas būtības un nekonkrēta tā līdzinās slēptam seksuālajam pāridarījumam - tā aptraipa, bet nesniedz pieredzi. Mēs jūtamies apkaunoti, slikti vai pat vēl ļaunāk - kā muļķi, jo esam uzdrīkstējušies.

Līdzīgi kā sportistu karjerā, arī mākslinieku dzīvē būs ievainojumi. Tas pieder pie lietas. Galvenais ir tos pārciest un iemācīties, kā ļauties izdziedināšanai. Tāpat kā sportists, kurš ignorē muskuļu sāpes, kas var kļūt vēl spēcīgākas, mākslinieks, kurš slēpj sāpes par saviem zaudējumiem, galu galā pats sevi apklusina. Turklāt mūsu māksliniecisko ievainojumu inventarizācija būs nepilnīga, ja neatzīsim ievainojumus, ko esam radījuši sev paši.

Katru zaudējumu vienmēr ir jāuzskata par potenciālu ieguvumu; galvenais ir skatu punkts. Kā šis zaudējums var man noderēt? Ko tas dod manam darbam (dzīvei)? Atbildes jūs pārsteigs un darīs brīvu. Galvenais ir sāpes pārvērst enerģijā. Sāpes, kas nav pārvērstas darbībā, ātri vien nospiež sirdi un apgrūtina jebkuru rīcību.

Lai noķertu bumbu, ir jāgrib to noķert. / Džons Kasavetīss

Bieži vien uzdrīkstēšanās, nevis talants mākslinieku padara slavenu. Kad vien kāds no radošajiem ceļiem tiek aizšķērsots, mēs sameklējam citu. Mēs iemācāmies uzdot pareizo jautājumu: nevis “Kāpēc tā notiek ar mani?” bet “Kas man tagad būtu jādara?”

Es nevaru gaidīt, ka pat manis paša māksla sniegs visas atbildes, - es varu vienīgi cerēt, ka tā turpinās uzdot pareizo jautājumu. /Greisa Hartigana

Radošumu nav iespējams izmērīt ar intelektuālu mērauklu. Pēc savas būtības radošums nepakļaujas šādiem ierobežojumiem. Radošo meklējumu priekšnoteikums ir neprātīgums, taču parasti mēs nevēlamies izskatīties jukuši.

Bieži vien mēs nevis ļaujamies radošajam ceļojumam, bet koncentrējamies uz ceļa garumu. Šī uzmanības pievēršana rezultātam palīdz ignorēt faktu, ka radošums ir nevis padarītajā, bet gan darīšanas procesā. Mūsu ego izspēlē šo triku, lai neļautu mums pat sākt, taču zināmā mērā neviena radošā darbība nekad netiek pabeigta.

Ja koncentrējamies uz procesu, mūsu radošā dzīve saglabā piedzīvojuma garu. Kad koncentrējamies uz gatavo produktu, šī pati radošā dzīve var šķist muļķīga un bezjēdzīga. Vai spējat būt tik pazemīgs, lai kaut ko uzsāktu par spīti sava ego iebildumiem?

Visprātīgāk būs, ja atzīsiet, ka sava radošuma labā vienmēr varat veikt vienu darbību dienā. Fantazējot par to, ka mākslai veltīsim pilnīgi visu laiku, mums neizdodas tai veltīt pat pusi no tā - vai pat vispār nemaz. Cenšoties uzlēkt pārāk augstu un nosakot pārmērīgi lielu cenu, atlabšanas procesā iesaistītais mākslinieks ieprogrammē sakāvi. Šāda veida domāšana, kad cenšamies aptvert visu kopumā, ignorē faktu, ka radošās dzīves pamatā ir daudz mazu solīšu un ļoti maz lielu lēcienu.

Bieži mēs nevis speram mazu radošu solīti mūsu sapņu virzienā, bet drīzāk metamies uz klints malu, kur pēc tam stāvam un trīcēdami sakām: “Es nespēju lēkt.. Es nespēju.. Es nespēju..” Neviens jums neliek lēkt. Tas ir tikai teatrālisms, un šis dramatisms ir jāizmanto radošās atveseļošanās labā.

Radošums pieprasa darbošanos, un lielākajai daļai no mums tās nešķiet labas ziņas. Radošums uzliek atbildību, un mums ir tieksme to ienīst. Tas nozīmē, ka man ir kaut kas jadara, lai justos labāk? Mūsu atkarība no raizēšanās un iespēju apcerēšana liedz mums rīkoties.

Mums ir jāstrādā ar to, kas mums ir, nevis jāieslīgst žēlabās par to, kā nav. Tā vietā, lai risinātu lielos dzīves jautājumus, katru dienu paveiciet kaut ko pavisam sīku. Mēs varam atklāt, ka mums bieži vien nemaz nav nepieciešamas lielas pārmaiņas. Lielas pārmaiņas notiek maziem solīšiem.

Es mācos ejot turp, kur man jādodas. /Teodors Rētke

I am you

I fell in love with you all
So different parts of me
Painful and beautiful
Mirroring my world and depths
Letting the heart break
Softly and gently
Inviting the pain
Surrendering to the mud in a soothing puddle
I honour your souls and I love you
I am you
Thank you

Šī bija mana pirmā (publiskā) atzīšanās mīlestībā... To es rakstīju saviem grupas biedriem pēc pirmā Soulcraft retrīta 2020.gada jūlijā Lūžņā. Ar šīm rindām lielā mērā sākās mans haotiskais dvēseles ceļojums un garīgie meklējumi, ko Jungs sauc par individuāciju, Džozefs Kempbels par varoņa ceļojumu, pasaules reliģijas to sauktu par jaunā cilvēka piedzimšanu jeb augšāmcelšanos. Ar šīm rindām sākās mana e-dienasgrāmata “Soul writings”.. un ar tām sākās mans Kailuma (dvēseles atkailināšanās) ceļš.

Mani grupas biedri aizbrauca mājās, bet es paliku.. uz nākamo programmu, kurai tajā gadā un nākamajos sekoja vēl un vēl..  gan Soulcraft retrīti, gan reālas un taustāmas iekšējas un ārējas pārmaiņas. Ļoti intensīvs iekšējs darbs, kuru es tikai pirms gada ar asarām acīs atļāvos atzīt par savu “pamatdarbu”.

