Man (post factum) jāatzīst, ka visu manu garīgo meklējumu, veselīga dzīvesveida un sabiedrībai derīgas darbošanās pamatā ir bijusi nevis mīlestība un laipnība pret sevi, bet totāla sevis nepieņemšana un nepatika.

Es steidzu jogot, meditēt, ēst veselīgi, lasīt gudras grāmatas un apmeklēt visus garīgās izaugsmes kursus un seminārus nevis tāpēc, ka es gribētu izdarīt sev ko labu (tas arī), bet visvairāk tāpēc, ka es nekad neesmu jutusies gana laba, vērtīga, noderīga un mīlama tāda, kāda esmu..principā defektīvs cilvēks.

Un visos tajos sevis salabošanas un uztjūnēšanas pasākumos es satiku tādus pašus sevis nomocītus un nemīlētus cilvēkus, aiz dažādām maskām noslēpušos - mazus, sāpinātus, nobijušos bērnus (toties ar vēlmi un motivāciju mainīties..dziedināties).

Tas radīja telpu dziļai vienotībai un līdzjūtībai gan pret sevi, gan citiem tādiem pašiem. Kā nu kurš mākam un ar kādiem nu katram pieejamiem instrumentiem mēs sevi tēšam un tēšam tur, kur nu jau vajadzētu arheologa otiņu, pacietību un mīlestību.

Taču ikviens labirinta līkums un pagrieziens un varbūt īpaši tie, kuri kādu brīdi it kā veda atpakaļ no iedomātā, ir bijis vērtīgs un noderīgs.. Neizejot visus šos ceļus, es nekad neieraudzītu, cik ļoti es skatos pasaulē ar ievainotā un nemīlamā bērna acīm un cik ļoti daudz manī un visos ir apslāpētas mīlestības, kurai nav ne derīguma termiņa, ne robežu.

Mana un Tava perfekti neperfektā dzīve ir absolūts Kosmisko (arī komisko un paradoksālo) likumu apliecinājums  

"Iepazīsti sevi un tu iepazīsi visu pasauli" nezinu, kurš no visiem gudrajiem šo teicis, bet es piekrītu. Sevis iepazīšana, pieņemšana un mīlestība plaši atver durvis citu un pasaules mīlēšanai.

Es pati esmu sava mūza un mākslinieks.

Es pati esmu savs guru un sekotājs.

Es pati esmu savs labākais skolotājs un skolnieks.

Es pati esmu savs muzejs, eksponāts un izstāžu kurators.

Es pati esmu sava laboratorija, laboratorijas žurka un pētnieks.

Taču, lai to ieraudzītu un sajustu, vajadzēja Dievu, Dabu un Darbu.. laiku un citus cilvēkus.

Bez augstprātības un iedomības.. tas brīdis, kad iekšējā autoritāte ir lielāka par ārējām, ir apbrīnojams.

Var jau būt, ka tas vienkārši ir vecums (briedums)  

Tagad es bieži savam ķermenim/sirdij/dvēselei pavaicāju - vai šis lēmums/darbība ir balstīta sevis mīlestībā vai nemīlestībā? Un tad tikpat bieži sanāk rīkoties pretēji prāta, kurš joprojām skalda ar cirvi un āmuru, uzstādījumiem..

Pateicībā, Pazemībā un Paļāvībā

Ja profesiju klasifikatorā būtu tāda profesija, es varētu pieteikties darbā (uz noteiktu laiku, tā kā šis ir darbs paaugstinātas bīstamības apstākļos un ar priekšlaicīgas pensionēšanās iespējām ). Jo nu jau esmu tam piegājusi diezgan profesionāli. Tāpat kā daudzi no mums pēdējos pāris gados. Spēja nomenedžēt savas iekšējās krīzes dod milzu handikapu, sastopoties ar ārējām.. vai var notikt otrādi, es nezinu.. man šķiet, ka ārējā vide atspoguļo mūsu iekšējo.

Pamatā jau tā ir uztveres lieta, un manuprāt mēs visi ar to vien ikdienā nodarbojamies, kā menedžējam lielākas vai mazākas, iekšējas un/vai ārējas krīzes un krīzītes.. un to pat nemāca skolās. Vai ģimenēs.. vismaz līdz manai paaudzei. Tāpēc nav brīnums, ka krīzes menedžments ir ļoti smalka un intuitīva lieta.. it sevišķi, ja tā ir garīga un/vai emocionāla (netaustāma, mentāli tik viegli neaizsniedzama). Tā mēdz pārtapt par KRĪZI, kad racionāli nesaprotam, kas notiek, ko darīt un nevaram to ietekmēt, mums nav instrumentu un pieredzes.. prātam šis nav pieņemams stāvoklis – neziņa, neskaidrība, neprognozējamība, nekontrolējamība.. un tad vēl talkā nāk Ego ar savu daudzbalsīgo kori. Pilnīga putra.

