11.nedēļa Radošās autonomijas izjūtas atgūšana

Mums jāatbrīvojas no vēlmes noteikt savu un sava darba vērtību atbilstoši tirgus vērtībai. Mums jāapzinās, ka savu mākslinieka uzticamības statusu nosakām mēs paši, Dievs un mūsu darbs nevis materiāls izdevīgums vai mārketinga stratēģija. Mums jārada tas, kas vēlas tapt radīts. Citiem vārdiem sakot: ja es jūtu nepieciešamību radīt dzejoli, man tas ir jāuzraksta - neatkarīgi no tā, vai to izdosies pārdot vai nē, vai tas kādam patiks vai nē, un pat neatkarīgi no tā, vai man tas šķiet kaut kā vērts vai arī ne.

Radošums pats par sevi ir balva. Mūsu dzīve lielā mērā ir mūsu māksla, un, kad dzīve kļūst interesanta, tāds ir arī mūsu darbs. Kā mākslinieki mēs savu pašcieņu veidojam, darot darbu. Ja nevaram radīt, mēs kļūstam īgni. Mēs vārda tiešā nozīmē varam nomirt nomirt no garlaicības.

Mēs varam aiziet bojā, ja nespējam parūpēties par savu mākslinieku - bērnu, bet izturamies atbilstoši citu priekšstatiem par pieaugušu cilvēku. Rūpes par sevi un pašcieņa ir saistītas. Ja ļaujam sevi iebiedēt un pakļaujamies citu cilvēku vēlmēm panākt, lai kļūstam “normālāki” un “jaukāki”, mēs sevi nododam.  Tad mēs varbūt viņiem patiksim labāk un ļausim justies ērtāk, taču mēs sevi ienīdīsim un šaustīsim gan sevi, gan citus.

Radošums ir kā skābeklis dvēselei. Ja pārtraucam radīt, mēs kļūstam neiecietīgi un reaģējam tā, it kā mūs kāds žņaugtu. Tā, it kā cīnītos par savu dzīvību - un mēs patiešām cīnāmies. Atteikties no saviem sapņiem tikai tāpēc, ka tie nav “pareizi”, ir bezatbildība pašam pret sevi. Izlēmuši spēlēt pēc noteikumiem, mēs pārstājam sevi pašu un savus mērķus uzskatīt par vērtīgiem.

Radošums ir garīga prakse. Tas nav kaut kas tāds, ko var uzlabot, pabeigt un nolikt malā. Mākslinieki ir “garīgās haizivis”. Ja neturpināsim kustēties, mēs nogrimsim dibenā un nomirsim - tāda ir nežēlīgā patiesība. Nepabeigtības izjūta un nerimstošā vēlme turpināt meklēt mums nekad nedod miera. Mēs tiekam mudināti attīstīties, lai neapstātos. 

Spēja būt pazemīgam, lai vienmēr sāktu vēlreiz, lai sāktu no jauna ir ilgstpējīgas radošās dzīves priekšnoteikums. Tieši gatavība atkal un atkal būt iesācējam ir tā, kas nosaka radošo karjeru.

Būt māksliniekam nozīmē prast saskatīt detaļas, augstu novērtēt savdabīgumu, pieņemt neparasto un necensties kļūt par to, kas neesat. Mūsu radošums ir dāvana no Dieva. Tas, kā mēs to izmantojam, ir dāvana Dievam no mums. Šo saistību pieņemšana ir sākums patiesai sevis pieņemšanai.

Nekāds prasmīgu izgudrojumu daudzums nespēj aizstāt pamatelementu - iztēli. /Edvards Hopers

Nav komentāru

Komentēt