“Lai sasniegtu pilnību, viengabalainību, nepieciešama bezapziņas ekspansija apziņā. Bezapziņai vienmēr piemīt pilnības raksturs, jo tā atbilst Dabai, kas vēl nav saskaldīta ar ierobežojošu apziņu.” J.Rubenis | K.G.Jungs “Atmiņas, Sapņi, Domas”

Jo vairāk es meklēju savu Dvēseli, jo vairāk es atklāju Dievu. Sevī un Citos. Dabā. Es lēnām arvien vairāk un vairāk iemīlējos Pasaulē, tās dažādajās šķautnēs, tēlos un atveidos. Cilvēkos. Šī nepārvaramā vilkme un tieksme pēc paplašināšanās, izaugsmes, Dieva (jēgas), Mīlestības liek man nemitīgi pārvarēt savus ierobežojumus, aizspriedumus, pāraugt zināmo, uzticēties Nezināmajam…

“Dzīve man vienmēr šķitusi līdzīga augam, kas dzīvo no savas rizomas. Auga īstā dzīve nav redzama, tā slēpjas rizomā. Tas, kas redzams virs zemes, dzīvo tikai vienu vasaru un tad novīst - gaistoša parādība. Redzami ir tikai ziedi, un tie ir zūdoši. Rizoma paliek.” K.G.Jungs “Atmiņas, Sapņi, Domas”

Rizoma ir Mistērija. Dievs ir Noslēpums. Tik skaidrs, bet tik neredzams. Tik jūtams, bet tik neticams. Atvērts un pieejams visiem, kas vēlas un vaicā.

7.nedēļa Saskaņas izjūtas atgūšana

Māksla nenozīmē kaut ko izdomāt, tā nozīmē tieši pretējo - radīt. Taču mēs nedarām, mēs saņemam. Kad kaut ko radām, nav nekādas piepūles. Kāds cits vai kaut kas cits paveic visu darbu. Mēs nevis tiecamies kaut ko izgudrot, bet ieklausāmies, un savā izpausmē drīzāk esam mediji, nevis radītāji. Mēs esam sava darba instrumenti nevis autori.

Māksla ir ieklausīšanās. Līdzīgi pazemes upei caur mums plūst ideju straume, no kuras varam pasmelties. Mēs klausāmies, kas tur lejā notiek un atbilstoši rīkojamies - tas drīzāk izskatās pēc diktāta rakstīšanas, nevis ilūzijas par mākslas radīšanu. Šie tīrās iedvesmas brīži pieprasa, lai mēs “mestos iekšā akā” vienkārši paļaujoties.

Vingrinoties mēs iemācāmies, kā nepieciešamības gadījumā sadzirdēt  vēlamo “frekvenci”. Mēs ieklausāmies tajā frekvencē, kura mūs interesē.

Tiklīdz pieņemsiet, ka radīt ir dabiski, jūs varēsiet pieņemt arī to, ka Radītājs jums sniegs jebko, kas nepieciešams jūsu plānam. Brīdī, kad būsiet gatavs pieņemt šī sabiedrotā palīdzību, jūs it visur savā dzīvē saskatīsiet noderīgus sīkumus. Esiet modrs.

Iemācieties pieņemt iespējamību, ka Visums palīdz jūsu darbā. Esiet gatavs ieraudzīt Dieva pretim pastiepto roku un pieņemt to kā drauga piedāvājumu palīdzēt jūsu darbā. Esiet gatavs tam, ka Visums atbalstīs jūsu sapni. Tā būs.  

Perfekcionistam vienmēr šķiet, ka varētu būt labāk. Perfekcionists to sauc par pazemību, bet patiesībā tas ir egoisms. Tā ir lepnība, kas liek mums uzrakstīt ideālu scenāriju, uzgleznot ideālu gleznu, uzstāties ar ideālu monologu.

Perfekcionisms nav vislabākā meklējumi. Tā ir dzīšanās pēc vissliktākā mūsos pašos, pēc tās daļas mūsos, kas apgalvo, ka nekas no mūsu paveiktā nekad nebūs pietiekami labs un mums jāmēģina vēlreiz.

Labojot mēs savu oriģinalitāti pārveidojam par vienveidību, kam trūkst kaisles un spontānuma. Perfekcionists rada ar vienu aci vērojot auditoriju. Viņš nevis bauda procesu, bet nepārtraukti nodarbojas ar rezultātu vērtēšanu.

Esam dzirdējuši, ka dzīvi bez apceres nav vērts dzīvot, taču nedzīvotu dzīvi nav vērts apcerēt. Radošās atklāsmes veiksme ir atkarīga no mūsu spējas atmest domāšanu un sākt rīkoties. Tas mūs taisnā ceļā noved pie riska.

Lielākā daļa no mums ir apguvusi prasmes atrunāt sevi no riskēšanas un apsvērt iespējamās sāpes, ko varētu izraisīt sevis atklāšana. Mēs nespējam pieņemt, ka tādēļ, lai kaut ko paveiktu labi, mums vispirms ir jābūt gataviem izdarīt slikti. Taču mēs izvēlamies noteikt robežas tur, kur jūtamies droši par panākumiem. Un drošība ir ļoti dārga ilūzija. Lai riskētu, mums jāatbrīvojas no pieņemtajām robežām. Mums jāizlaužas cauri “es nevaru tāpēc, ka…”

Mēs nevaram aizbēgt no bailēm. Mēs tikai varam tās pārvērst par kompanjonu, kas mūs pavadīs visos aizraujošajos ceļojumos. /Sūzana Džefersa

Mūsu izvēles iespējas paplašinās, ja esam gatavi pieņemt, ka jebkuru nozīmīgu darbu ir vērts uzsākt, pat ja tas varētu neizdoties. Ļoti bieži ir vērts riskēt kaut vai tikai paša riska pēc. Paša nosprausto robežu paplašināšanai piemīt dzīvinošs spēks, un tieši risks tās var paplašināt.

Greizsirdība (uz citu panākumiem) vienmēr ir baiļu maska. Tā slēpj bailes, ka nespējam iegūt to, ko vēlamies, un neapmierinātību, ka cits cilvēks saņem to, kas pienāktos mums, pat ja esam pārāk nobijušies, lai to paņemtu. Savā būtībā greizsirdība ir skopuļa emocija. Tā neļauj piekļūt Visuma pārpilnībai un daudzveidībai.

Mērķē uz Mēnesi. Pat ja aizšausi garām, tu trāpīsi starp zvaigznēm. /Less Brauns

6.nedēļa Pārpilnības izjūtas atgūšana

Nozīmīgs radošo spēju bloķētājs ir nauda jeb mūsu attieksme pret to. Attieksme, kas neļauj izpausties pārpilnībai un greznībai mūsu dzīvē. Mēs sev iestāstām, ka Dievam nav nekāda sakara ar naudu. Mēs pieķeramies savām finansiālajām raizēm un izmantojam tās kā veidu, lai izvairītos ne tikai no mākslas, bet arī no garīgās izaugsmes.

