12.nedēļa Ticības izjūtas atgūšana

Radošumam nepieciešama atvērtība un absolūta uzticēšanās. Radošumam nepieciešama ticība. Ticība liek mums atteikties no kontroles. Tas ir biedējoši, un mēs tam pretojamies. Taču pretošanās radošumam ir pašiznīcināšanās forma. Kāpēc mēs tā rīkojamies? Lai saglabātu ilūziju par kontroli.

Šī vēlme pretoties ir ļoti saprotama. Mēs neesam pieraduši domāt, ka Dieva griba un mūsu iekšējie sapņi var sakrist. Mēs esam noticējuši, ka šī pasaule ir bēdu ieleja un ir nolemts, ka mums jābūt paklausīgiem un pēc tam jāmirst. Patiesībā mums ir lemta pārpilnība un dzīve.

“Seko savam aicinājumam, un tev atvērsies durvis tur, kur tās nekad nav bijušas” /Džozefs Kempbels

Tā ir iekšējā apņēmība būt patiesiem pret sevi un sekot saviem sapņiem, tā iegūstot Visuma atbalstu. Kamēr būsim divkosīgi un pretrunu pilni savos mērķos un uzvedībā, mums šķitīs, ka arī Visums pret mums izturas divkosīgi un dīvaini. Taču tiklīdz mēs nospiežam iekšējo “jā” pogu, apstiprinot mūsu patiesos mērķus un alkas, Visums atspoguļo šo “jā” un paplašina to. Uzticoties mēs mācāmies uzticēties.

Radošums, tāpat kā cilvēka dzīve, sākas tumsā. Mums tas ir jāatzīst. Pārāk bieži mēs domājam tikai gaismas izteiksmē. Tiesa, atklāsmes mūs piemeklē līdzīgi uzplaiksnījumiem, un tie var apžilbināt, taču jāatzīst arī tas, ka pirms spožām idejām ir bijis nobriešanas periods, kas ir iekšējs, drūms un pilnībā nepieciešams process. Idejas gluži kā stalagmīti un stalaktīti rodas apziņas tumsā, iekšējā alā. Tās veidojas neregulāru pilienu formā, nevis četrkantainu celtniecības bloku veidolā.

Mūsu idejas - garabērnus nevar priekšlaikus raut ārā no radošās dzemdes. Mums jāiemācās gaidīt un jāiemācās neraut ārā idejas ar visām saknēm, lai paskatītos, vai tās vispār aug. Ļaut idejām nobriest ir mākslas forma bez piepūles. Tā ir gaidīšana un auklēšanās līdz tās lēnām iegūst formu, līdz ir gatavas palīdzēt mums ieraudzīt gaismu. Radošuma būtība ir noslēpums. Un arī pārsteigums. Tā kā esam radošie kanāli, mums jāuzticas tumsai.

Radošā atlabšana ietver sevī paradoksu, ka mums ir nopietni jāpievēršas nepieciešamībai uztvert pašiem sevi vieglāk. Mums jāiemācās rotaļāties. Radošums ir jāatbrīvo no mākslas ar lielo M šaurajiem kritērijiem un jāatzīst, ka tam piemīt daudz plašāks rotaļīgums.  Mums ir jāpārskata radošuma definīcijas un tās jāpaplašina, lai iekļautu to, ko saucam par vaļaspriekiem. Vaļasprieki ir būtiski priekpilnai dzīvei.

Mēs esam radošas būtnes, un mums ir paredzēts radīt. Šis impulss piemīt mums visiem, un tas vienmēr gruzd dziļi iekšienē - bez mūsu ziņas, bez iedrošinājuma un pat bez mūsu piekrišanas. Lai cik daudz pūļu mēs būtu pielikuši, kļūdami nomākti, kontrolēti, bez sapņiem, mūsu cerību uguns nepaliks apslāpēta. Gailošās ogles vienmēr ir tur, virpuļojot mūsu sasalušajās dvēselēs.

Būdami nemierā ar savu dzīvi, mēs ilgojamies pēc kaut kā vairāk, mēs vēlamies, mēs skaišamies. Mēs gribam kaut ko paveikt, bet domājam, ka tam ir jābūt kaut kam īstam, un ar to mēs domājam kaut ko nozīmīgu. Tas nozīmīgais esam mēs paši, un mūsu paveiktais var radīt prieku, pat ja tas būs kaut kas mazs.

Neviens neatklāj jaunas zemes, ja nav ar mieru ilgstoši neredzēt krastu. /Andrē Žids

Nav komentāru

Komentēt