8.nedēļa Uzdrīkstēšanās izjūtas atgūšana

Visiem (māksliniekiem) jāapgūst prasmes pārdzīvot zaudējumu: cerību, reputācijas, naudas, ticības sev zaudējumu. Tie apdraud mūsu ceļu, taču daudzējādā ziņā kalpo arī kā ceļa zīmes, jo (mākslinieciskos) zaudējumus var pārvērst (mākslinieciskajos) ieguvumos un spēkā. Lai pārciestu zaudējumus un dzīvotu tālāk, mums tie jāatzīt un jāspēj par tiem runāt, pretējā gadījumā tie kļūst par rētaudiem, kas traucē (mākslinieciskajai) izaugsmei.

Ja mākslinieciskie darbi ir mūsu garabērni, mākslinieciskie zaudējumi ir mūsu spontānie aborti. Mums jābūt gataviem atzīt savus zaudējumus un sērot par tiem. Neizsērota vilšanās kļūst par šķērsli, kas neļauj pietuvoties nākotnes sapņiem.

Daudzi no mūsu šodienas zaudējumiem ir saistīti ar senāk izvirzītām prasībām. Iespējams, mums kā bērniem tika teikts, ka mēs neko nespējam, vai varbūt tika uzsvērts, ka jāprot absolūti visu paveikt viegli un bez aizķeršanās. Abi šie apgalvojumi spēj iznīcināt radošumu cilvēkā, kuram tiek izvirzītas šādas prasības.

Iekšējo mākslinieku, tāpat kā iekšējo bērnu, reti sāpina patiesība, taču viņu sagrauj kritika, kurā nav neviena patiesības grauda; personiska pēc savas būtības un nekonkrēta tā līdzinās slēptam seksuālajam pāridarījumam - tā aptraipa, bet nesniedz pieredzi. Mēs jūtamies apkaunoti, slikti vai pat vēl ļaunāk - kā muļķi, jo esam uzdrīkstējušies.

Līdzīgi kā sportistu karjerā, arī mākslinieku dzīvē būs ievainojumi. Tas pieder pie lietas. Galvenais ir tos pārciest un iemācīties, kā ļauties izdziedināšanai. Tāpat kā sportists, kurš ignorē muskuļu sāpes, kas var kļūt vēl spēcīgākas, mākslinieks, kurš slēpj sāpes par saviem zaudējumiem, galu galā pats sevi apklusina. Turklāt mūsu māksliniecisko ievainojumu inventarizācija būs nepilnīga, ja neatzīsim ievainojumus, ko esam radījuši sev paši.

Katru zaudējumu vienmēr ir jāuzskata par potenciālu ieguvumu; galvenais ir skatu punkts. Kā šis zaudējums var man noderēt? Ko tas dod manam darbam (dzīvei)? Atbildes jūs pārsteigs un darīs brīvu. Galvenais ir sāpes pārvērst enerģijā. Sāpes, kas nav pārvērstas darbībā, ātri vien nospiež sirdi un apgrūtina jebkuru rīcību.

Lai noķertu bumbu, ir jāgrib to noķert. / Džons Kasavetīss

Bieži vien uzdrīkstēšanās, nevis talants mākslinieku padara slavenu. Kad vien kāds no radošajiem ceļiem tiek aizšķērsots, mēs sameklējam citu. Mēs iemācāmies uzdot pareizo jautājumu: nevis “Kāpēc tā notiek ar mani?” bet “Kas man tagad būtu jādara?”

Es nevaru gaidīt, ka pat manis paša māksla sniegs visas atbildes, - es varu vienīgi cerēt, ka tā turpinās uzdot pareizo jautājumu. /Greisa Hartigana

Radošumu nav iespējams izmērīt ar intelektuālu mērauklu. Pēc savas būtības radošums nepakļaujas šādiem ierobežojumiem. Radošo meklējumu priekšnoteikums ir neprātīgums, taču parasti mēs nevēlamies izskatīties jukuši.

Bieži vien mēs nevis ļaujamies radošajam ceļojumam, bet koncentrējamies uz ceļa garumu. Šī uzmanības pievēršana rezultātam palīdz ignorēt faktu, ka radošums ir nevis padarītajā, bet gan darīšanas procesā. Mūsu ego izspēlē šo triku, lai neļautu mums pat sākt, taču zināmā mērā neviena radošā darbība nekad netiek pabeigta.

Ja koncentrējamies uz procesu, mūsu radošā dzīve saglabā piedzīvojuma garu. Kad koncentrējamies uz gatavo produktu, šī pati radošā dzīve var šķist muļķīga un bezjēdzīga. Vai spējat būt tik pazemīgs, lai kaut ko uzsāktu par spīti sava ego iebildumiem?

Visprātīgāk būs, ja atzīsiet, ka sava radošuma labā vienmēr varat veikt vienu darbību dienā. Fantazējot par to, ka mākslai veltīsim pilnīgi visu laiku, mums neizdodas tai veltīt pat pusi no tā - vai pat vispār nemaz. Cenšoties uzlēkt pārāk augstu un nosakot pārmērīgi lielu cenu, atlabšanas procesā iesaistītais mākslinieks ieprogrammē sakāvi. Šāda veida domāšana, kad cenšamies aptvert visu kopumā, ignorē faktu, ka radošās dzīves pamatā ir daudz mazu solīšu un ļoti maz lielu lēcienu.

Bieži mēs nevis speram mazu radošu solīti mūsu sapņu virzienā, bet drīzāk metamies uz klints malu, kur pēc tam stāvam un trīcēdami sakām: “Es nespēju lēkt.. Es nespēju.. Es nespēju..” Neviens jums neliek lēkt. Tas ir tikai teatrālisms, un šis dramatisms ir jāizmanto radošās atveseļošanās labā.

Radošums pieprasa darbošanos, un lielākajai daļai no mums tās nešķiet labas ziņas. Radošums uzliek atbildību, un mums ir tieksme to ienīst. Tas nozīmē, ka man ir kaut kas jadara, lai justos labāk? Mūsu atkarība no raizēšanās un iespēju apcerēšana liedz mums rīkoties.

Mums ir jāstrādā ar to, kas mums ir, nevis jāieslīgst žēlabās par to, kā nav. Tā vietā, lai risinātu lielos dzīves jautājumus, katru dienu paveiciet kaut ko pavisam sīku. Mēs varam atklāt, ka mums bieži vien nemaz nav nepieciešamas lielas pārmaiņas. Lielas pārmaiņas notiek maziem solīšiem.

Es mācos ejot turp, kur man jādodas. /Teodors Rētke

Nav komentāru

Komentēt