10.nedēļa Pašsaglabāšanās izjūtas atgūšana

Tā kā radošums ir garīga pieredze, daudzi radošie apdraudējumi ir tieši garīga rakstura.

Radošums ir Dieva enerģija, kura plūst caur mums. Kad mums ir skaidrs, kas esam un ko darām, enerģija plūst brīvi, un mēs neizjūtam nekādu spriedzi. Kad pretojamies tam, ko šī enerģija var mums parādīt vai kurp virzīt, mēs bieži vien izjūtam nedrošību, un mums šķiet, ka nespējam kontrolēt notiekošo. Mēs vēlamies apturēt šo plūsmu un atgūt kontroles izjūtu. Mēs nospiežam dvēseles bremzes. Mēs pagriežam muguru paši sev. Mēs nevis uzticamies savai intuīcijai, talantam, prasmēm un alkām, bet gan baidāmies no tā, uz kurieni mūsu Radītājs ved ar šo radošumu.

Atrazdamies radošā strupceļā, mēs zinām, kas mēs esam: nelaimīgi cilvēki. Kad būsim atveseļojušies no radošās krīzes, var gadīties, ka jutīsimies daudz briesmīgāk - laimīgi. Vairumam no mums justies laimīgam ir biedējoši, neierasti, nekontrolējami un pārāk riskanti. Mēs baidāmies no sava īstā potenciāla un plašajām iespējām, kas paveras.

Tiecoties pēc sāpes izraisošām domām, mēs acumirklī kļūstam par upuriem, nevis sajūtam savu vērā ņemamo spēku. Daudziem radošā strupceļā nonākušiem cilvēkiem prieks ir kaut kas tāds, no kā viņi izvairās gandrīz tikpat centīgi kā no sava radošuma. Prieks liek kļūt radošam. Prieks liek sajust savu spēku, un tas ir biedējoši.

Jebkurā radošajā dzīvē ir “sausie” periodi. Dzīve zaudē garšu; mūsu darbs šķiet mehānisks, tukšs, uzspiests. Mums ir sajūta, ka nav nekā, ko teikt, un mums rodas kārdinājums klusēt. Izsīkuma laikā mēs cīnāmies ar Dievu. Mēs esam zaudējuši ticību - Lielajam Radītājam un savai radošajai būtībai. Izsīkuma stāvokļi ir gari, smacējoši šaubu periodi, kas liek mums augt, dāvā spēju just līdzi un ļauj uzplaukt tikpat negaidīti, kā tuksnesī pēkšņi uzzied puķes. Laiks, ko pavadām tuksnesī, sniedz mums skaidrību un žēlsirdību. Kad jūtat izsīkumu, ziniet, tam ir savs mērķis. Parādīsies ceļš. Atklāsme būs orientieris, kas norādīs ceļu ārā no tuksneša.

Zemapziņa vēlas patiesību. Tā pārstāj runāt ar tiem, kuri kaut ko citu vēlas vairāk nekā patiesību. /Adriana Riča

Kā māksliniekiem mums ir jāieklausās sevī. Mums jāizpilda tas, uz ko mudina iekšējā izjūta. Mēs nevaram atļauties raizēties par to, kas notiek apkārt - kurš aizsteidzies mums priekšā un kurš nav to pelnījis. Vēlēšanās būt labākam par kādu var apslāpēt vienkāršu vēlēšanos būt. Mēs nevaram atļauties šādu domāšanas veidu. Tas traucē mums atrast pašiem savu ceļu, nostādot aizsardzības pozīcijā spēlē, kas notiek ārpus mūsu ietekmes sfēras. Tas pieprasa, lai savu radošumu definējam pēc kāda cita cilvēka kritērijiem. Būs labāk, ja mēs pirmām kārtām raizēsimies par to, ko vēlamies radīt.

Kad koncentrējamies uz sāncensību, mēs saindējam paši savu avotu un kavējam progresu. Kad apskaužam citu cilvēku sasniegumus, mēs novēršam skatienu no sava galvenā ceļa. Mēs uzdodam nepareizos jautājumus, un šie nepareizie jautājumi sniedz nepareizas atbildes.

Kad salīdzinām sevi ar citiem un radošo interesi koncentrējam tikai uz tirgu, mēs patiesībā grūstāmies radošajās soļošanas sacensībās līdzās citiem māksliniekiem.  Tā ir domāšana sprinta kategorijā. Meklējot īstermiņa uzvaru un ignorējot ilgtermiņa ieguvumus, mēs apejam radošās dzīves iespējas, kuras izgaismo mūsu pašu, nevis modes prožektoru gaismas.

Tikai ego pieprasa, lai mūsu darbs būtu absolūti oriģināls - it kā kaut kas tāds būtu iespējams. Visus darbus ietekmē citu cilvēku darbi. Visus cilvēkus ietekmē citi cilvēki. Taču katrs no mums ir pasaule pati par sevi - interesanta vieta, ko apmeklēt. Skaidri definējot mūsu pašu radošās intereses, mēs piekļūstam savai oriģinalitātei. Mēs esam mūsu mākslas izcelsmes vieta, tās dzimtene, līdz ar to oriģinalitāte ir process, kurā paliekam uzticīgi paši sevi.

Vēlme pēc gandarījuma un tūlītējas uzvaras ir nepieciešama, lai saņemtu citu cilvēku atzinību. Kā pretindi tam varam apgūt māku atzinīgi novērtēt paši sevi. Ķerties klāt savam darbam - tā ir uzvara, kurai ir nozīme. Risinājums mūsu bailēm ir konkrētas, nelielas, mīlestības pilnas darbības pašiem pret sevi. Mums aktīvi, apzināti, pastāvīgi un radoši jāmīl mūsu radošā būtība.

Kaut kas liels rodas tikai tad, kad gleznotājs vairs nesaprot, ko viņš dara. /Edgars Degā

Nav komentāru

Komentēt