Un tā es turpinu mācīties sevi pieņemt un mīlēt arī tad:

• ja šodien neatstāju pasaulē vērtīgāko nospiedumu (esot produktīva, darbīga, sabiedrībai noderīga, multitāskojot un atrisinot neskaitāmus ārējus un/vai iekšējus (!) izaicinājumus);

• ja es nedaru neko ((lasu, rakstu, kolāžoju, jogoju, dīloju ar bērnu iegribām un emocijām), kamēr visi citi dara kaut ko svarīgu;

• kad nemitīgi salīdzinos ar citiem;

• kad prāts ļoti radoši un nenogurstoši mēģina manī detonēt vainas un kauna sajūtu par manu šī brīža bezmērķīgo eksistenci.

Es bieži dzirdu jautājumu – ar ko Tu tagad nodarbojies? Un tikpat bieži es sevi pieķeru kaunīgi murminot kaut ko par bezdarbniekiem, pauzi, atpūtu, neko nedarīšanu, mācīšanos, pārvākšanos, mājas remontēšanu, bērnu audzināšanu, iedvesmas gaidīšanu u.tml... jo kaut kas vērtīgs taču ir jādara!

Nu, ir jau ir.. nu, bet tiešām! Cik tad ilgi var tā bumbulēt..  prāts sāk atrofēties, ekseļi, rēķini, loģika, menedžments un plānošana kļūst arvien miglaināka un mokošāka.. sāku arī es par sevi uztraukties – un ja nu tas ir neatgriezeniski? Man ir klusas aizdomas, ka ir.. Kas no manis ir palicis pāri pēc trim intensīviem “nekā nedarīšanas” un iekšējas pārveides gadiem?

Tie visi jautājumi ir manī. Tie visi ir manējie. Citādāk jau es neiedomātos, ka jāuztraucas.  Uff, cik tie mazvērtības kompleksi ir dziļi.. Tāpēc tagad es esmu iemācījusies “samaksāt nodevu” prātam un izdarīt kaut ko viņaprāt vērtīgu, lai varu turpināt darīt to, kas man patīk… Būt. Plūst. Pateikties par šo iespēju. Tāda diplomātija un kompromisu māksla ar sevi katru dienu varētu manā CV ievilkt vēl vienu prasmju ailīti blakus krīzes menedžerei.. :)

Šis nav tikai mans stāsts. Šis ir mūsu kolektīvais stāsts. Katram tikai ir savs vērtīguma saraksts, uz kuru tiekties un atbilst. Es aizžmiedzu acis un ievēlos, lai nākamās paaudzes jūtas vērtīgas tāpēc vien, ka ir piedzimušas šai skaistajā Pasaulē. Un man neiet viegli ar šīs vēsts un sajūtas nodošanu manis pašas bērniem.. taču es mācos, tu mācies, viņš/viņa mācās, mēs mācāmies, jūs mācāties… utt.