Šādas domāšanas pamatā ir uzskats, ka Dievs ir līdzīgs bargiem vecākiem ar ļoti stingriem uzskatiem par to, kas mums būtu piemērots. Daudzi no mums grūtības pielīdzina vērtībai, bet mākslu uzskata par slaistīšanos. Smags darbs ir labs darbs. Nepatīkams darbs droši vien stiprina mūsu morālo stāju. Tas, kas mums padodas viegli un šķiet piemērots, piemēram, gleznošana, noteikti ir kaut kas sekls un nav uztverams nopietni.

Kādam Dievam jūs vēlētos ticēt? Ko labvēlīgi noskaņots Dievs domātu par jūsu radošajiem mērķiem? Vai tāds Dievs vispār var eksistēt? Raugoties uz to, ko radījis Dievs, ir pilnībā skaidrs, ka viņš nezināja, kad apstāties :) Nav tikai vienas rozā puķes vai pat piecdesmit.. - to ir simtiem...

Pārāk bieži mēs piedzīvojam radošo strupceļu un vainojam tajā naudas trūkumu. Tas nekad nav īstais šķērslis. Patiesais šķērslis ir izjūta, ka esam ierobežoti un bezspēcīgi. Māksla pieprasa, lai mēs sev dotu iespēju izvēlēties. Būtībā tas nozīmē izvēli rūpēties par sevi. Kad apspiežam sevī spēju priecāties, anorektiski atsakoties no mazajām dzīves dāvanām, mēs noraidām arī lielākas. Neaizmirstiet - nevis Dievs, bet jūs esat skopulis.

Tie, kas pilnībā nosprostojuši radošā darba enerģijas plūsmu, attapsies, ka dzīve šķiet tukša un bezjēdzīga par spīti tām neskaitāmajām nenozīmīgajām lietām, ar kurām esam to piepildījuši.

Mākslas radīšana sākas ar prasmi kalt dzelzi kamēr tā karsta. Tā sākas ar atrašanos šeit un dienas baudīšanu. Tā sākas ar nelielu sevis palutināšanu un atpūtu. Ja būsiet gatavs pieņemt Dieva dāsnumu, viņš spēs būt daudz dāsnāks pret jums.

Radošās izpausmes nav un nekad nav bijušas saprātīgas. Kāpēc lai tās tādas būtu? Kāpēc jums tādiem jābūt? Vai vēl arvien uzskatāt, ka mocības ir morāla vērtība?

Tieši tas, ko patiešām vēlamies darīt, ir mūsu īstā sūtība. Kad darām to, kas patiesi atbilst mūsu sūtībai, nauda uzrodas, durvis atveras, mēs jūtamies noderīgi, un darāmais darbs šķiet kā izprieca.

Radošums izpaužas paradoksā: nopietna māksla rodas nopietnas rotaļāšanās rezultātā.

5.nedēļa Iespējamības izjūtas atgūšana

Cik dārgi maksā centieni būt “labam un pareizam”, nevis atklāt mūsu patieso būtību?

Viens no galvenajiem šķēršļiem, lai pieņemtu Dieva dāsnās veltes, ir mūsu ierobežotais priekšstats par to, ko esam spējīgi paveikt. Mēs to noraidām kā kaut ko pārāk neprātīgu vai neiespējamu. Daudzi no mums neapjauš Radītāja patieso varenību, izmantojot vien niecīgas Viņa dāvātā spēka druskas. Mēs paši neapzināti nosakām ierobežojumus tam, cik daudz Dievs mums var dot un palīdzēt. Mēs esam skopi pret sevi. Ja saņemam dāvanu, kas pārsniedz mūsu gaidas, tad nereti atdodam to atpakaļ. Taču, atceroties, ka smeļamies iedvesmu no Dieva, varam justies kā bezlimita bankas konta īpašnieki.

Mēs lēni un pakāpeniski virzāmies uz priekšu, atbrīvojoties no noraidošās attieksmes modeļiem, attīrot apziņu no tur mītošajiem aizspriedumiem un izveidojot vīziju par to, ko īsti vēlamies sasniegt. Citiem vārdiem sakot, lūdzieties, lai nenokavētu autobusu, bet pēc tam skrieniet, ko kājas nes, uz pieturu. Vispirms jānotic, ka neviens neliedz jums braukt ar šo autobusu!

Saprotot, ka tieši Dievs ir mūsu neizsmeļamo bagātību un arvien pieaugošās enerģijas plūsmas avots, mēs spējam ar daudz lielāku aizrautību un efektivitāti izpausties savā radošumā.  

Mēs sākam ticēt, vienlaikus baidoties no šīs ticības. Pāreja uz garīgo paļaušanos notiek pakāpeniski. Ar katru dienu mēs arvien vairāk uzticamies sev un kļūstam atvērtāki, pieņemot labo mūsu dzīvē. Mēs sajūtam kustību, pārmaiņu straumi savā dzīvē. Šī straume ir augstākstāvošo spēku žēlastības plūsma, kas mūs virza pretim pareizam dzīvesveidam un īstajiem sabiedrotajiem, pretim mūsu liktenim.

Kopš esam sākuši ieklausīties māksliniekā-bērnā, kas mīt mūsos, tas kļūst arvien drošāks un sāk mūs uzrunāt nedaudz uzstājīgāk. Sākot atbrīvoties no vecajiem priekšstatiem, mēs atklājam, ka mūsu jauno, topošo Es gaida daudzi un dažādi neparasti piedzīvojumi. “Nekādā gadījumā” mēs aizstājam ar “Varbūt”, tādējādi paverot durvis noslēpumainajam un maģiskajam. Šī jaunatklātā pozitīvā attieksme ir uzticības aizsākums.

Veicot pamatdarbu ar sevi, mēs kļūstam iekšēji brīvi un, koncentrējoties uz saviem sapņiem un vēlmēm, speram pāris soļu sapņa virzienā, ļaujot Visumam negaidīti pavērt mūsu priekšā kādas iepriekš nenojaustas durvis. Viens no radošās atveseļošanās galvenajiem uzdevumiem ir iemācīties pieņemt šo negaidīto, dāsno dāvanu.

Pārprasts apzinīgums cilvēkam maksā ļoti dārgi. Procentu likme, ko nāksies maksāt laikus neparūpējoties par savu patieso Es, var būt diezgan augsta. Daudzi no mums “atteikšanos no sevis” pārvērtuši par tikumu. Taču vēlme iekļauties sabiedrības noteiktajos rāmjos māksliniekam var būt smacējoša, pat nāvējoša. Mēs cenšamies būt labi, jauki, izpalīdzīgi, nesavtīgi. Mēs vēlamies būt dāsni un kalpot pasaulei, tomēr tādējādi mēs bieži zaudējam paši sevi. No mums pāri paliek tikai tukša čaula. Tā eksistē līdzīgi apātiskam cirka dzīvniekam, kas veic noteiktus trikus, jo ir spiests uzstāties. Mūsu stāvoklis līdzinās komai.

