5.nedēļa Iespējamības izjūtas atgūšana

Cik dārgi maksā centieni būt “labam un pareizam”, nevis atklāt mūsu patieso būtību?

Viens no galvenajiem šķēršļiem, lai pieņemtu Dieva dāsnās veltes, ir mūsu ierobežotais priekšstats par to, ko esam spējīgi paveikt. Mēs to noraidām kā kaut ko pārāk neprātīgu vai neiespējamu. Daudzi no mums neapjauš Radītāja patieso varenību, izmantojot vien niecīgas Viņa dāvātā spēka druskas. Mēs paši neapzināti nosakām ierobežojumus tam, cik daudz Dievs mums var dot un palīdzēt. Mēs esam skopi pret sevi. Ja saņemam dāvanu, kas pārsniedz mūsu gaidas, tad nereti atdodam to atpakaļ. Taču, atceroties, ka smeļamies iedvesmu no Dieva, varam justies kā bezlimita bankas konta īpašnieki.

Mēs lēni un pakāpeniski virzāmies uz priekšu, atbrīvojoties no noraidošās attieksmes modeļiem, attīrot apziņu no tur mītošajiem aizspriedumiem un izveidojot vīziju par to, ko īsti vēlamies sasniegt. Citiem vārdiem sakot, lūdzieties, lai nenokavētu autobusu, bet pēc tam skrieniet, ko kājas nes, uz pieturu. Vispirms jānotic, ka neviens neliedz jums braukt ar šo autobusu!

Saprotot, ka tieši Dievs ir mūsu neizsmeļamo bagātību un arvien pieaugošās enerģijas plūsmas avots, mēs spējam ar daudz lielāku aizrautību un efektivitāti izpausties savā radošumā.  

Mēs sākam ticēt, vienlaikus baidoties no šīs ticības. Pāreja uz garīgo paļaušanos notiek pakāpeniski. Ar katru dienu mēs arvien vairāk uzticamies sev un kļūstam atvērtāki, pieņemot labo mūsu dzīvē. Mēs sajūtam kustību, pārmaiņu straumi savā dzīvē. Šī straume ir augstākstāvošo spēku žēlastības plūsma, kas mūs virza pretim pareizam dzīvesveidam un īstajiem sabiedrotajiem, pretim mūsu liktenim.

Kopš esam sākuši ieklausīties māksliniekā-bērnā, kas mīt mūsos, tas kļūst arvien drošāks un sāk mūs uzrunāt nedaudz uzstājīgāk. Sākot atbrīvoties no vecajiem priekšstatiem, mēs atklājam, ka mūsu jauno, topošo Es gaida daudzi un dažādi neparasti piedzīvojumi. “Nekādā gadījumā” mēs aizstājam ar “Varbūt”, tādējādi paverot durvis noslēpumainajam un maģiskajam. Šī jaunatklātā pozitīvā attieksme ir uzticības aizsākums.

Veicot pamatdarbu ar sevi, mēs kļūstam iekšēji brīvi un, koncentrējoties uz saviem sapņiem un vēlmēm, speram pāris soļu sapņa virzienā, ļaujot Visumam negaidīti pavērt mūsu priekšā kādas iepriekš nenojaustas durvis. Viens no radošās atveseļošanās galvenajiem uzdevumiem ir iemācīties pieņemt šo negaidīto, dāsno dāvanu.

Pārprasts apzinīgums cilvēkam maksā ļoti dārgi. Procentu likme, ko nāksies maksāt laikus neparūpējoties par savu patieso Es, var būt diezgan augsta. Daudzi no mums “atteikšanos no sevis” pārvērtuši par tikumu. Taču vēlme iekļauties sabiedrības noteiktajos rāmjos māksliniekam var būt smacējoša, pat nāvējoša. Mēs cenšamies būt labi, jauki, izpalīdzīgi, nesavtīgi. Mēs vēlamies būt dāsni un kalpot pasaulei, tomēr tādējādi mēs bieži zaudējam paši sevi. No mums pāri paliek tikai tukša čaula. Tā eksistē līdzīgi apātiskam cirka dzīvniekam, kas veic noteiktus trikus, jo ir spiests uzstāties. Mūsu stāvoklis līdzinās komai.

Mūsu patiesais Es mēdz izpausties kā trauksmains un temperamentīgs raksturs, dzīvespriecīgs, dažkārt anarhisks. Tas prot rīkoties, prot pateikt citiem “nē” un sev pašam “jā”.

Ja rīkosieties neprātīgi, dariet to aizrautīgi. /Kolete

Nav komentāru

Komentēt