Par laimi apziņas evolūcija neļauj palikt uz vietas. Tā Dabā ir iekārtots. Un instrumenti ir daudzi un dažādi, piemēroti visām gaumēm un iespējām, pātagas un burkāni. Dvēsele uzprasīsies uz pārveides nepatikšanām šā kā tā. Un tā paģērēs ielūkoties, kas lācītim vēderā, iekšēju (un arī ārēju) striptīzu, kā arī paradigmas maiņu. Tieši tik vienkārši.

Un tad vienā brīdī var pamanīt, kā krīzes pārtop par problēmām un problēmas par izaicinājumiem un izaicinājumi par mācībām.. un ka krīžu raftings mums tīri labi padodas, un to var pat izbaudīt kā cieto riekstu spēli.

Mierpilnu un klusu Adventa jeb Atnākšanas laiku, kas dod mums simbolisku iespēju piedzimt katru gadu no jauna!

Vai tikai tas nav "īstais" Ziemassvētku brīnums...  

Laimīgu Jauno Gadu!

Novēlu jau tagad. Man, piemēram, šogad jau ir bijuši vairāki jaunie gadi. Un šis gads iesākās tik jaudīgi, ka šķiet pietiks vēl vairākiem jaunajiem gadiem uz priekšu…

Man patīk domāt, ka jaunais gads sākas dzimšanas dienās, taču arī 1. janvāris ir cienījams atskaites punkts. Kā jebkurš cits, kuram piešķiram nozīmi. Bet decembris vispār ir tāds interesants laika nogrieznis, kurā šķiet steidzam atgūt gada laikā zaudētos karmas punktus..   

Te man nāk prātā Ziedonis “cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas.. tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika…Nav laika atvilkt elpu.. Bet vai jūs esat jau mēģinājuši?” Es mācos nesteigties, kad man jāsteidzas.. tas ir gandrīz neiespējami. Jo es esmu ļoti steidzīga un nepacietīga. Un man arī gribas grūsties virsū citiem atomiem, lai gan molekulā ir tik daudz starpatomu telpas. Bet es mācos.

Lai nu kā, apņemšanās svēta lieta, un es jaunajā gadā došos, apbruņojusies ar Sirdi un Bultu. Lai ko tas arī nozīmētu :) Un novēlu mums katram dzīvot un svētkus svinēt saskaņā ar Savu Kalendāru, kas neierobežo un nesarausta mūsu kustību (atkal Ziedonis)!

Un ko gan nozīmē laimīgs jaunais gads?

Katram savs ceļš un ceļasoma, bet uz viena Lielā Ceļa mēs satiekamies.

Sirsnībā Priekā Mīlestībā

Vārdi ļoti bieži ir lieki. Bet vārdi var ļoti trāpīt. Esmu pateicīga citu cilvēku vārdiem, kas mani ir uzrunājuši īstajā laikā un īstajā vietā, tāpēc atļaujos neko jaunu nepateikt.. vien pasniegt to savas pieredzes mērcē un garnējumā.

Metamorfoze. Pārtapšana. Lai izkļūtu no kāpura kokona un piedzimtu par tauriņu, ir pilnībā jāizšķīst savā tumsā un haosā. Tas prasa ne vairāk, ne mazāk, kā pilnīgi visu. Visu, ko esi līdz šim zinājis, gribējis, turējis godā un saulē. Pasaule burtiski ir kājām gaisā. Prāts un psihe ir dekonstruēti. Tu iepazīsti savus pūķus un dēmonus nevis lai nogalinātu, bet sveiktu tos mājās. Tu mokoši mirsti, lai piedzimtu no jauna. Tu sadedz, lai dotu gaismu. Un kompromisu ar Dvēseli nav. Tas nav ne ātri, ne ērti, ne nesāpīgi...taču, nokāpjot lejā un dziļumā, var piekļūt nebijušiem plašumiem un augstumiem.. un beidzot sākt just un dzīvot pa īstam.

Šo kolāžu es veltu Soulcraft Baltic un Bill Plotkin & Animas Valley Institute, ar kuru programmu un gidu atbalstu es tiku izjaukta pa gabaliņiem un tagad mācos sevi atkal salikt no jauna..

Kāpēc lai kāds “normāls” cilvēks ko tādu izvēlētos? Te man jāsmīn kā tādam Češīras kaķim…  Nē, nu jā… :)

Šajās dienās apjautu, ka Lāčplēša mājas rekonstrukcija pēdējos divus gadus iet vienā solī ar manas iekšējās mājas transformāciju.