Mūsu patiesais Es mēdz izpausties kā trauksmains un temperamentīgs raksturs, dzīvespriecīgs, dažkārt anarhisks. Tas prot rīkoties, prot pateikt citiem “nē” un sev pašam “jā”.

Ja rīkosieties neprātīgi, dariet to aizrautīgi. /Kolete

Mīlestības vārdā

Mīlestības vārdā
Mums piedzimst bērni
Labākās idejas un sapņi
Mīlestības vārdā
Mēs jaunus apvāršņus
Tumšākos dziļumus un augstākās kores
Sasniedzam
Mīlestības vārdā
Mēs augam un ceļam
Sev līdzi visus citus
Un Visu Citu
Kad drosmīgi uz priekšu ejam
Jo zinām
Ka tikai mīlestības vārdā
Ir būšanas jēga
Tikai mīlestības vārdā
Ir tik daudz mīlestības
Kas liek puķēm ziedēt un plaukt
Mums uz jaunām pasaulēm traukt
Pilnu krūti elpot un saukt
Vai tu dzīvo pa īstam, draugs?!

Rozā brilles #2

Rozā brilles
Nevar nokrist
Kad esi iemīlējies
Sevī un Pasaulē
Beidzot pa īstam
Tās neko neslēpj
Un nerāda greizi
Bet atklāj pareizi
Visu, kas ir
Īstajās
Mīlestības mirdzuma krāsās
To ietvars un lēca
Ir precīzi paredzēta
Lai uztvertu un justu
Citādāk kā līdz šim
Jo esi nobriedis
Ieraudzīt patiesību
Vienotību
Un pa jaunam
Būtu

4.nedēļa Vienotības izjūtas atgūšana

Radošums ir garīga pieredze, nevis ego izpausme.

…mēs pamazām sākam just atšķirību starp patiesajām jūtām, kas slēpjas dziļi mūsos, un ārējām izpausmēm, ko ļaujam redzēt citiem.

Pašizziņas process neizbēgami sevī ietver gan zaudējumus, gan jaunas atklāsmes. Mēs sākam apzināt savu iespēju robežas, un šīs robežas jau pēc definīcijas atšķir mūs no apkārtējiem. Atbrīvojot uztveri no ārējām ietekmēm, mēs atsvabināmies no nepareiziem priekšstatiem.

Līdzsvara punkts, ko nevaru atrast es pats, ir zināms manai zemapziņai. /V.H.Odens

Sajūtot nenovēršamās pārmaiņas, kuru pamatus esam ielikuši paši savām rokām, rodas vēlme dumpoties, sarauties kamoliņā un raudāt pilnā balsī. Lēmumu pieņemšana par nepieciešamām pārmaiņām nenotiek arī bez iekšējām dusmu lēkmēm. Mēs tiekam atgriezti realitātē: pašlaik mēs jūtamies tieši tā. Ko esam gatavi darīt lietas labā?

Cilvēki bieži uzskata, ka radošās dzīves pamatā ir iztēle. Grūtāk saprotamā patiesība ir tāda, ka radošums ir balstīts uz detalizētu, fokusētu, skaidri apzinātu un precīzi iztēlotu realitāti.

Sākot skaidrāk apzināties sevi, savas vērtības un savu vietu pasaules kartē, mēs spējam vairāk nodoties tagadnes mirklim. Tieši šeit, tagadnē, notiek mūsu komunikācija ar radošo pirmavotu sevī, tomēr jāņem vērā, ka nespēsim izveidot patiesu saikni ar šo avotu, iekams nebūsim iemācījušies izjust brīvību, ko sniedz vientulība.

Ja vēlaties radīt mākslu, vispirms sakārtojiet savu dzīvi. /A.Čehovs

Iegūstot vai arī atgūstot savu radošo identitāti, mēs atbrīvojamies no viltus paštēla, kuru tik ilgi lolojām. Atbrīvošanās var būt ļoti sāpīga: “Es vairs nezinu, kas es esmu. Es sevi neatpazīstu.” Taču, jo ilgāk uztversiet sevi kā terra incognita jeb neizpētītu teritoriju, jo pārliecinātāks varat būt, ka radošā atveseļošanās notiks. Jūs paši esat sava apsolītā zeme un jaunā pasaule.

Mainoties vērtību sistēmai, bieži vien mainās arī gaume un uztvere. Vecais Es pamet jūs un skumst, turpretī jaunais Es svin uzvaru un pieņemas spēkā. Tāpat kā jebkurām krasām pārmaiņām, arī šīm ir raksturīga gan spriedzes, gan atvieglojuma izjūta. Panīkuma stingums, kurā patvērāties tik ilgi, sāk plaisāt kā ledus pavasarī. Iestājas atkusnis, mostas gadiem ilgā sasalumā pazaudētās jūtas, un palu ūdeņi pārplūdina rezervuārus (proti, jūs). Jūsu noskaņojums, iespējams, būs mainīgs un nepastāvīgs. Tā tam arī jābūt.

Iesaistot atveseļošanās procesā sevī mītošo Radītāju, mēs piedzīvosim daudzas izmaiņas attieksmē pret dzīvi un lietu kārtību. Daudzas lietas, kas iepriekš veidoja jūsu dzīves modeli, vairs nešķitīs piemērotas. Jūsu vērtējumi kļūs arvien noteiktāki un nobriedušāki. Jūsu gaume, spriestspēja un personiskā identitāte liks par sevi manīt arvien spilgtāk un spilgtāk.

Mēs esam pieraduši piekrist citu cilvēku domām par mums, tāpēc savas personības izpausmes, kas kļūst arvien izteiktākas, varam uztvert kā paša radītu sacelšanos. Tomēr tas tā nav. Jūsu dvēseles aprises, skaistas kā sniegpārsla, iemirdzas arvien košāk.

Ļaujot dievišķajai straumei sevi nest, jūs atklāsiet agrāk neizjustu dzīves ritumu, kas vedīs pretim jaunām iespējām un perspektīvām. Par to nešaubieties. Jūs varat vienlaikus gan ticēt, gan justies apjucis. Jūs vairs neatrodaties radošajā strupceļā, bet pagaidām nezināt, kurā virzienā dodaties. Varbūt jums šķiet, ka īsti netiekat galā. Taču jums jāiemācās atpūsties, vienlaikus esot kustībā, gluži kā atguļoties laivā, kuru nes straume.

Pienākot tumšiem laikiem, acis sāk redzēt. /T.Rētke

Atbrīvojot dzīvi no visa nesvarīgā, kas novērš uzmanību, mēs piepildām radošo aku. Neizšķiežot laiku niekiem, mēs atgriežamies sajūtu pasaulē. Ja rūpīgi sekosim līdzi tai informācijas straumei, kuru ielaižam sevī, un centīsimies to ierobežot līdz minimumam, mēs neticami ātri tiksim atalgoti par atturēšanos. Atalgojums būs pretstraume, kas izplūdīs no mums.

