9.nedēļa Līdzjūtības izjūtas atgūšana

Dzīve saraujas vai izplešas atkarībā no tā, cik liela ir tava drosme. /Anaisa Nina

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem radošās atlabšanas procesā ir iemācīties nosaukt lietas - un sevi - īstajos vārdos. Lielākā daļa no mums gadiem ilgi ir izmantojuši nepareizos vārdus, lai apzīmētu savu izturēšanos.

Radošā strupceļā nonācis mākslinieks tērē enerģiju sevis nīšanai, nožēlai, bēdām, greizsirdībai un šaubām par sevi. Taču vislielākās ciešanas rada bailes. Bailes no neveiksmes un bailes no panākumiem. Bailes, ka nebūsim pietiekami labi. Bailes, ka nepabeigsim iesākti un bailes vispār kaut ko uzsākt. Bieži tās ir bailes no atraidījuma, kas sakņojas bērnības realitātē. Ir tikai viens līdzeklis, kā izārstēt bailes. Tā ir mīlestība.

Lai izkļūtu no radošā strupceļa, ir nepieciešama apņēmība atveseļoties, gluži kā atlabstot no jebkuras smagas slimības vai ievainojuma. Mums ir jāpieņem lēmums atteikties no priekiem un priekšrocībām, ko mēdz izmantot emocionāls slimnieks. Ražīgs mākslinieks samērā bieži ir laimīgs cilvēks. Tas var šķist biedējoši tiem, kas izjūt nepieciešamību pastāvīgi justies nelaimīgiem.

Mēs, kuri esam atkarīgi no nepieciešamības pēc līdzjūtības, nevis radošuma, mēdzam izjust apdraudējumu, ja mums sāk veikties arvien labāk. Radošo harakiri mēs parasti veicam pirms pirmās radošās uzvaras vai tās rezultātā. Mēs daudz labāk jūtamies, būdami mākslinieciskās krīzes upuri, nevis riskējam nepārtraukti būt ražīgi un stipri. Radošums ir biedējošs un, lai tiktu galā ar radošajiem pagriezieniem pretējā virzienā, vispirms mums ir jākļūst līdzjūtīgiem pret sevi.

Domājiet par savu talantu kā par jaunu un tramīgu zirgu. Viņš ir satraukts un nepieredzējis, viņš pieļaus kļūdas un baidīsies no šķēršļiem, kurus nekad iepriekš nav redzējis. Viņš pat var mesties auļos, mēģināt jūs nomest, simulēt klibošanu. Jūsu kā radošā žokeja darbs ir panākt, lai zirgs kustētos uz priekšu, un piedabūt to pabeigt apli. Vispirms palūkojieties, kuri lēcieni jūsu zirgu tik ļoti satrauc. Jūs pamanīsiet, ka daži šķēršļi ir daudz biedējošāki par citiem.

Veiksmīga radošā karjera vienmēr ietver veiksmīgi pārvarētas radošās neveiksmes.

Tiklīdz atzīstam, ka mums nepieciešama palīdzība, mēs to saņemam. Ego vienmēr vēlas paļauties pats uz sevi. Tas visdrīzāk izliksies par vientuļnieku nekā lūgs palīdzību. Palūdziet tik un tā.

Lai brīvi strādātu (ar projektu), māksliniekam ir jātiek vaļā no aizvainojuma (dusmām) un pretestības (bailēm) vai vismaz jāsāk rīkoties. Darbs var virzīties uz priekšu tikai tad, kad visi slēptie šķēršļi ir izgaisuši. Tas pats attiecas uz visām slēptajām priekšrocībām, ko ietver nestrādāšana, kuras pamatā ir aizsardzība pret to, ko uztveram (pareizi vai nepareizi) kā naidīgu vidi.

Jebkurā ilgākā laika posmā entuziasms māksliniekam ir nepieciešams vairāk nekā disciplīna. Entuziasms (no grieķu val.- Dieva pārņemts) ir pastāvīgs enerģijas pieplūdums, ko dāvā pati dzīve. Tas ir balstīts rotaļīgumā, nevis darbā. Mūsu iekšējo bērnu-mākslinieku vada prieks nevis pienākums. Neaizmirstiet, ka māksla ir process. Tam ir jābūt patīkamam. Mūsu radošais darbs patiesībā ir radošuma rotaļas noteiktā laikā. Šīs spēles būtība ir prieka noslēpums.

Mēs iemācāmies kaut ko darīt tikai tad, ja to darām. Nav cita paņēmiena. /Džons Holts

Nav komentāru

Komentēt