7.nedēļa Saskaņas izjūtas atgūšana

Māksla nenozīmē kaut ko izdomāt, tā nozīmē tieši pretējo - radīt. Taču mēs nedarām, mēs saņemam. Kad kaut ko radām, nav nekādas piepūles. Kāds cits vai kaut kas cits paveic visu darbu. Mēs nevis tiecamies kaut ko izgudrot, bet ieklausāmies, un savā izpausmē drīzāk esam mediji, nevis radītāji. Mēs esam sava darba instrumenti nevis autori.

Māksla ir ieklausīšanās. Līdzīgi pazemes upei caur mums plūst ideju straume, no kuras varam pasmelties. Mēs klausāmies, kas tur lejā notiek un atbilstoši rīkojamies - tas drīzāk izskatās pēc diktāta rakstīšanas, nevis ilūzijas par mākslas radīšanu. Šie tīrās iedvesmas brīži pieprasa, lai mēs “mestos iekšā akā” vienkārši paļaujoties.

Vingrinoties mēs iemācāmies, kā nepieciešamības gadījumā sadzirdēt  vēlamo “frekvenci”. Mēs ieklausāmies tajā frekvencē, kura mūs interesē.

Tiklīdz pieņemsiet, ka radīt ir dabiski, jūs varēsiet pieņemt arī to, ka Radītājs jums sniegs jebko, kas nepieciešams jūsu plānam. Brīdī, kad būsiet gatavs pieņemt šī sabiedrotā palīdzību, jūs it visur savā dzīvē saskatīsiet noderīgus sīkumus. Esiet modrs.

Iemācieties pieņemt iespējamību, ka Visums palīdz jūsu darbā. Esiet gatavs ieraudzīt Dieva pretim pastiepto roku un pieņemt to kā drauga piedāvājumu palīdzēt jūsu darbā. Esiet gatavs tam, ka Visums atbalstīs jūsu sapni. Tā būs.  

Perfekcionistam vienmēr šķiet, ka varētu būt labāk. Perfekcionists to sauc par pazemību, bet patiesībā tas ir egoisms. Tā ir lepnība, kas liek mums uzrakstīt ideālu scenāriju, uzgleznot ideālu gleznu, uzstāties ar ideālu monologu.

Perfekcionisms nav vislabākā meklējumi. Tā ir dzīšanās pēc vissliktākā mūsos pašos, pēc tās daļas mūsos, kas apgalvo, ka nekas no mūsu paveiktā nekad nebūs pietiekami labs un mums jāmēģina vēlreiz.

Labojot mēs savu oriģinalitāti pārveidojam par vienveidību, kam trūkst kaisles un spontānuma. Perfekcionists rada ar vienu aci vērojot auditoriju. Viņš nevis bauda procesu, bet nepārtraukti nodarbojas ar rezultātu vērtēšanu.

Esam dzirdējuši, ka dzīvi bez apceres nav vērts dzīvot, taču nedzīvotu dzīvi nav vērts apcerēt. Radošās atklāsmes veiksme ir atkarīga no mūsu spējas atmest domāšanu un sākt rīkoties. Tas mūs taisnā ceļā noved pie riska.

Lielākā daļa no mums ir apguvusi prasmes atrunāt sevi no riskēšanas un apsvērt iespējamās sāpes, ko varētu izraisīt sevis atklāšana. Mēs nespējam pieņemt, ka tādēļ, lai kaut ko paveiktu labi, mums vispirms ir jābūt gataviem izdarīt slikti. Taču mēs izvēlamies noteikt robežas tur, kur jūtamies droši par panākumiem. Un drošība ir ļoti dārga ilūzija. Lai riskētu, mums jāatbrīvojas no pieņemtajām robežām. Mums jāizlaužas cauri “es nevaru tāpēc, ka…”

Mēs nevaram aizbēgt no bailēm. Mēs tikai varam tās pārvērst par kompanjonu, kas mūs pavadīs visos aizraujošajos ceļojumos. /Sūzana Džefersa

Mūsu izvēles iespējas paplašinās, ja esam gatavi pieņemt, ka jebkuru nozīmīgu darbu ir vērts uzsākt, pat ja tas varētu neizdoties. Ļoti bieži ir vērts riskēt kaut vai tikai paša riska pēc. Paša nosprausto robežu paplašināšanai piemīt dzīvinošs spēks, un tieši risks tās var paplašināt.

Greizsirdība (uz citu panākumiem) vienmēr ir baiļu maska. Tā slēpj bailes, ka nespējam iegūt to, ko vēlamies, un neapmierinātību, ka cits cilvēks saņem to, kas pienāktos mums, pat ja esam pārāk nobijušies, lai to paņemtu. Savā būtībā greizsirdība ir skopuļa emocija. Tā neļauj piekļūt Visuma pārpilnībai un daudzveidībai.

Mērķē uz Mēnesi. Pat ja aizšausi garām, tu trāpīsi starp zvaigznēm. /Less Brauns

Nav komentāru

Komentēt