Gribējās atdzīvināt un piešķirt otro elpu kaut kam, kas ilgus gadus bija atstāts novārtā. Gribējās "ātri" izmēzt, iztīrīt, palaist vaļā veco, nokalpojušo, lieko un nederīgo, gribējās salabot, sakārtot un daudz ko arī saglabāt pa vecam, taču diemžēl un par laimi tas nebija iespējams.. nācās izsērot un doties tālāk.

Jo dziļāk raka un vairāk darīja, jo lielākas šausmas atklājās - jo nopietnāka pārbūve, resursi, kapacitāte un elastība bija nepieciešama - pieņemt un cieņpilni palaist kā mājas, tā savu īpašo un unikālo vēsturi. Jauns laiks nāk ar jaunu elpu… un telpu. Tagad gribas mazliet padzīvot un pajust, kā tas ir…

No ārpuses īsti nepateiksi, viss šķiet pa vecam, vien atjaunoti logi, taču iekšā ir notikušas fundamentālas izmaiņas…lai māja varētu turpināties un atstāt savu nospiedumu cerams vēl 100 gadus. Par pamatiem un pirmo stāvu būsim kaut cik parūpējušies (māja, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava), bet Dieva ziņā tagad paliek otrais stāvs un Jumts.

  

Žēl, ka tie nav Andreja vārdi: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”, bet paldies arī Rainim un Paldies vislielākajiem Darītājiem Roberts Neilands un Gatis Ziediņš, bez kuriem nekas no šī nebūtu noticis.

Mājai vēl jāizslauka istabiņas un tad jau būs gatava atrādīties.  

Anno: ~1870

Es nekad neesmu zinājusi, kas ir Mīlestība. Man ir bijis pārāk daudz priekšstatu un gaidu par to, un mana agrīni uzsūktā pieredze nelīmējās kopā ar teoriju kā smalki sašķaidīts trauks.. es tikai zinu, ka man tās pietrūka un es to ilgi meklēju…ārpusē. Es mēģināju to atpazīt caur destruktīviem empīriskiem novērojumiem, caur projekcijām uz pārnesēm, caur atkarību un nevēlēšanos būt vienai, caur pārspīlētu neatkarību un nevēlēšanos tikt pamestai un sāpinātai, caur Dieva projekciju un Dvēseles ilgām...

Man šķita, ka ir jābūt kādam vai kaut kam, kas aizpildīs to manu melno caurumu, un šausmīgi gribējās just, kā tas ir – patiesi mīlēt..un vai mani vispār var mīlēt?

Jā, es it kā mīlu bērnus, vecākus, partnerus, dabu, dzīvi, pasauli.. bet vai Patiešām? Es šaubos.. jo tam visam pa vidu ir tik daudz drazas. Brīžiem es vispār un galīgi nemīlu. Un man nav tāda alķīmijas instrumenta, kas atdalīs mīlestības esenci no visiem piemaisījumiem…

Bet tad Viņa ieradās. Pēc ļoti garas, biezas un mokošas tumsas, kad biju ieskatījusies tur, kur parasti neviens negrib skatīties.. kur parasti šķiet nav ko meklēt. Viņa bija tur - Manī. Nevienā citā. Un Viņa bija Visos un Visā. Viņa bija Viss. Un viņa nebija jānošķir no visa pārējā. Viņa nebija jāizskaidro. Viņa nebija jāzina. Viņai bija jāļauj Būt.. viņai bija jāļauj plūst kopā ar izmisuma asarām un ekstātiskiem smiekliem.

Prieks iepazīties, viņa teica - mani sauc Mīlestība!

Es esmu pelēkākais Purvītis un krāšņākā Frīda.

Es esmu rāmākais ezers un aurojoša vētra.

Es esmu dziļākā aiza un augstākā virsotne.

Es esmu melnākā tumsa un spožākā gaisma.

Es esmu gan disonanse, gan harmonija.

Es esmu visparastākā ikdiena un es esmu Festivāls.

Viņa runāja daudzās valodās - maigi, klusi, skarbi, mežonīgi, lolojoši un stingri.. viņa pazina Dzīvi un viņa atzina Nāvi. Viņa deva un viņa ņēma. Es esmu darbības vārds. Es esmu kustība. Izejas punkts un deja. Acis, ar kurām skatīties pasaulē. Sirds, ar kuru just sāpes un skaistumu. Es cauraužu Visu, kas ir.

Nekad nesaki nekad...