Ne jau tāpēc mēs neuzdrošināmies, ka darāmais šķistu pārāk grūts. Tas šķiet pārāk grūts, jo neuzdrošināmies. /Seneka

neatvainoties

neatvainoties un nejusties slikti
par to, ka domā un jūti citādāk
par to, ka nepiekrīti
par to, ka nepielāgojies
par to, ka pasaki nē
par to, ka negribi
par to, ka neinteresē
par to, ka dari pa savam
par to, ka esi tu pats
utt.
ir tikai daži piemēri
kas ar mātes pienu iezīsti
kā iederēties un piederēt baram
lai visi vienādi būt varam
kaut tēlojam
ka to negribam
un pārspēt šo tieksmi ir visīstākais challenge
bet galā ir balva
tev pašam beidzot ir sava sirds un galva

Atzīties mīlestībā

Atzīties mīlestībā
Būtu jābūt
Tik viegli
Ar savu smagumu
Mēs to smacējam
Norokam
Bet zini ko?
Es tevi mīlu
Pamēģini
Tas nav tik grūti
Vēlreiz
Un tu nekad vairs
Negribēsi atzīties
Kā zaglis pustumsā
Tu gribēsi būt
Dziesmu svētku koris
Jaungada salūts
Plakāts, uz kura lielie burtiem rakstīts
Hei, mosties
ŠIS VISS IR PAR MĪLESTĪBU

Rozā brilles #1

Rozā brilles
Ir abpusgriezīgs asmens
Tās ārda un reizē lāpa
Bet cērt tik dziļi
Ka nepalīdz ne plāksteri
Ne anestēzija
Vai es gribu rozā brilles?
Nē, vairs nekad!
To atstātās brūces vēl gail
Un man ir bail
No domas vien
Man gribas raudāt un bēgt
Un tieši rīklē tām lēkt
Jo citu zāļu jau nav

Tu pieklauvēji

Tu pieklauvēji
Es atvēru
Tu ienāci

Ko nu?
Kur tālāk?
Vai tuvāk?

Es nezinu
Bet gribētu
Uz Aizspoguliju

Aizspogulijā nav prāta slazdu, sagrozītu attēlu caur aklās redzes lēcu, pareizību un nepareizību, pilnību un nepilnību. Vien tīras apziņas klātbūtne, skaidrība un vienkāršība, bērna prieks un rotaļīgums. Tāda ir mana versija.

3.nedēļa Spēka izjūtas atgūšana. Dusmas. Kauns

Visums jūs atalgos par riskiem, ko uzņematies tā vārdā. /Šakti Gavaina

Dusmas ir degviela. Kad tās sajūtam, mēs vēlamies kaut ko darīt. Dusmas ir balss, kliedziens, lūgums, prasība. Tās ir karte, kas ļauj ieraudzīt to, kādas ir mūsu teritorijas robežas. Tās parāda, kurp vēlamies doties. Tās parāda vietas, kur jau esam bijuši, un ļauj apzināties situācijas, kurās mums nav paticis būt. Dusmas pasaka priekšā pareizo ceļu. Radošās atmodas laikā dusmas ir atveseļošanās priekšvēstneses.

Izjūtot dusmas, bieži ļaunojamies par faktu, ka tās vispār mūs piemeklē. Sasodītās dusmas! Tās signalizē, ka samierināties ar iepriekšējo dzīvi vairs nav iespējams. Tās stāsta, ka esam piedzimuši no jauna, bet dzemdību sāpes allaž ir mokošas. Sāpes padara mūs dusmīgus.

Dusmas ir rīks meistara rokās, nevis pats meistars. Ieklausoties un iemācoties tās izprast, dusmas kļūs par noderīgu ieroci jūsu arsenālā. Pašas par sevi dusmas nav rīcība. Tās ir aicinājums rīkoties.

Nevis dusmas, bet gan slinkums, apātija un izmisums ir mūsu galvenie ienaidnieki. Dusmas ir draugs, kaut arī ne tas jaukākais un lēnprātīgākais, bet ļoti, ļoti uzticams draugs. Tas nekad neklusēs, ja kāds būs mūs nodevis vai ja būsim nodevuši sevi paši.

Daudz vairāk mēs baidāmies no tā, ka Dievs varētu pastāvēt, nekā no tā, ka Viņš neeksistē. Jebkurš godīgs cilvēks atzīs, ka iespējamais ir biedējošāks par neiespējamo, ka patiesa brīvība šķiet daudz šausminošāka nekā jebkurš cietums. Mēs sakām, ka baidāmies no neveiksmēm, lai gan patiesībā daudz vairāk baidāmies no tā, ka mums var izdoties.

Dzīve ir tāda, kādu to paši veidojam. Nav svarīgi, vai šo patiesību sākam saskatīt caur dievišķā spēka apziņu sevī vai vienkārši ļaujot Dievam darboties mūsos. Svarīgi ir atvērties šī spēka priekšā un uzticēties tam.

Mums katram ir sava Āfrika - apslēpti un romantiski sapņi par kaut ko tālu un nezināmu, kas aizskar mūsu dvēseles dziļākās stīgas. Atsaucoties šim aicinājumam un uzticot tam sevi, mēs rīkojamies saskaņā ar principu ko Jungs nodēvēja par sinhronitāti - vienlaikus notikumu sakritību ar vienotu jēgu.

Māksla atver sen nevēdināto skapju durvis, tā nes svaiga gaisa vēsmu sasmakušajos pagrabos un bēniņos, tā nes dziedināšanu. Tomēr, lai sadziedētu brūci, tā sākumā jāpamana, bet brūces atvēršana spirgtai vēja pūsmai un gaismai ir radoša rīcība, kas bieži raisa kauna sajūtu.

Mēs kaunamies būt radoši. Mēs neveltām sevi mākslai, baidoties no iespējamās kritikas, tomēr mēs varam iemācīties, kā mierināt savu mākslinieku - bērnu pat tad, ja saskaramies ar neobjektīvu vērtējumu.

Lai māksla spētu uzplaukt, tai nepieciešama droša vide. Kā radošiem cilvēkiem mums pašiem jārada šī drošā vide. Mums jāspēj pasargāt savu iekšējo mākslinieku no kauna sajūtas valgiem.

Radot mākslu un caur to izpaužot savus apkaunojošos, ar radošumu saistītos noslēpumus, mēs šķietami atklājamies, atbrīvojam sevi un citus, tomēr jāsaprot, ka tad, ja mūsu darbi atklāj cilvēka dvēseles dziļumus, tie, kuri visu skata no malas, var likt mums justies neērti. Ja cilvēki nevēlas kaut ko saskatīt, viņi dusmojas uz to, kurš liek viņiem redzēt. Viņi nogalina ziņnesi.

