Es pateicos Tumsai

31. dec. 2022, Nav komentāru

Es pateicos Tumsai
Par katru tās skāvienu un skūpstu
Jo kad mēs atkal šķiramies
Es arvien jaunā Gaismā sevi redzu un jūtu

Tumsas nolaupītā

28. dec. 2022, Nav komentāru

Ziemassvētku drānās tērpta

Gandrīz vai svēta

Tā ieradās un mani nolaupīja

Es redzēju viņu tik skaidri

Bet manas lūpas bij mēmas

Un ķermenis stings

Es nespēju pretoties

Tās indīgajam skūpstam

Vien šausmās noraudzījos

Uz savu ticību un cerību kūstam

Kur palika piedzimšana?

Kur palika brīnums?

Vai pēc varenās tumsas nāks varenā gaisma?

Varbūt

Droši vien

Man vienalga

Tumsas taustekļos

Tā nešķiet nekāda balva

Man apnikušas šīs spēlītes

Nav vairs kur patverties

Nekā, tikai es pati

Es pati?

Es nezinu, kā tas ir

Bet ja mani kāds dzird

Vairs nekādu heavy metal

Nekādu strongest warrior

Mocekļu un krustu

Nākamajā gadā

Atā!

Tikai maigumu un mīlu

Vienkāršu un normālu dzīvi

Vai tas ir manā varā?

Būšu godīga

Man šķiet, ka tas nav manā repertuārā

Es dejošu ar gaismu un tumsu

Līdz tās nebūs

Ne gaisma, ne tumsa

Un es nebūšu Es

Bet pagaidām man no šī karuseļa metas slikti un gribas izvemties

Mīlestība

24. dec. 2022, Nav komentāru

Un iesākumā es gribēju kļūt garīga un dvēseliska

Bet kad tas notika, mana vienīgā vēlēšanās bija kļūt cilvēciskai

Jo Dievs bija piedzimis un atklājies parastajā un ikdienišķajā

Iemiesots manās šūnās un zvaigžņu putekļos

Tā bija mīlestība

Kas atklāja sevi

Caur visu

Ko radījusi

Cauri mūžiem un galaktikām

Caur maniem pirkstu galiem

Un tavām izelpām

Vai esam izredzētie

Vai nolemtie

Ar kuru aci skatās

Atkarīgs no tā

Vai iecerētie

Kurus vedīs mājās

Mīlestība

Kad mūsu nams kļūst par mazu

Sekosim tai

Lai mums parasti, ikdienišķi un cilvēcīgi Ziemassvētki, piepildīti ar vienīgo patieso dāvanu ne tikai šovakar, bet katru dienu :)

Eseja par astoņām gleznošanas nodarbībām

20. dec. 2022, Nav komentāru

Es nezināju, ka, lai gleznotu, nav jāmāk gleznot. Ir tikai jāgrib gleznot un jāglezno.

Tieši tā es arī pieteicos un aizgāju uz pirmo nodarbību pie Līvas Graudiņas ar “es pilnīgi neko nemāku” štempeli, ar saviem kompleksiem un ierobežojumiem. Pirmajā nodarbībā es nospraudu mērķi iemācīties gleznot mājās patstāvīgi, taču man nebija ne jausmas, kas gleznošanai ir “vēderā” un ko tā būs sagatavojusi tieši man.

Izrādījās, ka mana gleznošana nav tik par gleznošanu, cik par savu veco uzstādījumu un priekšstatu noārdīšanu, par atslābināšanos un atraisīšanos. Par dvēseles pabarošanu un dzīves kontemplāciju. Šodien, pēc nieka astotās nodarbības, man nav svarīgi, vai man sanāk vai nesanāk, jo kas gan ir “sanāk”? Svarīgāks ir process. Protams, mani interesē arī tehnika un praktiskas lietas, bet šobrīd es izbaudu “nekā nezināšanas” laimi un kā balta lapa mācos spēlēties ar baltu audeklu. Pa īstam kaut ko iemācīties var tikai mēģinot, kļūdoties, sačakarējot, darot atkal un atkal.