Es ceru, ka mums būs iespēja iepazīties vēl tuvāk.

Netici visam, ko tu domā… man tā ir vislieliskākā atklāsme un patiesība. Pieredzē nevis teorijā.

Reiz sajutusi, ka es neesmu tas viss, ko domāju (un esmu domājusi par sevi teju 40 gadus), bija kā akmeņu krāvumu nomest no pleciem.. prāts, jā - spožs un brīnišķīgs, taču tikai viena manis daļa. Ierobežots, vecmodīgs, ar novecojušiem datiem un instrumentiem, bet mīļš, protams, jo cenšas, kā vien māk - kā vien māk - tulkot sev nesaprotamu valodu.

Izrādās vēl man ir ķermenis, kurš glabā milzu informācijas apjomu un ļoti labi prot runāt, ja vien patiešām ieklausās.. un sirds..un zemapziņas dzīles.. un kas tik vēl ne. Es tikai neesmu radusi ar to visu komunicēt.. sajust un just. Es ceru, ka nākamos 40 es varēšu veltīt šīs pagaidām vēl svešvalodas apguvei..

Šorīt prāts man teica, ka ir pelēka un sūdīga diena gan ārā, gan iekšā, un tāda būs arī kolāža, taču rezultāts mūs abus pārsteidza – atklājās, ka zemapziņā zied vasara un Dvēsele viltīgi smaida un bauda šī ceļojuma piedzīvojumu..

Tur, dziļumā, ir skaisti.. arī, ja virspusē dominē pelēcis.. un arī tas ir skaists. Tas pieder pie ceļa.

Būt ceļā man nozīmē katru dienu atzīt (vai neatzīt) savas un citu cilvēciskās vajības un nepilnības un vienlaikus arī savu dievišķo perfekciju.. prāts šo paradoksu nespēj sagremot.. tur ir vai nu vai. Skarbais skaistums. Rough Love.

Lai es varētu laipni un līdzjūtīgi pieņemt un piedot savu “grēcīgumu” un ieraudzīt savu Dievišķumu, ir jānoiet miljoniem soļu pa ceļiem un bezceļiem, tumsā un gaismā, bieži jāapstājas, japieņem savs nespēks un jāļauj sev neiet tālāk.. nekad. Un tad atkal jāļauj Ceļam turpināt sevi vest.

Dažreiz var pamanīt, ka Ceļš iet mani un es kļūstu par ceļu, Dzīve dzīvo mani un es dzīvoju dzīvē. Tie ir Tie Mirkļi – ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti, kā teica Ziedonis...Laiks nav. Un lielās laimes nav - tās mazās laimītes un ikdienības prieki.

Mani burti pazūd līnijās

Mani vārdi pazūd formās

Mani teikumi pazūd bildēs

Manas domas pazūd…

Es tās ķeru un veru uz smilgas

Kā meža zemenītes un savas ilgas

Šur tur pavīdēja arī zilbes

Manā sejā, balsī un dejā

Un es tās palaižu vējā…  

Tad nu bērnišķīgi liels bija mans prieks pirms gada, kad man ierādīja kolāžu veidošanu.. kā terapeitisku procesu. Tur nekas nevar noiet greizi.. tur nekas nevar būt nepareizi - manam mazajam iekšējam bērnam tas bija svarīgi. Un tagad, brīžos, kad emocijas, domas un sajūtas vēlas izpausties, es ņemu žurnālus un veidoju savas Dvēseles stāstus.. un to ir daudz :) (turklāt to var darīt kopā ar bērniem) Tagad es atļauju sev arī zīmēt (ķēpāties un krāsot), dejot (kratīties un kustēties), dziedāt (dabūt kaut kādas skaņas ārā no sevis) un ko tik vēl ne..

Bet ar šo stāstu mani pamudināja dalīties žurnāls @Imperfekt, kurš vienīgais varētu konkurēt ar manis pašas izdoto žurnālu :)) Tā rudeni piedzīvo mans žurnāls, kurš iedvesmo ne tikai ar burtiem, bet arī ar bildēm.

Mana Dvēsele notrīs kā apses lapa vējā

Ne jau no bailēm, bet no kaisles un karstās elpas

Dievišķā atspulga telpas

No mazajiem vilnīšiem,

Kas vizuļo, atstaro, šūpo un spēlējas, dej un smej,  

Kā saulīte tā rotājas

Dieva plašajā vaigā

Tā staro un visu baro…

Sarkanā zona

Mīnu lauks

Katastrofas epicentrs

Griezies kur gribi

Sprāgst

Bailes, izmisums, bezpalīdzība

Iespiežas kaulos un miesā

Vaina un KAUNS

Dzimumorgānos un iegurnī

Vēderā un krūtīs

Pie katras kustības

Kā bulīmiķim

Gribas vemt

Stress katrā šūnā

Kā vēzis izplešas un pārņem

Stāvēt vai iet?