Labākais pretlīdzeklis kaunam ir mīlestība pret sevi un pašam veltītas uzslavas. Un radošums ir vienīgās zāles pret kritiku.

Vārdi, kas izgaismo dvēseli, ir vērtīgāki par jebkurām dārglietām. /H.I.Hāns

Daudzi no tiem, kas nonākuši radošajā strupceļā, patiesībā ir ļoti spēcīgas radošas personības, kurām uzspiesta vainas sajūta par piemītošo potenciālu un apdāvinātību. Juzdamies vainīgi par saviem talantiem, viņi noslēpj sveci zem pūra, baidoties nodarīt pāri citiem. Tā vietā viņi nodara pāri sev.

Izaugsme ir neparedzama un nevienmērīga kustība: divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Atcerieties to un esiet iecietīgs pret sevi. Palutiniet sevi ar nenozīmīgām, bet konkrētām darbībām. Vairāk par visu eksperimentējiet ar vienatnību. Jums jāapņemas kādu laiku pavadīt klusumā un mierā.

2.nedēļa Identitātes & sevis apzināšanās izjūtas atgūšana

Lai kādi būtu Dieva sapņi par to, kas cilvēkam pa spēkam, ir skaidrs, ka nekas no tā nevar piepildīties, ja cilvēks atsakās spert soli pretī Dievam. /S.T.Manna

Uzticēšanās radošajam pirmavotam bieži izmaina mūsu uzvedību. Der atcerēties, ka sevis atpazīšanas sākums nereti vairāk var šķist kā veselā saprāta zudums :)

Kļūstot spēcīgākiem pašiem, spēcīgākas kļūst arī šaubas par saviem spēkiem. Tas ir tikai normāli, un garastāvokļa svārstības ir vieglāk pārdzīvot, ja spējam tās uztvert kā atveseļošanās vēstnešus. Šaubas un pārdomas ir neauglīgas un tām piemīt liela vara pār mums. Jūs spēsiet tikt tam pāri, ja paraudzīsieties uz notiekošo kā uz sava veida radošo vīrusu.

Pozitīvie apgalvojumi ir spēcīgas zāles, ar ko ārstēt nicinājumu pret sevi, kas bieži slēpjas aiz mazvērtības izjūtas maskas.

Radošums mūsos uzplaukst, kad jūtamies drošībā un spējam sevi pieņemt tādus, kādi esam. Sāciet atbalstīt pats sevi, un jums pavērsies arvien jauni atspaida avoti. Rūpes par sevi palīdz veidot un izkopt iekšējo saikni ar Radītāju, caur kuru tiks piepildītas jūsu spējas radīt.

Radošās atveseļošanās sākumposmā mums ir jāseko līdzi, ar ko mūsu iekšējais bērns - mākslinieks spēlējas un kādi (cik iedvesmojoši un atbalstoši) ir viņa vide un draugi, kā arī jābūt ļoti piesardzīgiem, aizsargājot savu jaundzimušo mākslinieku.

Bieži vien, atrodoties radošajā strupceļā, mēs esam gatavi uz visu, lai tikai nemeklētu izeju no tā. Mums šķiet dīvaini iedomāties sev pretim pasniegtu neredzamu palīdzīgu roku, jo mēs joprojām šaubāmies, ka radīšanas process ir pilnīgi pašsaprotams un dabisks.

Mēs esam gana drosmīgi, lai sāktu radošās renesanses procesu, bet nevēlamies sev pievērst Visuma uzmanību. Mēs arvien jūtamies kā krāpnieki, nemākot pieņemt savus sākotnēji nelielos panākumus. Piedzīvojot tos, mums gribas paslēpties.

Es mēdzu prātu salīdzināt ar istabu, kurā mēs glabājam savus priekšstatus par dzīvi, par Dievu, par iespējamo un neiespējamo. Tur mēs glabājam visas idejas, kas atbilst mūsu komforta  zonai. Tās, kuras eksistē ārpus šīs istabas, mēs arī atstājam ārpusē. Taču radošās atveseļošanās posmā svarīgāk par visu ir atbrīvot prātu no aizspriedumiem un atvērt to jaunām idejām un zināšanām.

Mums jācenšas mainīt attieksme un saudzīgi jāpastumj malā savs skepticisms. Pat īslaicīga atteikšanās no ierastās skepses var pārvērsties par ļoti interesantu eksperimentu jums pašam. Nav nepieciešams mainīt uzskatus, bet gan tos pārskatīt un labāk izprast.

Ļoti bieži mēs nokļūstam radošajā strupceļā, ja par daudz ļaujamies fantāzijām un ilūzijām par to, kā varētu/vajadzētu būt un kā jābūt. Taču ir jāstāv ar abām kājām uz zemes, veltot nedalītu uzmanību reālajam dzīves plūdumam. Saglabājot apziņas skaidrību un pievēršot uzmanību ikdienas realitātei.

Piedzīvotai veiksmei vai neveiksmei ir maz kopīga ar patieso dzīves kvalitāti. Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties par dzīvi, bet spēja priecāties par dzīvi ir kā dāvana par māku koncentrēt uzmanību uz reāli pastāvošo. Dziedināšana vienmēr kalpos kā atalgojums par spēju pievērst uzmanību apkārt esošajam. Uzmanības pievēršana pirmām kārtām nozīmē izjust vienotību.

Bieži vien tieši ciešanas mums iemāca pievērst uzmanību tagadnei. Katrs mirklis pats par sevi un nesaistīts ar citiem ir izturams un var sniegt drošības izjūtu. Šobrīd, tieši tagad, viss ir kārtībā. To apzinoties, mēs varam sākt izjust katra mirkļa skaistumu.

Radiet sevī interesi par dzīvi, kas norit jūsu acu priekšā. Cilvēki, priekšmeti, literatūra, mūzika. Pasaule kūsā no brīnišķu dārgumu, skaistu dvēseļu un interesantu cilvēku pārpilnības. Aizmirstiet pats par sevi. /H.Millers

1.nedēļa Drošības izjūtas atgūšana

Negatīvie priekšstati un pozitīvie apgalvojumi

Bez īpašas piepūles un kauna mēs sevi šaustām ar negatīviem aizspriedumiem, ka neesam pietiekami talantīgi, gudri, oriģināli vai jauni, bet pateikt sev kaut ko labu nebūt nenākas viegli un iesākumā šķiet pat biedējoši. Kad sākam strādāt ar pozitīvajiem apgalvojumiem un negatīvajiem stereotipiem, vecie ievainojumi un sen aizmirstie iekšējie briesmoņi no zemapziņas dzīlēm mēdz uzpeldēt virspusē.