Mana vienīgā vēlme ir iemācīties gleznot autentiski - īsti un pa savam, nevis smuki. Mani neinteresē smukas bildītes, bet es no sirds priecājos, ja kādam tās sanāk, tāpat, kā mani neinteresē smuki rakstīt, izteikties, jogot un izskatīties. Es meklēju īstumu. Tik īstu, ka brīžiem sāp.

Mans iekšējais kritiķis vēl spirinās, jo katra gleznošanas nodarbība ir kā “saņemšanās” - vispirms jau aiziet līdz tai.. jo atkal būs mazliet jāpārvar savi vecie, iesīkstējušie musturi, taču lēnām, lēnām viņš atmet man ar roku, kad saku “Ai, ir ok, сойдёт - nekādu perfekciju mēs vairs nemeklēsim”

Priekš manis māksla vairs nav par skaistu darbu radīšanu, bet par patiesumu, par stāstu, kas vienmēr ir aiz, par konceptu, sajūtu, domu, ideju… un to apliecina kaut vai vienas mazas grupiņas ietvaros tapušie tik unikālie darbi, kurus radām ar tik dažādiem redzējumiem un triepieniem.

Man patīk Līvas ieteikums neredzēt gleznojamo “objektu”, bet uztvert to kā gaismas, ēnas, krāsu un formu salikumu, jo tiklīdz objektam iedodam vārdu, tam uzreiz tiek uzlikts mūsu prātā radītais trafarets, kā tam jāizskatās… Un tā ir ar visu - mūsu subjektivitāte un prāta filtri traucē un liedz ieraudzīt to, kas ir…patiesībā. Gleznošanai bez brillēm vai ar samiegtām acīm es vēl neesmu sadūšojusies, taču es jūtu, kādu tas var iedot brīvību.. acīm-redzot es tai vēl neesmu gatava :))

Un vispār - neieciklēties uz detaļām, niansēm, nepiekasīties sīkumiem, vērot savus darbus (vai sevi vai bērnus vai vīru) ar distanci, no attāluma.. jūti, cik šis ir vērtīgi arī ikdienā?! Mēs tik bieži iesprūstam uz sīkumiem, ka nespējam saskatīt lielo bildi.

Mākslai vajag elpu :)

Adventa spoki

4. dec. 2022, Nav komentāru

Cauri neskaitāmiem Elles lokiem

Ar saviem pagātnes spokiem

Es izgāju

Un viņus tur neatstāju

Lai beidz tie vaimanāt un gaudot

Taisīt traci, mani un citus baidot

Helovīns ir beidzies

Nāciet gaismā

Jūs esat brīvi

Nav nekāda Pūķa Baisā

Ir tikai garas Ēnas

No maziem, ievainotiem zēniem

Un meitenēm, kas baidās no tēviem

Nāciet pie Adventa galda

Kur maltīte salda

Neviens netiesās

Jūsu vārgās miesas

Bet klausīsies pazemes stāstos

Kas arī citiem atvērs

Viņu elles vārtus

Dzīvojiet nu virszemē

Vidzemē

Dievzemē

Blakus, kopā

Man nav bail

Nakts šausmas

Dienas gaismā

Vairs negail

Un nevajag nekādu ķīlu

Kad starp mums ir izšķīlusies mīla

Nē-spēks

2. dec. 2022, Nav komentāru

Es esmu gatava ieraudzīt Visu

Lai cik sāpīgi tas šķistu

Mēs esam blakus

Bet ne kopā

Jo esmu kopā

Ar viņu, kurš nav blakus

Vai šādu likteni man lēmi?

Sērojošās atraidnes

Profesionālas mocekles

Puella aeterna

Lomu?

