Sakari
Ar tevi
Sakaros
Šajos rītos un vakaros
Es saskaros
Un tu ar mani
Mēs kopā
Traki
Sakarīgi
Mīlestības atkarīgi
Ļoti cilvēcīgi
Es
tev
rakstu
Šajā sakarā
Rindas liriskā garā
Par mūsu sakaru
Kas nav mūsu
Bet dzīves sakarību
Varā
Kad dzīvei sakām jā
Ja?
Nūdeles
Nūdeles
Vārītas
Kā es
Dižā dzjniece
Kurai trūkst
Dažu burtu alphabetā
Un stingras nostājas
Šajā konsistencē
Izjūk manieres un gammas
Izstiepjas pēc elastīgas
3 min verdošas programmas
Jo nevārītas jau nav baudāmas
Un sanāk tīri labas
Kad ļenganas
Vētra
Vai par vētru
Vari pateikt
Ko ērtu?
Plosās un ārda
Rauj un plēš
Ko vajag un nevajag
Nešķirojot mēž
Kā tikt ar to galā
Ja trāpies tās varā
Bet tavi protesti
Tai šķiet groteski
Vai vēl trakāk
Tu esi tā vainīgā
Kas cunami un lavīnas rada
Un neesi apvaldāma
Pēc dabas
Tu esi tā vērta
Viņi saka
Taču viņi nezina
Cik vētras nasta
Ir smaga
Saule 'n' es
Saule 'n' es
Neesam labākās draudzenes
Spf 50, cepures, acenes
Sargā mani no cepenes
Taču visādi citādi
Priecājos redzēt to es
Īpaši pirms rīta ausmas
Kamēr diena vēl bez jausmas
Dzeltenirozā nokrāsās
Taustās
Un tās noslēpumainā burvība
Rīta rasā tīta
Es mīlu sauli
Un arī ēnas, tumsu, nakti
Tās gaismā smeļos spēku
Lai varu turēt dzīves sezonu
Un 24 stundu takti
Virsotnes
Nākamā tēma - virsotnes, viņš teica, sēžot man blakus skeitparkā un lūkojoties bērnu nemitīgajā augšup un lejup kustībā pa trasēm un tramplīniem. Bet varbūt viņš vēl kavējās boulderinga treniņa noskaņās, kur nesen visi trīs rāpāmies pretim griestos uzzīmētajam smaidiņam. Mums veicās labi.
Taču skeitparkā, lūkojoties uz bezbailīgajiem bērniem, es sajutos ļoti bailīga. It kā man liktu taisīt trikus... Kāda iekšējā balss manī vaimanāja, ka vairs negrib nekādus izaicinājumus, sevis pārvarēšanas, pierādīšanas, izrādīšanās, cenšanās un tiekšanās. Jebko, taču tikai prieka un viegluma pēc, tikai sevis dēļ. “Mums” vairs nevajag nekādas virsotnes…
Man, protams, virsotnes asociējas ar lieliem un dziļiem jautājumiem, tāpēc nevaru teikt, ka biju sajūsmā par šo tēmu. Es esmu nogurusi no savas nopietnības, un pirmās klišejas manā galvā jau bija klāt. Sāku apcerēt, kā man neinteresē sasniegt virsotnes un ka man nav ambīciju, kā man neinteresē uzkāpt augstāk, redzēt vairāk, nokļūt tālāk, taču tad apjēdzu, ka tā varu runāt tikai tādēļ, ka es jau faking stāvu sava Kalna Galā, tikai pati to vēl īsti nesaprotu. Jā, varam jau runāt, ka vienmēr ir vēl un vēl kur tiekties un evolūcija mūs neizlaidīs no savām ķetnām, taču tas nemaina lietas būtību. Es esmu Virsotnē! Te nu tā ir! Galīgi citādāka nekā biju iedomājusies. Tik parasta! Kur eņģeļu taures? Kur žilbinoša gaisma? Jā, baigais plašums un brīvība, tikai katrs jau mēs ar to saprotam ko citu...