Vai skriet?

Uzkāpt uz mīnas, lai viss beidzot beidzas…

Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa.. ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa..

Skats uz priekšu

Skats zem kājām

Sapiera lāpstiņa baltiem pirkstiem sažņaugta rokā

Es to VARU

Atslābums

Es to DARU

Es miršu kaujā

Es miršu varoņa nāvē

Es izglābšu to mazo meiteni

Kura nav zaudējusi ticību

MĪLESTĪBAI

Mana brūce

Elpo vienā ritmā ar mani

Ieelpā un izelpā

Mēs satiekamies

Es esmu viņa un viņa esmu es

Mēs nedalāmies

Kamēr es elpošu

Un varbūt vēl ilgāk

Es mācos būt maiga

Ar mīlestību

Nest to pasaulē

Kur tā ir vajadzīga

Caur Ego brūci

Kā caur Durvīm

Es iegāju Dvēseles brūces

Svētajā Telpā

Pārbijos no tās apmēra un dziļuma

Nāvējoša

Tā nešķita cilvēkam panesama

Bet labi, ka es neesmu tikai Cilvēks

Dievs manī mani aicina tālāk

Jaunos, nezināmos ūdeņos

Un es saku jā

Un es dodos.

Svētā Brūce

Ko Tu man atklāsi?

Kādas dāvanas Tu nes

Manī un caur mani?

Kā lai Tevi nesu

Šajā Pasaulē?

I am burning in hell

My personal hell

These furnaces still want more

Give me more, give me more

The fire takes it All

EVERYTHING

Burn baby burn

Burn out

Burn in

I no longer distinguish between the wounded one, the wound and the cause..and the healing…

I am the Wound

Ir grūti un savādi kārtot eksāmenu, nezinot pareizo atbildi

Nezinot, kurā priekšmetā un jomā tiks vērtētas spējas

Kad risināšanas process ir svarīgāks par rezultātu

Kad dvēsele konfrontē ķermeni un prātu

Kad sirds-apziņa kļūst izšķiroša

Kad es vairs neatšķiru risinātāju no risināmā un no risinājuma

Kad nekā vairs nav...  un kad viss saplūst vienā

Un tagad es gaidu uzņemšanas rezultātus, pat nezinot, kur es stājos

Dvēseles Akadēmijā?

Man tikai jāierodas

Visā savā Visumā

Tīru slauku istabiņu,

Lai ciemiņi priecājas

Baltajā namiņā

Atnākuši paēduši

Piesēduši padzēruši

Miesu, garu veldzējuši

Sirds istabiņa jāsakopj, jāsatīra, jānoslauka putekļi, jāizvēdina, jānovāc vecie šuvju diegi un plāksteri,  lai tā tīra un balta gatava uzņemt ciemiņus.. kas nāks.

Kas nāks?

Mīlestības upe strauji plūst

Daudz dambju tai vēl savā ceļā jāpārvar

Un neviens šķērslis tai nav par lielu.

Salūza, pārlūza, izrāva sprostu un pārplūda

Nu var tecēt rāmi, plaši un dziļi

Atpūsties savā spēkā un diženumā

Kādu brīdi.

Līdz Okeānam vēl tāls ceļš

Bet Viņa to sajūt ar katru savu ūdens lāsi

Un tas upes Sirdij liek pulsēt arvien stiprāk.

Viņa Sevi neaizliedz

Viņa padzirda izslāpušos un pabaro izsalkušos

Viņa ir Dzīvības Artērija

Kura steidzas pie Mīļotā

Es jūtos zaudējusi to īpašo cilvēku,

Ar kuru runāju vienā valodā

Mūsu zvaigzne dega spoži, bet īsi

Un es nezinu, kāpēc tā

Tā izdega vienā momentā

Vai tā ir supernova vai melnais caurums?

To laiks parādīs

Es ļauju sērām sevi apsegt

Un Zemei ieaijāt

Paskaties uz manām krūtīm.

Dzejā saku

Tagad nožēloju,ka nenopirku to jaku  

Es nevaru vairs aizmigt

Bet ne jau jaka jauc man prātu

tas Tu, tas Tu…

Tā ir mana Balss un tā nav mana Balss

Tā Balss, kas skan caur manu Balsi

Tā Balss, kas runā manā Balsī

Tā Balss, kas atbalsojas

Man ir šī Balss

Un es to jūtu, lai kas es būtu…