Es neņemšu to pretī

Un uzlauzīšu šo brāķēto kodu

Vairs nekādu upuru un jēru

Zvēru

Mans Nē! grandēs

Varenāk par Toru

Es nebūšu Regīna Ezera

Slīkdama savās mīlas vēstulēs gadu no gada

Es netērēšu tam savu spēku

Ir tik daudz citu lietu, ko es spētu

Jā, es paturēšu šo rētu

Kas mani dara mūžam ievainojamu un atvērtu

Bet ejam tālāk, Dievs

Ar tavu jā un manu nē svēto

Mūsu jaunajās dēkās

Lielie Viļņi

28. nov. 2022, Nav komentāru

Esmu dzirdējusi sevi žēlojamies par to, ka visu laiku (!!! 🙂) jārisina vieni un tie paši iekšējie sasprūdumi. Gadi iet un šķiet, ka malies pa vieniem un tiem pašiem jautājumiem.. Bāc, es taču te jau biju.. atkal? Nu, jā, dekorācijas mainās, tēmas paliek. Kaut kas vēl tur palika neapzināts, neatrisināts :) Dažreiz nolaižas rokas, dažreiz es jūtos, kā pilnā ātrumā ietriekusies sienā vai arī nokritusi trīs stāvus zemāk. Nogurums. Kad tas beigsies? Dzīve kā katorga. Kāda suņa pēc es izvēlējos šito visu risināt vienas dzīves laikā?

Taču var arī pamanīt, ka nekas vairs nav gluži tāpat, kā bija pirms viena vai desmit gadiem.. tēma it kā tā pati, bet prasmju, iemaņu un pieredzes jau mazliet, bet drīzāk stipri vairāk. Un mēs sev diezgan pārliecinoši mākam samelot, fokusējoties uz negatīvo, nevis pozitīvo.

Izmantojot mierinošos Ričarda Rora “trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ”, esmu pārliecinājusies, ka tas “atkritiens” ir ļoti nepieciešams integrācijas instruments, kas ļauj mums saaugt daudz ciešāk ar piedzīvoto, sajusto, saprasto.. kas ļauj mums to daudz īstāk iemiesot, lai nākamreiz jau nokristu nevis uz pirmo vai pagrabstāvu, bet trešo. Un patiesībā mēs krītam augšup :)

Mums katram ir savas tēmas, ar ko strādāt jeb “apslēptā svētība”, caur kuru augt un attīstīties. Un arvien biežāk es pamanu, ka raugos uz veco “problēmu” no daudz plašākas un iekļaujošākas un mīlošākas perspektīvas.. Tāpēc es piekrītu mūsu izaugsmes ceļa salīdzinājumam ar spirāli - tu atkal esi apmetis loku, nonācis pazīstamā vietā, tomēr esi pakāpienu augstāk vai plašāk :) un zini, ko? nekādu griestu ta nav!

Ik pa laikam dzīve ieved mūs jaunos, it kā nezināmos, bet visdrīzāk plašākos ūdeņos.. it kā uzdevums skaidrs, bet peldēšana upē vai ezerā tomēr atšķiras no peldēšanas okeānā.. arī kajaka airēšanas tehnika atšķiras no liela kuģa stūrēšanas.. un atkal ir jāapgūst kaut kas jauns, ir nepieciešamas jaunas prasmes, lai apstrādātu savu pieredzi no jauniem leņķiem un skatupunktiem.

Vismaz man tā ir.. dažŗeiz dzīve šķiet kā maratons, dažreiz sprints, dažreiz nūjošana, bet citreiz pilnīga atpakaļgaita. Un es joprojām māku peldēt tikai drošā baseinā un savā mežonīgajā zemapziņā :) Bet zemapziņa kā milzīgs vilnis mēdz samalt un izspļaut krastā kā pusdzīvu roni. Un tu nozvēries - viss, nekad vairs - bet paiet laiks.. un tu atkal attopies ūdenī.

Varbūt lielos ūdeņos nav vajadzīgs liels kuģis, bet mazs sērfa dēlītis? Cik biedējoši ir tas?