Un ko tālāk? Nezinu. Varētu meklēt līdzības mītos. Kāds no tiem stāsta, ka jāsper solis tālāk - nezināmajā (atkal?), kāds cits, ka jāiet atpakaļ lejā. Kāds būs mans solis? Un vai vispār ir jāizvēlas? Lai kur es ietu, es zinu, ka palikšu uz īstā ceļa. Turklāt mani neinteresē “tālāk”. Mani interesē “tagad” un “tuvāk”. Man vairs nav cita mērķa kā pieredzēt dzīvi visās tās ikdienas smalkumos, niansēs un krāsās. “Visparastākajās” detaļās. Un nē, nepārprotiet, es esmu ļoti ambicioza, tikai mana karjera vairāk ir bijusi iekšupvērsta. Nevaru arī noliegt, ka jūtos gan iekšējā, gan ārējā dzīvē pietiekami daudz sasniegusi un piepildījusi. Sev visu pierādījusi. Esmu daudz baidījusies un darījusi par spīti un cauri bailēm. Taču vairāk man nav sevi jāpusho! Man vairs nav jābūt vērtīgai, jēgpilnai un nozīmīgai. Zinu, ka esmu to jau zinājusi un teikusi. Bet, ziniet, kamēr tā zināšana nosēžas šūnu līmenī, paiet laiciņš…
Šajās dienās un nedēļās tieši atkal biju iekritusi nelielā gaisa bedrē, jūtoties iztukšota un bezjēdzīga, jo viens liels dzīves virpulis bija noslēdzies ar pohām pēc ballītes. It kā jau sen skaidrs, ka ir augšas un lejas, ir enerģijas uzplūdi un atplūdi, taču iekšējais produktivitātes direktors, kritiķis un cenzors vienā personā joprojām ir bargs. “Tu esi mainīga, nepastāvīga, neprognozējama un neuzticama. Es nesaprotu, kad būs miers un bērziņš?! Kā lai uz tevi paļaujas? Mēs nevaram ne ar ko rēķināties, kontrolēt, paredzēt. Tas nav normāli. Beidzot taču jākļūst pieaugušai! Tev ir jāklausa!”
Un uz brīdi es paklausīju, jo man vajadzēja faktus. Es sarakstīju visus “apakšprojektus” savas pēdējās piecgades “Projektam: Elīna” un apstulbināju gan sevi, gan augstmanīgo brigadieri. Es esmu dzīvojusi iespējami krāšņu un piepildītu dzīvi, tikai nekad līdz galam to neesmu novērtējusi kā gana labu, vērtīgu un pietiekamu, jo tā taču bija tik ikdienišķa un parasta. Esmu pārāk lielu nozīmi piešķīrusi virsotnēm un bedrēm, bet pārāk mazu līdzenumiem un prērijām, turklāt aizmirstot to, par ko pati visu laiku runāju - ceļš ir “tā īstā” Dzīve.
Man ir “reāla sapņu dzīve”, tikai tā neatbilst manu iedomu mērauklām. Savukārt tās izmainīt un pārprogrammēt prasa daudz laika un darba. Bet kurai gan viņas iekšējais darbs bija pamatdarbs?
Es sevi pieredzu, atklāju un radu no mirkļa uz mirkli, mainoties kā gadalaiki, un prasu no sevis neiespējamo - nemainību dinamiskā pasaulē. Es spēlējos pašas spēles pēc un stāstu sev, ka esmu pazaudējusi rotaļīgumu. Es mēģinu ieklausīties un diriģēt visu savu iekšējo personību kopkori kaut cik saprotamā melodijā. Es stāvu savā Virsotnē un raudu, ka te viss ir tik parasti un nav nekādas maģijas… kamēr visa maģija sulo un spiežas pa manām porām kā smaržīgas sveķu lāsītes no saules apspīdētajām priežu brūcēm...
Pusvārdā
Mēs esam
Nepabeigts teikums
Aprāvusies doma
Neizteikts vārds
Un tajā ir liela burvība
Dāvana
Vienmēr būt sākumā
Tagad uz pauzes
Klusumā
Ceļš ir tāls
Bet nekad nav par vēlu
Lielā Mīlestība nebeidzas
Vienmēr paliek tuvu klāt
Kamēr mazā
Cauri saviem brikšņiem
Dzīvi atklāt steidzas
zen(īt)ā
Jānis Deinats, Dita Grauda
I am you
So different parts of me
Painful and beautiful
Mirroring my world and depths
Letting the heart break
Softly and gently
Inviting the pain
Surrendering to the mud in a soothing puddle
I honour your souls and I love you
I am you
Thank you
Šī bija mana pirmā (publiskā) atzīšanās mīlestībā... To es rakstīju saviem grupas biedriem pēc pirmā Soulcraft retrīta 2020.gada jūlijā Lūžņā. Ar šīm rindām lielā mērā sākās mans haotiskais dvēseles ceļojums un garīgie meklējumi, ko Jungs sauc par individuāciju, Džozefs Kempbels par varoņa ceļojumu, pasaules reliģijas to sauktu par jaunā cilvēka piedzimšanu jeb augšāmcelšanos. Ar šīm rindām sākās mana e-dienasgrāmata “Soul writings”.. un ar tām sākās mans Kailuma (dvēseles atkailināšanās) ceļš.
Mani grupas biedri aizbrauca mājās, bet es paliku.. uz nākamo programmu, kurai tajā gadā un nākamajos sekoja vēl un vēl.. gan Soulcraft retrīti, gan reālas un taustāmas iekšējas un ārējas pārmaiņas. Ļoti intensīvs iekšējs darbs, kuru es tikai pirms gada ar asarām acīs atļāvos atzīt par savu “pamatdarbu”.