Lai dzīvotu radošu dzīvi, mums jāpārstāj baidīties no kļūdām. /Dž.Č.Pīrss

Viena no mūsu radošās esības svarīgākajām nepieciešamībām ir atbalsts. Diemžēl tas nav (bijis) tik viegli iegūstams.  Daudzkārt agrīnās radošās ilgas un vēlmes tiek ignorētas vai apslāpētas jau pirmsākumos. Vecāki, vislabāko nodomu mudināti, cenšas bērnos attīstīt tieši pretējo - praktisko domāšanu.

Starp vēlmi realizēt sapni un bailēm no tā neizdošanās dzimst ēnu mākslinieki. Viņi nespēj sevī ieraudzīt radošo pirmsākumu, kuru tā apskauž citos.

Ļoti bieži tieši uzdrīkstēšanās nevis talants cilvēkiem liek pievērsties mākslai, turpretī citus drosmes trūkums pārvērš ēnu māksliniekos, kuri rod patvērumu ēnā un baidās spert soli saulesgaismā, baidoties, ka tās spozmē sapnis sabruks.

Ir nepieciešams apzinīgs un pilnvērtīgs darbs ar sevi, lai atbrīvotos no šīs lomas.

Radošums ir rotaļa, bet ēnu māksliniekiem iemācīties rotaļāties ir ļoti grūti. Iemācīties radīt ir līdzīgi kā iemācīties staigāt. Sākumā jūsu māksliniekam - bērnam ir jāiemācās rāpot. Tad sekos pirmie patstāvīgie soļi un, neizbēgami, pirmie klupieni…

Radošā atmoda ir kā gatavošanās maratonam. Par katru ātrā tempā noskrietu kilometru jāveic desmit kilometri lēnākā tempā, lai arī tas var nepatikt mūsu patmīlībai. Mēs vēlamies, lai viss izdodas lieliski un uzreiz, taču radošo atmodu tā nevar piedzīvot. Tas ir grūts, reizēm mulsinošu vai pat apkaunojošu pārbaudījumu piesātināts process. Būs daudzas reizes, kad neizskatīsimies ne tuvu tik labi, kā vēlētos, gan savās, gan citu acīs, bet mums jāpārstāj no sevis prasīt pārspīlēti daudz. Nav iespējams veikt pozitīvas pārmaiņas sevī un vienlaikus allaž izskatīties nevainojami.

Atcerēsimies, ka dabā katram zaudējumam ir sava nozīme. Atrodot pareizu pielietojumu, katra neveiksme var kļūt par kompostu, kas bagātinās augsni nākamās sezonas radošajiem panākumiem. Mums jārēķinās ar ilgu laiku, augļu nobriešanu un ražas novākšanu, nevis ātriem rezultātiem.

Lai kļūtu par īstu mākslinieku, sākumā jābūt gatavam kļūt par sliktu mākslinieku. Ļaujiet sev būt iesācējam.

Mums ir ārkārtīgi daudz maldīgu, negatīvu priekšstatu un klišeju par radošiem cilvēkiem, kuras mēs aizgūstam no vecākiem, reliģijas, kultūras vai pat draugiem. Mums jāiemācās tie atpazīt un atbrīvoties, pretnostatot to alternatīvas.

Par dzīves prioritāti padariet savu jaundzimšanu. /Robina Norvuda

Mākslinieka ceļš | Džūlija Kamerona

Cilvēka pienākums ir kļūt par to, kam viņam lemts būt, lai piepildītu savu likteni. /Pauls Tillihs

Mums ir ārkārtīgi daudz maldīgu, negatīvu priekšstatu un klišeju par radošiem cilvēkiem, kuras mēs aizgūstam no vecākiem, reliģijas un kultūras. Mums jāiemācās tie atpazīt un atbrīvoties, pretnostatot to alternatīvas.

Mūsu sockultūrā esam ieraduši radošumam sniegt ļoti šauru un elitāru definīciju, domājot par to, kā par kaut ko tādu, kas piemīt tikai izredzēto “īsteno mākslinieku” ciltij. Patiesībā it viss, ko darām, liek veikt radošas izvēles, lai gan mēs reti to apzināmies.

Es mēdzu prātu salīdzināt ar istabu, kurā mēs glabājam savus priekšstatus par dzīvi, par Dievu, par iespējamo un neiespējamo. Tur mēs glabājam visas idejas, kas atbilst mūsu komforta  zonai. Tās, kuras eksistē ārpus šīs istabas, mēs arī atstājam ārpusē. Taču radošās atveseļošanās posmā svarīgāk par visu ir atbrīvot prātu no aizspriedumiem un atvērt to jaunām idejām un zināšanām.

Mākslinieka ceļš ir garīgs ceļš, kas iesākas un tiek praktizēts, balstoties uz cilvēka radošajām izpausmēm. Tieši tāpēc šajā grāmatā lietoju vārds “Dievs”. Mēs runājam par radošo enerģiju. Varat to pārveidot jums pieņemamākā formulējumā - Visums, Pirmavots, Saprāts, Dieviete, Augstākais spēks. Lūdzu, esiet brīvi no aizspriedumiem. Neļaujiet semantikai ievilināt jūs radošo spēju strupceļā. Nav svarīgi, kā jūs to dēvējat. Svarīgi ir censties to likt lietā. Lai izmantotu elektrību, nav jāsaprot tās darbības principi.

Mūsdienās mākslu reti apzīmē ar jēdzienu “garīga pieredze”, un tomēr radošuma galvenā pieredze ir mistiska. Atverot dvēseli tam, kas jārada, mēs sastopamies ar savu Radītāju. Radošais potenciāls ir pašsaprotama mūsu garīgās esības daļa. Nav svarīgi, vai, jūsuprāt, radošums rezultējas garīgumā vai garīgums - radošumā.

Mākslas nolūks nav būt no ikdienas šķirtai, intelektuālai abstrakcijai. Māksla ir dzīve - jūsmīga, krāšņa dzīve. /Alens Ariass-Misons

Savā veidā mēs visi esam radītāji, un mūsu dzīve ir katra galvenais meistardarbs. Mēs dažkārt uzskatām vai arī baidāmies, ka mūsu sapņi sevī slēpj lepnību un Dievam tas nelabpatiks. Doma, ka Radītājs mums vēlējis būt radošiem, daudziem šķiet pārāk radikāla.

Šajā grāmatā mēs veicam noteiktus garīgus vingrinājumus, lai līdzsvarotu saikni ar Visuma radošo enerģiju. Mainot sevi, mēs atveramies Visuma enerģijai, kas palīdz realizēties šīm pārmaiņām un pilnveido tās.

Mākslinieka ceļš ved augšup pa spirālveida trajektoriju. Būs jautājumi, pie kuriem nāksies atgriezties atkal un atkal, tikai jau citā apziņas līmenī, jo pielikt punktu radošajai dzīvei nav iespējams.