Un ja kāds gudri teiks, ka šis viss tāpat ir ilūzija - tad es saku, ka šīs ilūzijas dēļ ir vērts dzimt un mirt

Atzīt Mīlestību

27. nov. 2022, Nav komentāru

Atzīt Mīlestību

Kura nav saprotama, paredzama, kontrolējama

Kura ir atvērta, bez risinājuma un noslēguma

Kura plūst, kā liela upe, savācot visu mazo tērcīšu ūdeņus

Kas nemaz negrib nokļūt okeānā

Ir pagrieziena punkts

Tālajā ceļā

Stāstā

Kurš tiek radīts ik mirkli

No laiku sākuma un beigām

Lai mēs neapēnojam Tevi

Sevī

Ar sevi

Tāda ir mana Ziemassvētku vēlēšanās

Mana vēstule vecītim

Piedzimt arī šogad kopā ar Jēzu

Kā nevainīgam bērniņam

Ļauties mīlestībai

Kura nekad nebeidzas

Cerībai

Kura ved un nekad nepamet

Žēlastībai

Smilkstoša vilcene

26. nov. 2022, Nav komentāru

Viņa:

Es ilgojos pēc Viņa

Kā smilkstoša vilcene

Kaut zinu, ka viņa nav un nebūs

Bet grūti to atlaist

Neiespējami

Kas liek man gaudot uz mēnesi?

Kad mēnesis jau pagājis

Un tik daudz kas ir aizgājis

Es nezinu

Es nevaru paturēt Patiesību

Pie sevis savā mazumā

Tā izlauzās ārā

Savā lielumā un skaistumā

Viņš:

Viņā

Esmu viens

Ar Viņu

Nedalāms

Viņš ar Viņu

Viņos es

Un Tu

No tālienes

Ārienes

Tepat līdzās

Vien skāriena

Tuvumā

Mēs Viņi

Tik ļoti

Pazīstami

Zini

Viņa:

Zinu

Nevainība

24. nov. 2022, Nav komentāru

Mēs varam atgūt nevainību

Bērna prieku un atvērtību

Naivumu un vientiesību

Uzticību un paļāvību

Mēs varam to atrast

Noglabātu bēniņos vai pagrabos

Kā sentimentālu un nostaļģisku liecību

Par bērnību

Mēs varam par to aizmirst

Nēsājot savas nopietnās maskas

Un brieduma nastas

Taču tā vienmēr ir mūsos

Kaut šķiet aprakta dziļi

Un noputējusi ar kaunu

Mēs varam to atklāt no jauna

Un atkal priecāties par dzīvi

Jo nekad nav par vēlu

Atgūt tīro un skaidro

Dvēseles nevainīgo

Pirmtēlu

Paldies, Latvija!

18. nov. 2022, Nav komentāru

Paldies, ka es varēju piedzimt Latvijā

Ne pārāk bagātā, ne nabadzīgā

Kaut kur pa vidu

Lai ego nesapūstos

Un arī nesaļimtu

Kur viss kalpo augsmei

Kā trūdoša augsne

Un man ir izvēle

Mīlēt kā cilvēkam

Sāpīgi, egoistiski, alkatīgi

Vai Dievam

Bez atbildes, savam priekam

Kad Dvēsele metas atvarā

Nekas vairs nav ego varā

Es jūtos bezspēcīga

Šķiet, ka jāizdzīvo

Pietiks mirt

Dzīvība taču esot svēta

Bet kādas dzīves tā ir vērta?

Es esmu kā Latvija

Kuras baltais krekls piesūcies ar asinīm

Kā karogs

Bet es neņemšu ne zobenu, ne vairogu

Jo Patiesību nevar iznīcināt

Neviena roka

Dvēseles notis

14. nov. 2022, Nav komentāru

Rīta blāzmas spogulī
Manas Dvēseles notis
Skan skaidri un tīri
Nakts un mēness izlolotas
Tās ar sauli kopā mostas

Bet spēlētājs vēl neprasmīgs
Dienas trokšņi to aizvilina
Sāk skanēt citas melodijas
Un tas aizmirst, kura īsti ir viņa

Taču jo vairāk vingrinās, jo biežāk
Viņš atpazīst to vienu
Caur visām citām savējo
Starp pārējām ievīto
Kā unikālu stīgu
Pasaules Dvēselē bezgalīgā