“Lai sasniegtu pilnību, viengabalainību, nepieciešama bezapziņas ekspansija apziņā. Bezapziņai vienmēr piemīt pilnības raksturs, jo tā atbilst Dabai, kas vēl nav saskaldīta ar ierobežojošu apziņu.” J.Rubenis | K.G.Jungs “Atmiņas, Sapņi, Domas”
Jo vairāk es meklēju savu Dvēseli, jo vairāk es atklāju Dievu. Sevī un Citos. Dabā. Es lēnām arvien vairāk un vairāk iemīlējos Pasaulē, tās dažādajās šķautnēs, tēlos un atveidos. Cilvēkos. Šī nepārvaramā vilkme un tieksme pēc paplašināšanās, izaugsmes, Dieva (jēgas), Mīlestības liek man nemitīgi pārvarēt savus ierobežojumus, aizspriedumus, pāraugt zināmo, uzticēties Nezināmajam…
“Dzīve man vienmēr šķitusi līdzīga augam, kas dzīvo no savas rizomas. Auga īstā dzīve nav redzama, tā slēpjas rizomā. Tas, kas redzams virs zemes, dzīvo tikai vienu vasaru un tad novīst - gaistoša parādība. Redzami ir tikai ziedi, un tie ir zūdoši. Rizoma paliek.” K.G.Jungs “Atmiņas, Sapņi, Domas”
Rizoma ir Mistērija. Dievs ir Noslēpums. Tik skaidrs, bet tik neredzams. Tik jūtams, bet tik neticams. Atvērts un pieejams visiem, kas vēlas un vaicā.
Vaicā
Lūdzu vaicā
Vēl un vairāk
Drošāk
Mīlestības vārdā
Mums piedzimst bērni
Labākās idejas un sapņi
Mīlestības vārdā
Mēs jaunus apvāršņus
Tumšākos dziļumus un augstākās kores
Sasniedzam
Mīlestības vārdā
Mēs augam un ceļam
Sev līdzi visus citus
Un Visu Citu
Kad drosmīgi uz priekšu ejam
Jo zinām
Ka tikai mīlestības vārdā
Ir būšanas jēga
Tikai mīlestības vārdā
Ir tik daudz mīlestības
Kas liek puķēm ziedēt un plaukt
Mums uz jaunām pasaulēm traukt
Pilnu krūti elpot un saukt
Vai tu dzīvo pa īstam, draugs?!
Rozā brilles #2
Nevar nokrist
Kad esi iemīlējies
Sevī un Pasaulē
Beidzot pa īstam
Tās neko neslēpj
Un nerāda greizi
Bet atklāj pareizi
Visu, kas ir
Īstajās
Mīlestības mirdzuma krāsās
To ietvars un lēca
Ir precīzi paredzēta
Lai uztvertu un justu
Citādāk kā līdz šim
Jo esi nobriedis
Ieraudzīt patiesību
Vienotību
Un pa jaunam
Būtu
neatvainoties
par to, ka domā un jūti citādāk
par to, ka nepiekrīti
par to, ka nepielāgojies
par to, ka pasaki nē
par to, ka negribi
par to, ka neinteresē
par to, ka dari pa savam
par to, ka esi tu pats
utt.
ir tikai daži piemēri
kas ar mātes pienu iezīsti
kā iederēties un piederēt baram
lai visi vienādi būt varam
kaut tēlojam
ka to negribam
un pārspēt šo tieksmi ir visīstākais challenge
bet galā ir balva
tev pašam beidzot ir sava sirds un galva
Atzīties mīlestībā
Būtu jābūt
Tik viegli
Ar savu smagumu
Mēs to smacējam
Norokam
Bet zini ko?
Es tevi mīlu
Pamēģini
Tas nav tik grūti
Vēlreiz
Un tu vairs nekad
Negribēsi atzīties
Kā zaglis pustumsā
Tu gribēsi būt
Dziesmu svētku koris
Jaungada salūts
Plakāts, uz kura lielie burtiem rakstīts
Hei, mosties
ŠIS VISS IR PAR MĪLESTĪBU
Rozā brilles
Ir abpusgriezīgs asmens
Tās ārda un reizē lāpa
Bet cērt tik dziļi
Ka nepalīdz ne plāksteri
Ne anestēzija
Vai es gribu rozā brilles?
Nē, vairs nekad!
To atstātās brūces vēl gail
Un man ir bail
No domas vien
Man gribas raudāt un bēgt
Un tieši rīklē tām lēkt
Jo citu zāļu jau nav
Tu pieklauvēji
Es atvēru
Tu ienāci
Ko nu?
Kur tālāk?
Vai tuvāk?
Es nezinu
Bet gribētu
Uz Aizspoguliju
Aizspogulijā nav prāta slazdu, sagrozītu attēlu caur aklās redzes lēcu, pareizību un nepareizību, pilnību un nepilnību. Vien tīras apziņas klātbūtne, skaidrība un vienkāršība, bērna prieks un rotaļīgums. Tāda ir mana versija.
Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.