Jūs esat gan sava radošā procesa akušieris, gan liecinieks. Lai piedzīvotu radošo atjaunošanos, sākumā ir jāpārdzīvo sēru laiks, kas pavada atteikšanos, nepiesaistīšanos un attālināšanos no vecā dzīves veida, kļūdainajiem priekšstatiem, uztveres un vecā sevis. Asaras veldzēs zemi, kurā uzplauks jūsu jaunais Es. Bez tām augsne paliktu sausa un neauglīga.

Māksla dzimst vērīguma un jūtīguma gaisotnē, bet nianses ir tās akušieres. Reizēm var likties, ka īstā māksla dzimst tikai sāpēs, bet šo šķietamību rada fakts, ka tieši sāpes liek pievērst uzmanību niansēm. Var šķist, ka mākslu veido plaši triepieni, lielas ieceres un grandiozi plāni, bet tieši nianses ir tās, kas iemājo un atstāj pēdas mūsos.

Lai spētu izpausties mākslas valodā, sākumā ir jāapgūst spēja prasmīgi orientēties tās gramatikā. Mākslas valoda ir tēli un simboli. Tā ir valoda bez vārdiem, pat ja jūsu izvēlētais mākslas virziens liek aprakstīt šos tēlus un simbolus vārdos. Mākslinieka izteiksmes forma balstās jutekliskumā, tā ir personiskiem pārdzīvojumiem bagāta.

Tas, ko mēs spēlējam, ir dzīve. /Lūiss Armstrongs

Ikvienam ir dāvāta tieša saikne komunikācijai ar Dievu un nav nepieciešams starpnieks, lai runātu ar Viņu. Pastāv neredzams, neizsmeļams radošs spēks, kas ir mūsu dzīves pamats. Radošums ir pašsaprotama esības izpausme. Tas ir dabisks dzīvības spēks, ko ikviens tādā vai citādā veidā var sevī sajust.

Vēlme radīt, viena no mūsu galvenajām nepieciešamībām, ir daļa no cilvēces mantojuma un potenciāla. Radošums ir Dieva dāvana. Izpaušanās savā radošumā ir mūsu pateicības dāvana Dievam. Mūsu radošie sapņi un ilgas dzimuši no svēta pirmavota. Mērojot ceļu pretī savu sapņu piepildījumam, mēs mērojam ceļu pretī svētumam, kas mīt mūsos.  

Radīšana ir ticības akts, bet ticība balstās garīgumā, tāpēc arī radošums saistīts ar garīgumu. Māksla ir ticība, un mēs mācāmies to praktizēt. Dažkārt tās vārdā mēs dodamies svētceļojumos, un līdzīgi vairumam svētceļnieku apšaubām šo aicinājumu pat tad, kad uz to atsaucamies. Bet mēs tomēr atsaucamies.

Tevī mīt mākslinieks, par kuru tu neko nezini… Ātri saki “jā”, ja apjaut, ka esi to pazinis jau kopš laika sākuma. /Rūmī

“Mākslinieka ceļa” darba pamatmetodes un svarīgākās prakses ir Rīta lapas un Mākslinieka randiņi. Rīta lapas ir aktīva meditācijas forma jeb apziņas drenāža, ik rītu rakstiski fiksējot savu domu plūsmu, bet Mākslinieka randiņš ir uztveres prakse jeb regulāri pavadītas dažas stundas vienatnē, pievēršot uzmanību savam iekšējam bērnam - māksliniekam un izkopjot savas radošās apziņas spējas. Apvienojot abas šīs metodes, veidojas “radioiekārtas efekts”. Rīta lapas paziņo un precizē, sūta jautājumus neizzinātajā tukšumā, savukārt Mākslinieka randiņa savrupības brīžos jūs saņemat atbildes.

Galvenais ieguvums šī kursa laikā būs atteikšanās no izcilības prasībām, jaunu perspektīvu saredzēšana un koncentrēšanās uz procesu, nevis galaiznākumu. Cilvēki “izdziedinās”, jo radošums ir veselīgs, un, to piekopjot, viņi atrod sevī spēcīgāku personību. Un mēs visi esam daudz spēcīgāki, nekā spējam iedomāties.

Mums nav jāpārvar šaubas par sevi kā mākslinieku, bet jāiemācās sadzīvot ar tām un jāturpina virzīties uz priekšu. Mākslinieki ir cilvēki, kuri iemācījušies pieņemt savas šaubas un turpināt radīt par spīti visam.

Ļoti bieži mēs nokļūstam radošajā strupceļā, ja par daudz ļaujamies fantāzijām un ilūzijām par to, kā varētu/vajadzētu būt un kā jābūt. Taču ir jāstāv ar abām kājām uz zemes, veltot nedalītu uzmanību reālajam dzīves plūdumam. Saglabājot apziņas skaidrību un pievēršot uzmanību ikdienas realitātei.

Piedzīvotai veiksmei vai neveiksmei ir maz kopīga ar patieso dzīves kvalitāti. Dzīves kvalitāte ir proporcionāla spējai priecāties par dzīvi, bet spēja priecāties par dzīvi ir kā dāvana par māku koncentrēt uzmanību uz reāli pastāvošo. Dziedināšana vienmēr kalpos kā atalgojums par spēju pievērst uzmanību apkārt esošajam. Uzmanības pievēršana pirmām kārtām nozīmē izjust vienotību.

Bieži vien tieši ciešanas mums iemāca pievērst uzmanību tagadnei. Katrs mirklis pats par sevi un nesaistīts ar citiem ir izturams un var sniegt drošības izjūtu. Šobrīd, tieši tagad, viss ir kārtībā. To apzinoties, mēs varam sākt izjust katra mirkļa skaistumu.

Radošums ir kā ložņājošas nezāles - tās atkal uzrodas pie visniecīgākās iespējas.

Zinu, ka mūsu vidū ir tādi, kuri baidās ķerties klāt projektiem, kas varētu likt piedzīvot dvēseles tumšās naktis. Gribu jūs iedrošināt, ka dvēseles tumšās naktis var būt arī zvaigžņotas, raksturojot ar skaistiem spāņu vārdiem - noches estrelladas.

Mēs atklājam patiesību, ko gars pavēsta caur mums visiem. Radošas idejas ir garabērni. Līdzīgi visiem bērniem tās ir jālaiž pasaulē, un šī radīšana ir gan personiska, gan kolektīva pieredze.

Mazā, klusā balss var skanēt vienlīdz skaļi jebkurā no mums. Tādēļ mēs lūdzamies. Pie dažiem slava atnāks. Cieņu saņems visi, kas strādā.

Kā mākslinieki mēs piedzīvojam to, ka “Dievs ir detaļās”. Radot savu mākslu, mēs personīgi pasniedzam roku Dievam.

Es mācos, ejot turp, kur man jādodas. /Teodors Rētke