Notis mums visiem ir vienas
Izpildījums unikāls

Lauks un Arājs

13. nov. 2022, Nav komentāru

Kā aparts lauks rudenī

Jēls un uzirdināts

Atkailināts

Izvagots

Mitrs un tumšs

Pēc zemes un trūdiem

Smaržojošs un auksts

Es klusi atpūšos un gaidu

Kas te augs

Darba ir bijis daudz

Lauks un Arājs ir Viens

Kad tu esi Tu

12. nov. 2022, Nav komentāru

Kad tu esi Tu
Tev nav konkurences
Un autoritāšu
Jo visas atbildes ir tevī
Un viss esi tu
Tev nav neveiksmju
Un kļūdu
Jo tev ir tavs ceļš
Un pieredze
Kur tu esi brīvs
No vērtējumiem
Un atzinības
No vilšanās
Un sajūsmas
Jo Tu esi savā Patiesībā
Kur nav ne kauna
Ne sāpju
Ne vientulības
Ir tikai dzīves vienreizīguma
Varenas jaudas un īstuma
Garša
Bet ilūziju grēkā
Viss deg liesmu spēkā

Tukšie domu burbuļi

5. nov. 2022, Nav komentāru

Šs nav tāds patīkams, mierīgs un kluss bezdomu stāvoklis, kā varētu šķist
Šis klusums ir tik skaļš un griezīgs, ka sāp galva
Nav nekā, ko gribētu padomāt, pateikt vai izdarīt
Salikt kopā divus burtus šķiet tīrās mocības
Kā sapnī, kad kustība vai skaņa prasa pārcilvēcisku piepūli
Vai ļaušanās kritienam un kontroles zaudēšanai
Šķērsojot realitātes dimensijas
Bet mani interesē, kā klusums sublimējas
Tāpēc es izdaru spiedienu
Un vēroju
Kādu šis cietais un blīvais klusums
Agregātstāvokli ieņems
Mani sapņi ir tikpat īsti un sakarīgi, kā ikdiena
Lai cik nesakarīgi no rīta tie šķistu
Vai arī otrādi
Es ar baudu eju gulēt
Skatīties savas nakts dzīves jaunākās sērijas
Tāpēc man nav laika skatīties filmas
Man jāsteidz sapņot
Man jāsteidz dzīvot

Nešķirojot

29. okt. 2022, Nav komentāru

Es ņēmu Visu

Ko devi

Nešķirojot

Glīto no neglītā

Priecīgo no sāpīgā

Nezāles no puķēm

Tumsu no zvaigznēm

Nekāpjoties atpakaļ

Nemetoties virsū

Atveroties

Patiesībai un

Mīlestības spēkam

Pārējo paturi

Savam iedzimtajam grēkam

Yes, Woman!

29. okt. 2022, Nav komentāru

Arvien biežāk pieķeru sevi sakot Jā nevis Nē. Jā - jaunām pieredzēm, kas nozīmē doties ārpus savas komforta zonas. Bet tā veselīgi nevis spiežot sevi caur gaļas mašīnu. Bez iekšējā dialoga, protams, neiztikt. Jeb drīzāk bez iekšējā Padomes Apļa un sajušanas, kurš tad īsti diktē noteikumus.

Prāts teiks - tev to (ne)vajag, tas (ne)nāks tev par labu, tas ir (ne)vērtīgi un (ne)noderīgi.. ķermenis teiks - mmm, kņudina vēderā vai arī sažņaugsies no bailēm.. sirds pukstēs straujāk vai arī draudēs apstāties, bet Dvēsele ar Mona Lisas smaidu noraudzīsies šajā triādē.. jo viņa ir nebēdne un viņai visas pieredzes ir labas pieredzes. Viņai nav pareizi vai nepareizi, tu neko nevari sačakarēt, tikai izvēlēties savus pie/pārdzīvojumus.

Citreiz tas lēmums nāk smagi, kā izsists caur mūri, taču citreiz tas impulss ir tik spēcīgs, ka es vienkārši Zinu un nekādās sarunās neielaižos.

Vislielākā blakne apzinātībai ir nespēja melot - ne sev, ne otram.. tīra sirds apziņa kļūst par galveno vērtību, dzinuli un dzīves kritēriju. Un tas nav viegli, jo arvien augstāk tu pats turi lāpu, kas izgaismo tavas ēnas. Arvien mazāk ir iespējami iekšējie kompromisi vai pārslīdēšana pāri, izvairīšanās, bēgšana vai uzbrukums. Tu to visu vēro no malas un piedalies vienlaicīgi.

Šis bija garš ievads manam Jā piedalīties Cēsu Rudens Andelē :)) Mani pirksti pieteikties šajā pasākumā bija ātrāki pirms es paspēju sevi apturēt. Un izskatās, ka mans iekšējais koris ir atradis gan racionālus, gan neracionālus kopsaucējus, kas ļaus man atvadīties no savas iekapsulētās Kapsulas garderobes. Pēdējos 3 gados, kopš esmu prom no Rīgas, mans tā jau mazais skapis ir kļuvis man par lielu. Es nekad neesmu piedalījusies tirdziņos bez Otrās elpas, un ir interesanti rast tam sevī telpu.

Yes, Woman!

Arhīvs

27. okt. 2022, Nav komentāru

Viņa:

Ko Tu gribi, Vilks

Kad pielavies tik klusi

Neaicināts

Un bez atļaujas iegūsti

Nespēlējies ar mani

Kā bērns ar porcelānu

Neplēs manas vātis

Savaldi savu tumšo pusi

Es grasos iet ziemas guļā

Bet Tu kāp man uz astes

Labāk nemodini Pūķi

Kad viņš ir dusmīgs

Kad neesi gana drosmīgs

Jo es meklēju tevi

tavas acis, kuras mani ierauga

tavus pirkstus, kuri man pieskaras

tavus smieklus, kas mani piepilda

tavu smaržu, kura manī iesūcas

Jo es gribu tevi

Darot pāri sev

Es tevi izdzēsu no feisbuka

un aizvācu prom no acīm

Bet ne jau no sirds

Dzīvo tur rāmi

Es negribu tevi pazīt virtuāli

Un barot savas ilgas

Es gribu tikt tev cauri un pāri

Tu varbūt esi gana vīrišķīgs

Lai ar plinti krūmos sēdētu

Vai citiem gar degunu vicinātu

Bet ne tik ļoti

Lai ar Sievieti

Sevi konfrontētu

Metam mieru

Viņš:

Ar vienu soli

Pielavos

Ar otru sabradāju

Ar smaidu iekšā

Tieku

Tad ilkņi atsedzas

Un līdzko pavards

Silts

Un silta sirds

Sāk kaukt no

Tumsas

Balss

Atvaraini gārdzoša

Aiz astes velk

Ar nagiem plēš

Noturēties vien

Ar zobiem

Tevī

Tavā miesā

Tavā sirdī

Izrauts gabals

Kamēr dzīst

Es zūdu

Slēpnī

Bet šķita jau

Ka tik mazliet

Tā drusciņ

Nepavisam daudz

Ka nesāpēs

No sava kalna

Gala

No dziļā meža

Tumšā

Es ar gaisa

Skūpstu

Tavas rētas

Laizu

Kad dzirdi mani kaucam

Lavamies un smilkstam

Tumsā dusmās bailēs

Liesmas netērē

Es lielos tālos

Lokos iešu

Tik sajust

Purnu pametot

Pa vējam

Ka elpo

Pametot

Pa vējam

Dusi saldi

Pametot

Pa vējam

Pametot

Mieru

Metot

Vienkārši

26. okt. 2022, Nav komentāru

Ir tikai jāmīl

Bez vēlmes uzlabot un mainīt

Bez savas mērauklas un trafareta

Bez šablona un kalibrējamās ierīces

Bez sevis

Patiesība

26. okt. 2022, Nav komentāru

Es stāvu savā Patiesībā

Un pati tai neticu

Bet tā ir Īsta

Tai nevajag manu piekrišanu

Tā pieņem mani ar visām šaubām

Kāpēc tik grūti ir noticēt Patiesībai?

Ielādēt vēl